Privilēģijas un tradīcijas

Amatpersonu privilēģijām nav sakara ar valsts prestižu, vien ar pašu dīvaino domāšanu

Pirms dažiem gadiem, strādājot portāla redaktores amatā, kolēģu starpā apspriedām kārtējo dārgās dienesta automašīnas pirkšanu kādam ministram, un es paudu radikālu domu, ka ministri vispār nebūtu jāved no darba un uz darbu ar dienesta auto, bet jāvadā vien darba laikā un tikai darba darīšanās. Tad kāda gados jauna, pret amatpersonām bijīgāka kolēģe žēlīgi iebilda, kā nu tā ministram liks doties pašam uz darbu – viņš tomēr ir ministrs. Es savukārt viņai uzdevu jautājumu, ar ko ministrs šajā ziņā atšķiras no parasta cilvēka un kurā vietā, piemēram, Satversmē ir rakstīts, ka ministrs nevar pats doties uz darbu, bet parasts cilvēks var?

Protams, ka tādas lietas Satversmē neraksta, taču lietas būtība no tā nemainās. To, kādas privilēģijas un kādām amatpersonām Latvijā piešķiram, arī nenosaka nekādi augstākie likumi vai starptautiskas saistības. Tā ir mūsu pašu sabiedrības izvēle, un tikai. Nevienam ārpus Latvijas no tā ne silts, ne auksts.

Taču mūsu pašu domāšanas īpatnības gan šīs privilēģijas parāda nežēlīgi spilgtā gaismā, ja par augstāko atalgojumu darbam valsts un tautas labā uzskatām vien dārgu mašīnu un greznu dzīvokli.

Par seno sarunu ar kolēģiem atcerējos, sekojot līdzi Latvijas sabiedriskajai diskusijai par privilēģijām bijušajiem prezidentiem, ko raisīja vēsts par dārga dzīvokļa iegādi bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Nejauši sagadoties šim pirkumam ar brīdi, kad Latvijas valsts atgūstas no krīzes, šķiet, ka ir īstais brīdis sabiedrībai nevis kārtējo reizi paslaucīt šo jautājumu zem paklāja, bet gan dziļi un pamatīgi izvērtēt, ko un kam piešķiram mistiska valsts prestiža un „smalkā stila” vārdā. Ja reiz krīzes laiks ir īstais brīdis, lai izmēztu valsts piesērējušos apcirkņus un sāktu jaunu attīstības loku garīgi un fiziski veselīgākiem, tad arī šis jautājums nav apejams.

Amats kā visi amati

Taisnības labad gan uzreiz jāsaka, ka nav īsti godīgi izcelt tikai bijušajiem prezidentiem piešķirtās privilēģijas, jo gana daudz liekas greznības ir arī citās valsts institūcijās un iestādēs. Tomēr pensionēto prezidentu nodrošinājums, gribot negribot, nonācis uzmanības centrā sava nesamērīguma ar Latvijas dzīves īstenību dēļ, tādēļ pie šā jautājuma arī iznāk vairāk pakavēties. Tas ir kā zināms lakmusa papīrs mūsu sabiedrībā valdošajām tradīcijām un attiecībām starp „augšām” un „apakšām”. 

Gan ministru dārgo auto, gan bijušo prezidentu dzīvokļu problēmas sakne būtībā ir viena un reducējama līdz jautājumam par to, kādu svaru piešķiram dažādiem amatiem mūsu valstī. Vai ārsts, kurš diendienā glābj cilvēku dzīvības, vai labs skolotājs, caur kura rokām izgājuši neskaitāmi skolēni, nebūtu pelnījis, ka arī viņu vadā uz darbu ar dienesta auto un par nopelniem piešķir greznu dzīvokli? Vai viņu darbs nav valstij vairāk labuma nesis nekā kāda augsta ierēdņa vai ne īpaši veiksmīga ministra padarītais?

Kas ir tā mēraukla, ar kuru izmērīt katra amata nozīmīgumu un līdz ar to arī tam atvēlēto privilēģiju un materiālo labumu klāstu? Kādam jābūt atalgojumam par darbu publiskā amatā valsts un tautas labā – vairāk materiālam labumam jeb tomēr cieņai un uzticībai no tautas puses? Vai cilvēki vispār strādā un tiecas uz augstiem amatiem tikai tiem līdzi nākošā taustāmā labuma un atalgojuma dēļ, vai tomēr ir vēl kādi citi kritēriji un faktori?

Protams, ka amatā esošs Valsts prezidents ir valsts galva un tam ir vairāk pievērsta uzmanība gan valsts iekšienē, gan ārpusē, tomēr jāatceras, ka saskaņā ar Satversmi un Latvijas likumiem tas ir tikai viens no valstī esošajiem amatiem ar konkrētiem amata pienākumiem. Un tieši šo pienākumu pildīšanai arī prezidents tiek ievēlēts, nevis kaut kādu materiālo labumu vai statusu apliecinošu lietu reprezentēšanai. Tās nav pavisam nenozīmīgas, tomēr tās noteikti ir otršķirīgas lietas kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valsts tēlu daudz lielākā mērā veido tas iespaids, ko, piemēram, sporta vidē rada mūsu sportistu panākumi, mūsu mūziķu un aktieru veikums kultūras cienītāju vidū, kā arī mūsu viesstrādnieku darbs un uzvedība viņu mītnes zemēs.

To, kādās rezidencēs dzīvo un ar kādām mašīnām braukā esošie un bijušie valsts vadītāji, ārpus Latvijas pamana ļoti niecīgs cilvēku skaits, un diemžēl no tā nevairojas nedz mūsu iekšzemes kopprodukts, nedz arī nacionālā pašapziņa.

Pasaules prakses nav

Tas viss ir domāts tikai un vienīgi mūsu pašu iekšējai lietošanai, tāpēc dīvaini liekas argumenti, kas salīdzina mūsu valsts praksi šajos jautājumos ar citu valstu pieredzi. Pasaulē nav tādas vienotas un strikti noteiktas prakses, kā jāattiecas pret augstām amatpersonām un kā tās jāatalgo. Tā ir katras atsevišķas valsts iekšēja lieta un vēsturiska tradīcija. Turklāt vēsturiskām tradīcijām piemīt tāda īpatnība, ka ne vienmēr tās veidojas loģiski un pārdomāti.

Piemēram, arī šajā gadījumā Latvijai neder par piemēru citkārt tik noderīgā Ziemeļvalstu pieredze kaut vai tā iemesla dēļ, ka trīs no tām ir karaļvalstis, kurās vispār nepastāv tāda lieta kā bijušo prezidentu materiālais nodrošinājums. Turklāt greznība, kādā dzīvo karaliskās ģimenes, ir grūti salīdzināma ar mūsu prezidentu nodrošinājumu un veido arī zināmu pretstatu šo valstu caurmēra iedzīvotāju ikdienas dzīves līmenim. Taču monarhija ir šo valstu vēsturiskajā un nacionālajā asinsritē tik būtiska sastāvdaļa, ka karalisko ģimeņu uzturēšanas izmaksas netiek īpaši apspriestas. 

Baltijas valstu, un tajā skaitā Latvijas, gadījumā prezidentu institūcijas tradīcijas arī veidojušās specifisku vēsturisku apstākļu iespaidā – saikne ar pirmskara diktatūrām nebija īsti atjaunojama, taču simbolisms prasīja arī „ieņemt” bijušo padomju līderu vasarnīcas un ar tām kopā nākušās privilēģijas. Ja sākotnēji tāda situācija bija saprotama un pieņemama, tad divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad iziets cauri ne vienai vien krīzei un cerētā visas sabiedrības labklājība tomēr vēl nav sasniegta, izmaiņas attiecībā uz prezidentu un bijušo prezidentu nodrošinājumu, šķiet, ir tieši laikā.

Attieksmes jautājums

Patlaban amatā esošais prezidents Andris Bērziņš ar savu piemēru ir pierādījis, ka var būt arī citādāk nekā līdz šim. Turklāt nevajadzētu visu norakstīt tikai uz prezidenta personīgo turību, drīzāk tas ir attieksmes un cilvēka iekšējās būtības jautājums. Arī A.Bērziņa priekšteči amatā nebija nekādi trūkumcietēji pirms stāšanās prezidenta amatā, taču viņu attieksme pret privilēģijām un tradīcijām bija atšķirīga.

Tieši attieksme ir atslēgas vārds šai diskusijai par privilēģijām, ko piešķiram amatiem un amatpersonām Latvijā. Un tieši ar attieksmes jautājumu mūsu sabiedrībai pašai būtu jātiek galā šajā diskusijā.

Jo runa jau nav par to, ka izrādīsim necieņu saviem prezidentiem, ja kā vienīgo privilēģiju pēc amata atstāšanas atstāsim viņiem prāvo prezidenta pensiju, kas, starp citu, nodrošina ļoti pieklājīgu dzīves līmeni Latvijā.

Runa ir par to, kāpēc mēs ievēlam amatā prezidentu un kāpēc cilvēki kandidē par prezidentu. Ko sagaidām mēs kā sabiedrība no šā tautas priekšstāvja un ko pats valsts galva uzskata par būtiskāku sava amata pildīšanas laikā un pēc tam. Runa ir arī par to, vai uzticamies, ka ir neuzpērkami cilvēki pēc būtības vai tomēr ar materiāliem labumiem cenšamies viņus atturēt no dīvainiem kārdinājumiem.

Autore ir neatkarīga žurnāliste