Mazgāt pašam savu seju vai tikai spoguli?

„Cieni sevi un citi tevi cienīs” (Konfūcijs)

Lai arī visiem labi zināma patiesība, ka parlaments ir sabiedrības spogulis un tas ir tieši tik labs vai slikts, kādu tauta ir pelnījusi, tomēr ir neliela cerība, ka, notīrot un uzspodrinot nošmulēto, puņķaino spoguli, var panākt pozitīvāku sabiedrības skatu, tajā ielūkojoties. Tādējādi dodot pavisam nelielu impulsu savstarpējas cieņas un tolerances veicināšanai arī visā Latvijas sabiedrībā.

Šā raksta mērķis (varbūt joprojām naivs) – atgādināt Saeimas deputātiem par nepieciešamību rūpēties ne tikai par savu personīgo vai savas partijas tēlu, bet reizē arī par Latvijas valsts parlamenta – valsts augstākās lēmējinstitūcijas – godu, reputāciju un atbildību. Te man jāatgādina arī pagājušajā ceturtdienā masveida bezatbildīgo atturēšanos no lēmuma pieņemšanas par veicamajiem grozījumiem Būvniecības likumā. Par atturēšanās balsojumos nozīmi iesaku iepazīties ar kolēģa Valda Liepiņa (Reformu partija) viedokli.

Kaut arī sabiedrības uzticēšanās Latvijas Republikas Saeimai pēdējā pusotra gada laikā pieaugusi, tomēr tā joprojām ir katastrofāli zema un sabiedrības kritika kļuvusi inerta, cita starpā pamatoti norādot uz deputātu uzvedības normām gan ārpus parlamenta, gan pildot tiešos darba pienākumus.

Sāksim ar “mazāko”. Nodošu sveicienu no kādas nelielas skolas pierobežā, kuras jaunieši pērn viesojās Rīgā, Jēkaba ielas 11.namā. Būtiskākie iespaidi – sašutums par zemo darba un savstarpējās cieņas kultūru, kas valda plenārsēžu laikā. Tā esot stipri zemāka nekā vidusskolā! “Pašmērķīga izrādīšanās Saeimas tribīnē” (citējot Saeimas deputātu Ētikas kodeksu) un atklāta populisma piekopšana lai paliek katra deputāta ziņā, taču vēlos izteikt aicinājumu turēties pie elementārām pieklājības normām. Par tām jau pirms gada norādīju savā e-pasta vēstulē visiem Saeimas deputātiem, taču diemžēl atkal nākas vismaz daļēji atgādināt.

Tas, kā mēs darbavietā attiecamies cits pret citu, liecina arī par to, kā mēs cienām savu darbu. Uz amatpersonām attiecas ne tikai dažādi normatīvie akti, rakstīti un nerakstīti ētikas kodeksi, bet arī elementāra pieklājība, kas nosaka savstarpēju cieņu citam pret citu.

Ja mēs vēlamies, lai mūsu valsts, mūsu padarītais, pieņemtie likumi un galu galā – mēs paši – tiktu cienīti, mums būtu jāatceras un jāievēro šie elementārie pieklājības noteikumi. Vēl vairāk – mums būtu jārāda paraugs sabiedrībai.

Parlamentam nepiestāv bērnišķīga smīknēšana, piemēram, par kādu (neveikli vai literāri neprecīzi) kolēģa izteiktu vārdu vai vēl vairāk – (atvainojos par izteicienu) jēlu starpsaucienu izmantošana, kas apgrūtina tribīnē esošā kolēģa saklausīšanu. Ja nu tomēr nevar nociesties, tad savas acumirklī prātā ienākušās asprātības patiešām būtu labāk saglabāt vēsturei, izmantojot kāda interneta sociālā tīkla (Twitter?), nevis Saeimas Stenogrammu nodaļas pakalpojumus.

Daudzi kolēģi teiks, ka iepriekšminētais ir jau par normu kļuvusi sekošana iepriekš iedibinātai neformālai kārtībai. Iespējams, kāds par paraugu liks citu valstu parlamentus – Lielbritānijā uzvedoties vēl skaļāk vai Ukrainā dažam parlamentārietim savu argumentu aizstāvēšana jāiesaistās ar dūru spēku. Negribētos ticēt, ka briti vienkārši ir daudz skaļāki vai ukraiņi – kauslīgāki. Drīzāk arī tur ir bijuši savi piemēri un „varoņi”, kuru uzvedība diemžēl ar laiku kļuvusi par vispārpieņemtu normu.

Diemžēl arī mums tādu netrūkst. Nekautrēšos pateikt, ka sevišķu sašutumu un dusmas izraisa deputāta Nikolaja Kabanova (SC) uzvedība. Viņa “piedzīvojumi” plašsaziņas līdzekļos jau plaši izklāstīti. Visnepatīkamāk, ka acīm redzami vainīgais nevēlas un nespēj godīgi atzīt savas kļūdas, bet tikai pieturas pie principa – „nav noķerts, nav zaglis”. Turklāt skurpulozi seko tam, lai, nedod Dievs, kāds kaut ar vienu vārdu neaizskartu augsti godātā deputāta jūtas un cieņu – tikko Dāvis Stalts (NA) pat tika pie opozīcijas deputātu kopīgi nodrošināta brīdinājuma, jo visiem zināmās Kabanova kunga pieredzes aprakstā sajaucis „deguna izšņaukšanu” ar „sviedru noslaucīšanu” Latvijas valsts (!!!) karogā.

Šajā ziņā SC deputātiem ir samērā viegla dzīve – Latvijā jau faktiski valda divas informatīvās telpas (katra savā valodā) un nevēlamas ziņas vienkārši nesasniedz to TV raidījumu ēteru vai laikrakstu slejas, kuras pamatā skatās un lasa SC vēlētājs.

Teikšu vēl vairāk – abām opozīcijas partijām ir izdevīgi, ja sabiedrības uzticība Saeimas darbam krītas, jo uz tā rēķina var ieknābt koalīcijai, tomēr šajā gadījumā gana labi iederas tautas gudrība – nespļauj akā, no kuras pašam būs jādzer!

Par spīti visam iepriekšminētajam joprojām pastāv tikai maza cerība, ka šo rakstu ņems vērā tie Saeimas deputāti, kuriem tas visvairāk adresēts, tomēr atkārtoti aicinu cienīt pašiem sevi, kolēģus un savus vēlētājus – kopīgiem spēkiem mēs varam celt Saeimas prestižu sabiedrībā, galu galā tādējādi panākt vēl kvalitatīvāku parlamentu pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Jo tīrāks spogulis, jo labāk var redzēt netīrumus arī atspulga oriģinālā!

P.S. Sabiedrībā lielu rezonansi guvušas diskusijas par Saeimas deputātu atalgojuma pieaugumu. Pats privāti uzskatu, ka algas pieaugums šajā gadījumā nav pamatots, it sevišķi grūti to argumentēt Latgalē, kur ienākumu līmenis ir zemākais valstī un tik daudz Rīgā piesaukto „valsts ekonomisko izaugsmi” un „krīzes beigas” īsti nejūt. Tādēļ savu algas pieaugumu ziedošu Latgales Studentu centram. To varu aicināt darīt arī citus, kas nejūtas pelnījuši likumdošanā jau pirms vairākiem gadiem noteikto deputātu atalgojuma sistēmas sasaisti ar vidējā atalgojuma izmaiņām valstī. Diemžēl budžeta pieņemšanas laikā aptuveni pirms mēneša neviens kolēģis neizvirzīja nekādas pretenzijas vai kādus konkrētus priekšlikumus izmaiņu veikšanai.

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Reformu partija