Nespējam sarunāties un sadzirdēt, trūkst morālas vienotības un atbildības par valsti un tiek zaudēta perspektīva kopējam risinājumam
..tas tikai liecina, ka mūsu valstī nekādas sarunas vispār NAV iespējamas, jo neviens jau realitātē pat neklausās, ir tikai ministrijas kārtējā murgu programma ar papīru kalnu pavairošanu..
Ar šo interneta vietnes citātu vēlos uzrunāt „Ir” virtuālās kopienas dalībniekus uz kopējām pārdomām, kāpēc ar mums tā notiek? Ziemassvētki ir klusi un gaismas gaidīšanas svētki, varbūt mums izdodas kopīgi meklēt atbildi jautājumam: vai valsts attīstībai svarīgās reformas ieķīlējas mūsu spējā saprast sevi un saprasties?
Dzīvojam intensīvas komunikācijas laikmetā, informācijas ātrums nedod iespēju pārdomām, kas ne vienmēr ir zibenīgs process. Ar šīm pārdomām arī es meklēju atbildi, kāpēc mums ir tik grūti par kaut ko vienoties. Tieši šobrīd, kad būtu nepieciešams straujāks izrāviens valsts attīstībai – izglītībā, zinātnē un ražošanā.
Laikrakstos un portālos paustā informācija liecina, ka mūsu valstij nepieciešamās reformas ir iestrēgušas komunikācijas lejupslīdošā spirālē. Ieskatoties virtuālās sabiedrības komentāros – tur tas pats.
Manas pārdomas sākšu ar uzstādījumu, ka sabiedrības vēsture ir raksturojama kā komunikācijas vēsture, jo tās attīstību un atjaunotni nosaka spēja sazināties, respektīvi, kā tiek noraidīta informācija, tā saprasta un lietota. Ironizējot pat varam teikt, ka sabiedrībā varam pat vairāk rast nekomunikāciju (pārprastu vai nepareizi saprastu), lai gan vēsturē arī varam ieraudzīt, ka sabiedrībai tomēr piemīt spēja pašorganizēties, arī sarunām un dialogam.
Ko piedāvā teorijas? Piemēram, Niklass Lūmans sistēmteorētiski komunikāciju strukturāli iedala – 1) informācijas raidīšanā, 2) uztveršanā (kā saprot informāciju) un 3) informācijas lietošanā. Tieši šajā otrajā līmenī notiek pārrāvums, jo raidīto informāciju uztver caur katra indivīda personiskās pieredzes, izglītības un emocionālās inteliģences slieksni, prizmu, fokusu. Tāpēc arī vēsturē varam saskatīt nekomunikāciju, jo saprasts tiek atšķirīgi no raidītā, nereti pārprasts ar nodomu vai vienkārši nejauši.
Un tomēr sabiedrība ir pastāvējusi, spējusi vienoties, vai saskaņoties par kādu ideju, vai, plašāk sakot, radīt informācijas uztveres kopējo segmentu. Strukturāli informācijas raidīšanu var aprakstīt kā platjoslas plūsmu, kurā ir daudz blaknes, filtri, jauši un nejauši pārpratumi, vienā vārdā – riski.
Latvijas gadījumā būtu jāuzlūko kā nopietnus sociālos riskus, jo neveidojas morāla vienotība un atbildība par valsti un tiek zaudēta perspektīva kopējam risinājumam, bet veidojas divi pretēji rezultāti, kuri ir it kā ārēji savienoti. Kāpēc šo teoretizēšanu šeit minu?
Manuprāt, ir bīstami ieilgusi situācija, kuru mediji mums dod nolasīt kā varas un sabiedrības nespēju sarunāties, dzirdēt vienam otru, saprast vienam otru. Un, lai ievadītu sarunu, jāsāk ar sevi, kā mēs katrs sevi saprotam. Kā sapratni par sevi ieliekam saziņā un mijiedarbē ar citiem.
Sapratni par sevi veidojam bērnībā, agrīnā socializācija iedod pamatu sevis uztverei. Ja bērns ir audzināts ar pašcieņu, tad labvēlīgos apstākļos viņš savu pašcieņu iznesīs līdz pieaugušo dzīvei un savā profesionālajā darbībā to saglabās kā standartu attiecībās un reakcijās ar saviem apkārtējiem. Sapratni par sevi – kā nācijas, sabiedrības un kultūras dalībnieku – mums ieveido vēsture, pareizāk sakot, zināšanas par vēsturi un literatūra (te domāta oriģinālliteratūra, ko bija jāmācās skolā).
Cik daudz sadarbības, solidaritātes un uzvaras stāstus esam apzinājuši no mūsu vēstures un daiļliteratūras? Cik darbu varat nosaukt, kas apraksta nācijas veidošanās laiku, un attēlotos personāžus, kas iemāca attieksmes un attiecības, ko atspoguļotu XIX gadsimta (moderno nāciju veidošanās laikmeta) latviešu oriģinālliteratūra?
Vēl kāds aspekts: kāpēc mums raksturīgs ir samērā augsts savstarpējās nepieņemšanas slieksnis. Kāpēc mēs sarunājoties izmantojam vairāk atgrūšanās kā sadarbības taktiku valodā? Vai tāpēc, ka vēsturiski latvieši ir iesaistīti visās trīs lielākajās kristīgajās konfesijās – katoļi, luterāņi, pareizticīgie? Salīdzinot ar mūsu Baltijas kaimiņiem, igauņi galvenokārt kultūrvēsturiski ir saistīti ar protestantismu, lietuvieši ar katolicismu. Baznīcai tagad nav tik ievērojams iespaids, taču iespējams, ka vēsturiski tie ir atnākuši līdz mūsdienām kā aizspriedumi, kas veido šodienas barjeras – ak, ko tie protestanti, tie jau ir gandrīz kā bezdievji, senāk teica katoļi; bet protestanti par katoļiem, ka tie ir viduslaiku tumsībā palikuši; un vai pareizticībā pārgāja tāpēc, ka carisma administrācija apsolīja zemi – te trešā mentalitāte.
Vai tomēr te kāda loma ir tradicionālās sabiedrības kultūrā ieveidotas audzināšanas modelim, kas akcentē paštaisnību un mazāk iemāca sadarbību kopīga mērķa sasniegšanai?
Kāpēc mēs, latvieši, sevi aprakstām kā nesaticīgus un kašķīgus burta kalpus? Jo mūsu XIX gadsimta vēsturē mūsu senči tādi nebija – viņi ātri aptvēra, kādas savstarpējās mijiedarbes veicina sabiedrības straujāku uzplaukumu. Jā, protams, arī tajos laikos bija strīdi, taču tie savā kritiskajā masā nespēja apturēt latviešu nācijas politiskā spēka pieaugumu. Latviešu tautas pašapziņa dzima no atziņas, ka nepieciešama sadarbība izglītības attīstībā un uzņēmējdarbībā.
Domāju, ka esam tādā posmā, kad ir derīgi atskatīties uz veiksmes brīžiem, lai saprastu, kas bija tā pamatā. A.Deglava triloģija „Rīga” (īpaši otrā daļas 11. nodaļa) ir viens pret viens ar šodienu.
Manuprāt, mums ir no jauna jāmācās, kā veidojas nācija, kā viņā saskaņojas dažādi viedokļi un satiekas dažbrīd pretrunīgi risinājumi.
Mums ir tik skaudra XX gadsimta vēstures mācība – no spožās uzvaras neatkarības kaujās līdz valsts zaudējumam un atgūšanai. Un mums vēl vienmēr ir spēks iekšējiem konfliktiem un personisku ambīciju izspēlēšanai, kas vājināja valstisko apziņu, solidaritāti un iedragāja identitātes struktūru.
Kā mums sevi saprast, vai esam Eiropas Austrumu mentalitātes varā, novilcinot dzelzceļa izbūvi uz Eiropu, šauboties par pievienošanos eirozonas valstīm un atskatoties uz padomju pagātni – skumt par zaudēto cietumnieka kameru, kur viss bija lēts vai gandrīz par velti. Mūsu izvēle šodien ir par lielāku ģeopolitisku virzību, vai turpinām aizsākto ceļu, vai pagriežamies atpakaļ pagātnē. Un arī tā vairojam risku.
Būt kopā ar Eiropu, kurai mēs teicām esam piederējuši, bet ja grimt, tad kopā ar eiro.
Latvieša mentalitātei ir grūti pārvarēt apdomību, un vienā ziņā tā ir apsveica kvalitāte. Arī es gribētu dzirdēt no ekspertiem skaidrāku redzējumu, kas pēc eiro ieviešanas mūsu sabiedrībā notiks ar sociāli neaizsargātākiem, kāda izskatīsies viņu ikdiena. Jo ne jau tā grupa, kas ceļo un izjūt diskomfortu, mainot naudu, ir šo diskusiju arguments. Vienu gan gribētos nezaudēt no diskusijas jautājumu – kas mēs esam? Vai Eiropas Austrumi, vai tomēr tiecamies būt tuvi Ziemeļeiropas politikai kultūrai.
Mums ir iespēja domāt kopā un ieraudzīt, saprast un labot mūsu iepriekšējo paaudžu kļūdas. Mēs tagad runājam par mūsu izvēli, kas iespaidos mūsu valsts un mūsu nākotni ilgtermiņā. Vai varam modelēt situāciju trīs soļus uz priekšu?
Gaišus visiem svētkus! Domāsim kopā!
Autore ir kultūras socioloģe*
* Kultūras socioloģija ir viens no daudzajiem socioloģijas zinātnes pētniecības apgabaliem, pievēršas sabiedrības (kultūras) vērtību un normu analīzei, meklē atbildes kādas kultūras esences veidojušas sabiedrības dalībnieku mentalitāti (socioloģijā to saprot kā kultūrā iemācītas un apgūtas reakcijas un attieksmes), kura raksturīgā veidā iespaido rīcību.
Komentāri (108)
Sanšains 24.12.2012. 11.19
Apkārt kaķis, vidū karsta putra.:)
Par kādu nāciju tad mēs te runājam? Par LATVIEŠU nāciju, kas pati par sevi, protams, arī ir pietiekami dezintegrēta? Vai arī autore atbalsta dažādu konjuktūristu-integrētāju utopiskās 90. gadu idejas par JAUNAS nācijas veidošanu no visa tā materiāla, kas Latvijā nejauši ieklīdis?
It kā jau pirmais variants. Tomēr krievu masīvā klātbūtne ir tik spēcīgs faktors, ka tas acīmredzami atstāj ietekmi uz latviešiem un latviešu domāšanu, vienotību, gan ikdienas, gan politiskajām izvēlēm. Un galu galā tieši krievi nodrošina, ka gan Saeimā, gan lielajās pašvaldībās mums ir ideoloģiski krasi atšķirīgs, monolīts veidojums, ar kuru nedrīkstam sadarboties – tur arī krasākā Latvijas “sašķeltība”.
Ja kaut vai domās uz mirkli “paņemtu nost” krievus – vai atlikušie latvieši, Latvijas sabiedrība tiešām būtu tik sašķelta, kā apraksta autore? Domāju, ka ne. Arī latviešu paššaustīšanas un sevis noniecināšanas tieksmju izpausmēm tad būtu daudz mazāk sliktu seku.
Ko tad iesākt?
Mana recepte, šķiet, nevarētu patikt visiem:
pēc iespējas norobežoties no šeit dzīvojošajiem krieviem (protams, pieļaujot krievu indivīdu asimilēšanos latviešos); audzēt latviešu nācijas spēku (materiālo, intelektuālo, morālo); tuvoties brīdim (tuvināt), kad spēku samērs būs tāds, ka latvieši izteikti dominēs Latvijā – un tad ar krieviem runāt no normālām spēka pozīcijām.
6
ligakalnina > Sanšains 25.12.2012. 15.59
Sapņot jau nav aizliegts, bet, pēc statiskas, Latvijā 20% laulību latviešu vidū notiek ar cittautiešiem, no tā ap 40% latviešu un krievu starpā, pie kam tas % pakāpeniski kļūst lielāks.
Tā ka “rases tīrību” saglabāt diezin vai izdosies.
0
Sandris Maziks > Sanšains 25.12.2012. 14.50
nulle
Neviens slēdzējmuskuļa traumētais smirdošo parašņiku – impērastu draudziņš, neieteiks, kur latviešiem savā valstī dzīvot.
0
ilmisimo > Sanšains 25.12.2012. 14.01
nulle Kā būtu ja tu ar domubiedriem sāktu rādīt piemēru?
———————
Priecīgus arī Tev,ak nulle:
15239-1
Tev, puisit, tukša galva,
Caura tava cepurite;
Pildi savu tukšu galvu,
Lāpi savu cepuriti.
0
Sanšains > Sanšains 25.12.2012. 17.26
Dzeris:
Latvijā 20% laulību latviešu vidū notiek ar cittautiešiem, no tā ap 40% latviešu un krievu starpā
==========================================
Tā nebūs vis. Tiesa, pēdējo gadu statistiku neesmu pētījis, bet pirms 10 gadiem, kad arī jau tika daudzināti Jūsu pieminētie procenti, īstā aina bija mazliet citāda:
(1) VISU laulību skaitā 20% bija jaukto laulību. Tas ir, ieskaitot tādus variantus kā “krievs-baltkrievs”, “osetīns-kalmiks”, “čukča-lindermans”. Jā, grūti viņiem trimdā atrast savējo.
(2) LATVIEŠI tikai ap 10% gadījumu precējās ar nelatviešiem, no tiem savukārt ap 40% ar krieviem, bet pārējie varianti – ar lietuviešiem, poļiem, baltkrieviem, igauņiem, utt.
Tā ka latviešu-krievu (ukraiņu, baltkrievu) jaukto laulību īpatsvars varēja būt tikai ap kādiem 5-6% no visām laulībām, ko veidojuši latvieši.
Starp citu, apmēram par tādu pašu latviešu īpatsvara pieaugumu mums nesen priecīgi ziņoja Jānis Dombrava.:)
0
Kaspars Špūle > Sanšains 25.12.2012. 13.37
Plūst, nulle, plūst. Galvenokārt no Rīgas. Bet bariem gan ne. Latvieši nav bara dzīvnieki.
0
Kaspars Špūle > Sanšains 25.12.2012. 13.15
nulle: Kur problēma?
—–
Problēmas nav.
Pilsētā, kur es dzīvoju, nav nevienas skolas ar krievu mācību valodu (agrāk bija). Mūsu pilsēta neko nesaņem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda (vai kā to tur sauc) un neko tajā arī neiemaksā. Mēs esam pašpietiekami. Un nekādi nulles ar visiem saviem curikiem mums neko nevar padarīt :)
0
dro 24.12.2012. 11.32
Niklass Lūmans sistēmteorētiski komunikāciju strukturāli iedala – 1) informācijas raidīšanā, 2) uztveršanā (kā saprot informāciju) un 3) informācijas lietošanā.
_____________________________
Lai spētu šķirot milzīgo informācijas gūzmu, cilvēkam jābūt attiecīgi sagatavotam, jābūt interesei un iespējām. Labi zināms kādus pamatus ieliek apziņā mūsu bērniem skolās un ko diendienā skandina mūsu MM. Vēl gadsimta sākumā LTV1 LU mācībspēks deklarēja, ka komunisma ideja nebija slikta, tā tikai tika nepareizi realizēta, bet laikrakstā Čas viņš gāja vēl tālāk paziņojot, ka nav bijusi ne okupācija, ne latviešu valodas lietošanas ierobežošana. Zelča dalīja latviešus sliktajos – tie, kuri emigrēja /nekaunējās pieskaitīt arī koncentrācijas nometnē dzīvību zaudējušo Čaksti/ un labajos – tie kuri palika Latvijā. Manuprāt pilnīgi neiepējami vienoties ar tiem, kuri nīst šo valsti vai gatavi pārdot to par personīgās labklājības cenu.
Vai pilsoņiem var būt droša pārliecība par kādu partija, ka tā tiešām vēlas modernizēt valsti, ja tūlīt pēc vēlēšanām tā par 180 grādiem maina savas nostādnes?
Visu cieņu autorei! Ja tādu cilvēku būtu vairāk, tad būtu iespējamas reformas un valsts attīstība. Priecīgus Ziemassvētkus!
8
Sanšains > dro 24.12.2012. 11.58
lno –
Nu, labi.:)
0
dro > dro 24.12.2012. 11.49
Haris. Man no bērnu dienām grūtības atcerēties vārdus. No PSKP vēstures katedras. LU organizēja Mēs par mieru. Piedod, slinkums mekēt:)
0
Sanšains > dro 24.12.2012. 11.41
Vēl gadsimta sākumā LTV1 LU mācībspēks deklarēja, ka komunisma ideja nebija slikta, tā tikai tika nepareizi realizēta, bet laikrakstā Čas viņš gāja vēl tālāk paziņojot, ka nav bijusi ne okupācija, ne latviešu valodas lietošanas ierobežošana.
==================================
Kurš tas bija?
0
dro > dro 25.12.2012. 13.55
Haris. Strautiņš raksta: Piemēram, biju liecinieks tam kā deviņdesmito gadu sākumā notika sociālo zinātņu mācīšanai radīto padomju struktūru pielāgošana jaunajai situācijai. Šķiet, ka tajos laikos uzplaukusī kvalitātes kompromisu kultūra ir tik dziļi ieēdusies dažu institūciju mentalitātē, ka vienīgā iespēja ir no to labākajiem kadriem un svaigiem spēkiem veidot pilnīgi jaunas struktūras līdz šim Sistēmā neiesaistītu cilvēku vadībā.
Raksta turpinājumam gan nepiekrītu…
0
dro > dro 24.12.2012. 12.07
Haris. Ašmanis.
0
Sandris Maziks > dro 25.12.2012. 14.54
lno
“Mēs par mieru.” ir fašistisko izdzimteņu, impērastu, saukļa “мы за мир”, nepareizs tulkojums.
0
ievuliitis > dro 24.12.2012. 13.04
Vai nav brīnums, ka ar tādiem skolotājiem daži politologi (DAŽI) izsaka reizēm arī veselīgus viedokļus?
Viss! Aizdodos! Priecīgi palicējiem! Miers sirdīs!
:)
0
Sanšains > dro 24.12.2012. 12.10
lno –
Pareizi, nu arī es kaut ko tādu sāku atcerēties. Un šis taču vēl pirms dažiem gadiem mācīja jaunos politologus – kopā ar Ojāru Skudru, un Jura Rozenvalda vadībā.
0
aivarstraidass 24.12.2012. 17.20
Spēja uzklausīt sākas noteiktā sociālā vai ģeogrāfiskā vidē. Teiksim, pirmskara Latvijā bija vairāki simti pagastu, katrā pagastā bija vairāki desmiti vai pat simti sociāli aktīvu zemnieku, kuri savā starpā arī visu ko organizēja – sākot ar aizsargu organizāciju, turpinot ar savas skolas un draudzes atbalstīšanu un beidzot ar piensaimnieku kooperatīviem.
Mūsdienās daudz tiek runāts par “vidusšķiru”, bet tad ir jāapzinās vietas, kur šī vidusšķira var pietiekami stabili pastāvēt – un kur visvieglāk un dabiskāk atrast kopīgas intereses. Papildus lauksaimniekiem, varētu būt runa arī par skolotāju, ārstu, armijas virsnieku, valsts un pašvaldību ierēdņu, IT nozarē strādājošo u.c. profesiju pārstāvju spēja veidot sabiedrisko domu. Vispirms pašiem savā starpā – un tad arī visas tautas un valsts mērogā.
Ir arī traucējoši momenti – ja skolotāji, ārsti, ierēdņi, lauksaimnieki u.c. dzīvo salīdzinoši trūcīgi, tad viņi nevar uzņemties šīs sabiedriskās domas funkcijas – tad visi spēki jāvelta izdzīvošanai. Tādēļ ir atzīstama tāda politika, kas veicina stabilu sociālo institūciju pastāvēšanu – vērsta pret pārmērīgu materiālo noslāņošanos. Īsi sakot – vajadzīga cilvēku un cilvēku grupu savstarpēja solidaritāte.
1
+3
0
Atbildēt
@ilmisimo > aivarstraidass 25.12.2012. 13.39
>con brio
un vēl:
….Viņš bija parakstījis papīrus par cilvēku iznīcināšanu, faktiski bija pelnījis tīru nāvi, bet mēs viņu audzinājām. Pāraudzinājām… Viņš tiesā pielec kājās, es viņam saku – ko tu plosies? Tad tu tik varonīgs nebiji! Mums visiem tādi smiekli, homēriski. (Smejas.) Visi smejas, mums tur sieviete arī bija tāda, un vīri – visi smejas. Tanī mājā pie vecās Ģertrūdes, kur bija Baltijas kara apgabala tiesa, tur mums taisīja to tiesas izrādi. …
http://vip.latnet.lv/lpra/lachu_medn.htm
0