Iesaistīšana prostitūcijā = cilvēktirdzniecība

Latvijā pirms desmit gadiem tapa „Cilvēktirdzniecības apkarošanas programma”

Šajās dienās uzvirmojusi diskusija par likumu labojumiem, kas paredzētu sodus par mazgadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Nevalstiskās organizācijas uzstājas valdībā, atgādinot, ko tas patiesībā nozīmē – cilvēktirdzniecību. Visļaunākajā tās formā, iesaistot bērnus.

Ir pagājuši desmit gadi, kopš Latvijā cilvēktirdzniecību kā ļaunumu formulējuši rakstiski. Tagad, kad par to ziņo mediji, sabiedrība ar izpratni klausās un saprot, ka tā ir mūsdienu verdzības forma, kas pastāv visā pasaulē un ir visiem spēkiem izskaužama parādība.

Kad ar cilvēktirdzniecības terminu es kā Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre saskāros pirmo reizi, sapratu, ka priekšā ilgs darbs, lai tie, kurus tas varētu skart, un tie, kuriem to jāapakaro, skaidri izprastu lietas būtību.

Latvijā tobrīd „cilvēktirdzniecība” bija tikai vārds, ko atpazina daži. Līdz ar to arī viss, kas ar to saistīts, darāmo darbu un uzdevumu sarakstā nostājās saraksta beigās. Tiesu spriedumi nebija pietiekami bargi, policija strādāja savu iespēju un izpratnes robežās, sabiedrībā par to vispār nerunāja. Tas viss bija jāmaina. Ar pacietību, sadarbību, savstarpēju atbalstu un lielu darbu tas ir izdevies.

Latvijā pirms desmit gadiem tapa „Cilvēktirdzniecības apkarošanas programma” un soli pa solim daudz un dažādi dokumenti, kas visdažādākajās jomās regulē šīs programmas ieviešanu.

Par cilvēktirdzniecību tolaik sāka runāt skaļi, jo bija iemesls runāt – programmas tapšana. Ieklausījās sabiedrība, ieklausījās Saeimas komisijas, kurās nonāca likumu grozījumi, ieklausījās Ministru kabinets, kur apstiprināja programmu. Ieklausījās policija, kura saprata, ka jāstrādā vēl aktīvāk. Ieklausījās arī tiesas, piespriežot daudz nopietnākus sodus nekā iepriekš. Un ieklausījās upuri un noziedznieki. Katrs savu iemeslu dēļ. Cilvēktirdzniecība vairs nebija bezpersonisks vārds, tā bija definēta kā Latvijas problēma, ar ko jācīnās.

Darbs tiešām nebija vienkāršs, jo daudzas ekspertiem pašsaprotamas lietas bija jāpierāda visdažādākajos ierēdņu kabinetos, tikai ar mērķtiecīgu atkārtošanu, tas izdevās. Jāsaka paldies Amerikas vēstniecībai, kas šajos garajos gados un grūtajā sākumposmā bija iniciatore, atbalsts un dzinējspēks darbam. Pateicoties visdažādākajiem pasākumiem un vēstniecības sniegtajai informācijai un apmācībai, mūsu eksperti kļuva arvien zinošāki un tagad jau paši uzstājas ar lekcijām par cilvēktirdzniecības apkarošanas tēmām.

Paldies jāsaka arī visām sabiedriskajām organizācijām, kuras pirms daudziem gadiem izdarīja lielu darbu, sanākot kopā Iekšlietu ministrijā un strādājot pie programmas, vēlāk sniedzot arī praktisku atbalstu cilvēktirdzniecības upuriem. Jāsaka paldies medijiem, kuri pirms desmit gadiem saprata, ka šī ir tēma, par kuru daudz jārunā, lai tādā veidā novērstu jaunu un jaunu upuru rašanos. Jāsaka paldies pašiem upuriem, kuri, dzirdot, ka par šo mūsdienu ļaunumu runā skaļi, nebaidījās pieteikties, tā palīdzot atklāt noziedzniekus un sniedzot informāciju darbam.

Cilvēktirdzniecības apkarošanas programma un darbs pie tās ir piemērs, ka ļoti daudz var izdarīt, ja ir vēlēšanās, spēja strādāt komandā, vienots mērķis un atbalsts.

Vienlaikus es aicinu apzināties, ka izdarītais desmit gados patiesībā ir pamats lielākam un grūtākam darbam, kas vēl priekšā. Lai kādreiz mēs varētu teikt, ka šī mūsdienu verdzības forma kopējiem spēkiem ir izskausta.

Autore ir bijusī iekšlietu ministre, pirmās cilvēktirdzniecības apkarošanas programmas iniciatore