Grozījumi ar riska garšu

Saeimas piedāvātais risinājums, kā mainīt tautas nobalsošanas jeb referenduma ierosināšanas kārtību, diemžēl nenovērš divus lielus un būtiskus riskus.

Valsts prezidents Andris Bērziņš ir atdevis Saeimai atpakaļ šo likumu pārstrādāšanai un vēstulē Saeimas priekšsēdētājai citu argumentu un vērtējumu starpā min arī vienu no šiem būtiskajiem riskiem – noteikums vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku finansiālu ieguldījumu, ka tas tikai palielinās naudas varu politikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespējas pašai kaut ko lemt.

Kā zināms, „Grozījumi likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” paredz, ka no 2015.gada idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai par saviem līdzekļiem būs jāsavāc aptuveni 150 000 jeb 10% balsstiesīgo pilsoņu paraksti. Ja tas izdosies, referendums notiks.

Diskusijas par to, ka esošā referendumu ierosināšanas kārtība jāmaina, sākās jau pirms referenduma par krievu valodu kā otro Latvijas valsts valodu. Kā zināms, līdz šim referenduma idejas autoriem vajadzēja savākt 10 000 balsstiesīgo parakstu, nodot tos Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK), kura tos pārbaudīja, un tad notika parakstu vākšanas otrā kārta, kuru jau organizēja CVK. Ja tika savākti 10 procenti no pēdējās vēlēšanās piedalījušos pilsoņu skaita, tad referendums notika.

Pirms pēdējā referenduma gluži pamatoti tika debatēts par to, ka ir absurds – referendums notiek par valsts pastāvēšanai būtiskiem jautājumiem un Latvijā ir tik daudz savulaik no bijušās Padomju savienības okupācijas rezultātā ieceļojušo un viņu pēcteču, ka CVK savākt aptuveni 150 tūkstošu parakstu nav ļoti liela problēma. Jautājumā par otro valsts valodu tā arī notika – otrajā parakstu vākšanas kārtā nepieciešamais balsu skaits tika savākts, un referendums notika. Referenduma aizstāvji apgalvoja, ka Satversmes 73.pantā, kas nosaka, par kādiem jautājumiem referendums nav rīkojams, nekas nav rakstīts par to, ka par valsts valodu un pat par pašas valsts pastāvēšanu nevar rīkot referendumu.

Skaidrojumus, ka Latvijas Satversme pati par sevi paredz, ka neatkarīga un demokrātiska valsts ir neapstrīdama vērtība, referenduma rīkotāji nedzirdēja un atkārtoja, ka tas nekur nav rakstīts. Kļuva skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina – vai nu Satversmē vai sliktākajā gadījumā likumā par tautas nobalsošanu.

Toreiz ļoti saprātīgu situācijas skaidrojumu un risinājumu publiski pauda konstitucionālo tiesību speciālists, ES tiesnesis Egils Levits. Viņš skaidroja, ka „diez vai varētu akceptēt tādu interpretāciju – kamēr Satversmes tekstā par šo jautājumu nekas nav teikts, tikmēr Satversme pieļauj Latvijas valsts un demokrātijas sagraušanu”. 

Levits rakstīja – ja sabiedrībai vai tās daļai tas nav pašsaprotami, tad labāk to padarīt visiem acīm redzamu.

Levits piedāvāja vairākus risinājumus: „Ir iespējams, piemēram, Satversmes preambulā nosaukt tos virsprincipus, uz kā balstās mūsu valsts, (it sevišķi demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus), un turpat noteikt, ka tie nav grozāmi. (..) Preambulai ir tāds pats spēks kā Satversmes pantiem, un par preambulas grozīšanu var lemt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama.”

Cits variants, pēc Levita domām, būtu noteikt, ka Satversmes pamatpanti (1.- 4.pants) ir negrozāmi. Taču šeit būtu nepieciešama arī tautas nobalsošana, kurā vairāk nekā pusei no visiem balsstiesīgajiem būtu jābalso par šādiem grozījumiem. “Tas ir ļoti augsts slieksnis, un labi jāpadomā, vai to reāli iespējams sasniegt,” rakstīja Levits.

Viņš arī norādīja, ka ir iespējams papildināt Satversmes 73.panta noteikumus, kas nepieļauj tautas nobalsošanu par tur minētajiem jautājumiem. “Patlaban šis pants nepieļauj tautas nobalsošanu, piemēram, par budžetu vai starptautiskiem līgumiem. Šo sarakstu varētu papildināt ar pamatprincipiem, kas nosaka mūsu valsts pamatus. Arī šos papildinājumus var izdarīt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama,” iesaka Levits.

Diemžēl Saeima izvēlējās grozīt likumu „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, neko negrozot Satversmē.

Var strīdēties, vai 150 000 parakstu teorētiski ir vai nav pārāk daudz, vai tos var savākt par patiešām svarīgiem jautājumiem, bet acīm redzams ir tas, ka šo parakstu savākšanai būs vajadzīga ļoti liela nauda. Vai Latvijas „parastie pilsoņi” atradīs tādu naudas summu? Domāju, tas nebūs iespējams. 

Vai vajadzīgo naudu nevalstiskās organizācijas varēs saņemt no starptautiskajiem fondiem, kurus finansē Krievija? Noteikti, jo pieredze rāda, ka tāda finansēšana jau notiek visu laiku. Protams, Latvijā var atrasties arī pietiekami bagāti cilvēki, kuru partijas varēs atļauties vākt parakstus par sev ļoti vajadzīgiem grozījumiem likumdošanā. 

Tātad grozījumi šajā likumā par tautas nobalsošanu patiesībā noārda visus līdzšinējos mēģinājumus samazināt naudas varu politikā.

Grozījumi neatrisina arī problēmu, vai ir iespējams ierosināt jautājumus par Latvijas neatkarībai un pastāvēšanai svarīgiem jautājumiem. To joprojām var darīt, atliek vien dabūt naudu – referenduma ierosināšana un tā rezultāti par otro valsts valodu skaidri parādīja, ka parakstu tādām idejām pietiks – par otro valsts valodu nobalsoja vairāk nekā 273 tūkstoši balsstiesīgo pilsoņu. Var iebilst, ka pret Latviju vērstos referendumos nenobalsos vajadzīgais cilvēku skaits, bet spriedze sabiedrībā tiks radīta, valsts atkal tērēs miljonu no budžeta naudas.

Tādēļ gluži pamatoti rodas jautājums: kas liedz Saeimai, līdzīgi kā Igaunijas un Lietuvas konstitūcijās, arī Satversmes tekstā ierakstīt, ka Latvijas valsts pamatuzdevums ir garantēt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu? Vai, piemēram, kā Portugāles konstitūcijā noteikt jautājumus, kuri nedrīkst tikt aizskarti?

Pašreizējie likuma grozījumi ir kā caurs ielāps uz caurām biksēm un ar krietnu riska piegaršu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste