Labai deflācijai sekos laba inflācija

Par patēriņa cenu izmaiņām 2013.gada februārī

Patēriņa cenu samazināšanās februārī iepretim janvārim par 0,1% nav sensācija, bet šī ziņa noteikti lika pacelties daudzām uzacīm – šajā mēnesī cenas nemēdz samazināties – iepriekšējo reizi tas notika 2001.gadā. Turklāt tas seko no pircēju viedokļa pārsteidzoši labvēlīgai cenu dinamikai janvārī.

Tādējādi gada inflācija februārī ir sarukusi līdz 0,3%, strauji pieaugot iespējai, ka šogad īsu brīdi piedzīvosim deflāciju arī gada griezumā.

Pērn gan martā, gan aprīlī cenas pieauga par 0,6%, kas daļēji bija saistīts ar tobrīd kāpjošajām degvielas cenām. Šogad martā un aprīlī kopējais cenu līmenis visdrīzāk būs augšupejošs, taču lēnāk nekā pērn. Jau ir puslīdz skaidrs, ka degvielas cenām šoreiz būs inflāciju samazinoša ietekme.

Pat, ja patlaban vēl „īstu” deflāciju gada griezumā neesam piedzīvojuši, jau gandrīz gadu cenas ir „planēšanas” režīmā, to vidējais līmenis ir par 0,8% zemāks nekā pērnā gada aprīlī, kas ir līdz šim augstākais dārdzības punkts. Līdz ar to faktiski jau var runāt par pārsteidzošu deflācijas periodu straujas izaugsmes periodā. Deflāciju mēdz dalīt labajā un sliktajā. „Sliktā” deflācija notiek pie ļoti strauja ekonomiskās aktivitātes krituma un bezdarba, kas samazina izmaksas caur algu kritumu un spiežot uzņēmējus asi konkurēt par izdzīvošanu. „Labā” deflācija savukārt ir cenu kritums, ko rada tehnoloģiju attīstība un efektīvāka konkurence.

Februāra detalizētākajos patēriņa cenu datos redzam ļoti daudz labas deflācijas.

Apģērbu cenas mazumtirdzniecībā gada laikā samazinājušās par 1%, kamēr apģērbu importa cenas pieaug, 2012.gada ceturtajā ceturksnī vieglās rūpniecības produktu imports bija par 5,4% dārgāks nekā pirms gada, arī mūsmāju ražotāju cenas vietējā tirgū nedaudz pieauga. Acīmredzot ir pastiprinājusies tirgotāju konkurence.

Var izvirzīt hipotēzi, ka apģērbu tirgū Latvijā noticis lēciens no viena, nevēlamā līdzsvara: mazs apgrozījums – augstas izmaksas – augstas cenas – kūtri vai uz ārzemēm braucoši pircēji uz citu: augošs apgrozījums – sarūkošas izmaksas – pircējiem draudzīgas cenas.

Par to liecina apstāklis, kas apģērbu tirdzniecība pēdējo gadu laikā bijusi viena no veiksmīgākajām tirdzniecības apakšnozarēm, tās apgrozījums jau atgriezies trekno gadu līmenī, tātad te nav „sliktās” deflācijas spiediena. Cenām sekot piedāvājumam šoreiz licis vai nu tirgotāju saprāts un pāreja no īstermiņa uz ilgtermiņa stratēģijām vai jaunu tirgus spēlētāju, pirmkārt „H&M” ienākšana. Eiro ieviešana šo procesu varētu pastiprināt, ir saņemti signāli, ka nozarē ienāks atkal jauni spēlētāji.

Tāpat samazinās mājokļu iekārtas cena, kas nav nekas neparasts un saistīts ar tehnoloģiju attīstību. Transporta izmaksu kritumu varētu skaidrot administratīvi lēmumi. Izglītības vidējās cenas krīt, ekonomikas pārkaršanas periodā studēt sākušo īpatsvaram.

Joprojām no troņa nav gāzts tradicionālais deflācijas „karalis” – sakaru pakalpojumi, kas gada laikā kļuvuši par 6,7% lētāki.

Runāt par „sliktu” deflāciju apstākļos, kad nodarbinātība un algas kāpj, it kā nebūtu pamata. Nenoliedzami, cenu dinamikā joprojām vēl var saskatīt 2008.-2009.gada dziļās krīzes ietekmi, bezdarbs joprojām ir augsts un tas noteikti kavē cenu kāpumu, jo īpaši pakalpojumiem, taču kopumā dominē „labā” deflācija.

Gada inflāciju februārī jeb – cik nu no tās vēl bija atlicis galvenokārt noteica pārtika, kas maksāja par 1,8% vairāk nekā pirms gada. Tāpat kā janvārī, arī šoreiz visu cenu kāpumu gada griezumā izskaidro trīs pārtikas preču kategorijas, tikai citas. Cenu dinamikai pasaules tirgos tagad vajadzētu iedarboties pārtikas inflāciju pazeminoši, bet iespējams, ka Latvijā šo procesu slāpē pārtikas ražotāju pārorientēšanās uz eksportu, kas palielina viņu rīcības brīvību cenu noteikšanā iekšējā tirgū.

Nav šaubu, ka, turpinoties IKP pieaugumam aptuveni līdzšinējā tempā, kā tas ir sagaidāms, inflācijas līkne agri vai vēlu pavērsīsies pretējā virzienā, inflācija atkal pārsniegs eirozonas vidējo līmeni un tāda tā caurmērā būs daudzus gadus, algām un cenām tuvojoties Eiropas vidējiem rādītājiem.

Domāju, ka ekonomikas pieaugumam straujākā algu kāpumā jāizpaužas jau šā gada otrajā pusē, jo darba tirgus nepārprotami tuvojas punktam, kurā krasi jāmainās attiecībām starp darba devējiem un veicējiem. Bezdarbs Rīgā ir viszemākais, bet arī algu līmenis šeit no 2010. līdz 2012.gadam auga vislēnāk – par 7,5%, kas apstiprina, ka reģistrētā bezdarba dati nestāsta par situāciju darba tirgū. Visstraujāk – par 12,6% – šajā periodā algas auga Kurzemē, kas varētu būt saistīts ar augsto rūpniecības un transporta īpatsvaru reģiona ekonomikā, kā arī, visdrīzāk, straujāku izaugsmi nekā valstī vidēji. Katrā ziņā tas liek apšaubīt stereotipus par Rīgas un pārējo reģionu salīdzināmajām izaugsmes perspektīvām.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis