Kad sabrūk ilūzijas, pakojam čemodānu

Intervija ar šā gada Spīdolas balvas ekonomikā laureātu ekonometrijas profesoru Mihailu Hazanu

Profesors Hazans ir pirmais, kurš precīzi saskaitījis, cik cilvēku pametuši Latviju pēdējo gadu laikā. Lai gan pats pieticīgi teic, ka citu kandidātu uz “Ekonomistu apvienības 2010” balvu ekonomikā darbs ir plašāk pamanāms, viņa izpētītais ir būtisks atskaites punkts, gan valdībai plānojot svarīgas reformas, piemēram, izglītībā un veselībā, gan investoriem lemjot, vai ir vērts ieguldīt Latvijā, gan arī pašmāju uzņēmējiem, lai beidzot precīzi zinātu, cik tad liels patiesībā ir Latvijas tirgus. Turklāt šokējošs ir profesora atklātais – vēl turpmākos divus gadus Latviju ik mēnesi pametīs vidēji trīs tūkstoši iedzīvotāju. Salīdzinājumam, piemēram, Ilūkstē ir 2856 iedzīvotāji.

Pēdējo gadu laikā no Latvijas ir aizbraukuši 200 000 cilvēku. Vai šis rezultāts jūs pašu pārsteidza?

Paši rezultāti nebija pārsteigums, jo aptuveni šādu aizbraukušo diapazonu biju prognozējis arī iepriekš. Taču biju pārsteigts, ka rezultātu varēja precīzi dokumentēt. Proti, ka apkopojot un izanalizējot citu valstu statistiskas datus, varēju reģistrēt, ka no Latvijas patiešām ir aizbraukuši 200 000 tūkstoši cilvēku. Tas nebija neizdarāms. Taču, tas, protams, prasa ieguldīt darbu, nepieciešama arī kvalifikācija, lai vairākos desmitos datu veidu, kas pieejami par katru no pētījumā apskatītajām valstīm, atrastu vienu pieeju un izanalizētu skaitļus, kas ir salīdzināmi. Ir jāņem vērā, ka demogrāfijas statistika katrā valstī tiek veidota atšķirīgi. Vieni uzskaita valstī dzīvojošos pēc pilsonības, citi pēc dzimšanas valsts.

Dažkārt pat šķietami vienāda nosaukuma demogrāfiskie dati pēc būtības bija atšķirīgi. Piemēram, vēl viena nianse – Lielbritānijā, uz kurieni devies lielākais Latvijas iedzīvotāju skaits, demogrāfijas statistiku klasiskā izpratnē neapkopo, taču ir pieejami izsmeļoši dati par sociālās apdrošināšanas numuru piešķiršanu. Tieši šos datus nevar savienot ar datiem par citām valstīm, jo tajos neparādās atpakaļ aizbraukušo skaits. Piemēram, ja redzam, ka 2010.gada sākumā Norvēģijas iedzīvotāju vidū bija ap 2700 Latvijas izcelsmes personu, bet pēc gada jau gandrīz 4800, tas nozīmē, ka gada laikā neto aizplūdē no Latvijas uz Norvēģiju bija virs 2000 cilvēku. Lielbritānijas datos redzam tikai iebraukušos, taču izmantojot no citiem avotiem novērtēto iebraukušo/aizbraukušo proporciju un piemērojot to Lielbritānijas reģistrācijas datiem, iespējams diezgan precīzi novērtēt neto aizplūdi no Latvijas uz šo valsti.

Tāpēc, ņemot vērā dažādos datus un aprēķinus, kas bija nepieciešami rezultāta iegūšanai, patiešām biju patīkami pārsteigts par dokumentēto rezultātu – ap 200 tūkstošiem. Tagad varu teikt, ka tas ir zinātniski pierādīts.

Kādi ir galvenie secinājumi, kurus var izdarīt, analizējot aizbraukušo struktūru?

Runājot par struktūru, gribu uzsvērt, ka izdevās zinātniski pierādīt to, par ko mēs jau pēdējos divus gadus runājam. Proti, aizbraucēju vidū ir strauji pieaudzis augsti izglītoto cilvēku īpatsvars. Agrāk tā saucamajos treknajos gados šis smadzeņu aizplūšanas risks nebija tiks augsts kā tagad. To izdevās pierādīt, kad 2011.gada sākumā iedzīvotāju aptaujas ietvaros uzdodam virkni jautājumu par radiniekiem, kuri ir aizbraukuši kopš 2000.gada. Šie rezultāti skaidri parādīja, ka šobrīd aina ir līdzīga kā pirms Latvijas iestāšanās ES, kad nozīmīga daļa aizbraucēju bija ar augstāko izglītību. Pēc tam šī proporcija mainījās.

Aizbraucēju vidū ir strauji pieaudzis augsti izglītoto cilvēku īpatsvars

Vispirms jau tāpēc, ka līdz ar robežu atvēršanu, bija vieglāk aizbraukt no Latvijas, jo atvērtie darba tirgi atbrīvoja no legalizēšanās problēmām, arī darbu atrast mazāk kvalificētās specialitātēs ir vieglāk un vēl jāņem vērā, ka tolaik Eiropā bija izteikts pieprasījums pēc tā saucamā lētā Eiropas izcelsmes darbaspēka. Vairs nebija tik grūti aizbraukt un iekārtoties darbā, kad atvēra darba tirgus. Tajā laikā augsti izglītoto cilvēku īpatsvars kopējā emigrantu vidū saruka līdz teju 20%. Tagad atkal tas ir pieaudzis līdz trešdaļai. Atkal jau – pēdējos gados ir daudz runāts par to, ka aizbrauc izglītotie, taču viena lieta ir runāt, ka tā varētu būt, jo daudzi paziņas aizbraukuši, bet otra lieta – spēt pierādīt. Un mans pētījums to pierāda ar konkrētiem datiem.

Par kādas vecuma grupas augsti izglītotiem aizbraucējiem patlaban varam runāt?

Arī aizbraucēji ar augstāko izglītību, tāpat kā pārējie, pārsvarā ir vecumā līdz 35 gadiem. No visiem aizbraucējiem ar augstāko izglītību ¾ ir atstājusi Latviju vecumā līdz 35 gadiem (t.sk. ap 10% augstāko izglītību pabeiguši jau ārzemēs). Tie ir cilvēki ar augstāko izglītību, daudziem no viņiem turklāt šeit pirms aizbraukšanas bija nosacīti stabils un Latvijas situācijai atbilstoši labi apmaksāts darbs.

Ja skatās kopumā, smadzeņu aizplūšana īpaši ir skārusi jaunāko paaudzi, turklāt tas tuvākajos gados nemainīsies. Piemēram, veicām pētījumu par iedzīvotāju migrācijas plāniem. Uz jautājumu, vai tuvākajā laikā plānojat emigrēt, ar „jā” atbildēja 10% respondentu vecumā no 18 līdz 65 gadiem, turklāt vēl 15% pieļauj, ka varbūt varētu aizbraukt. Savukārt citā aptaujā, atbildot uz jautājumu – vai vispār plānojat emigrēt, apstiprinoši atbildēja jau 30% (abas aptaujas notika šā gada sākumā). Protams, ka nav droši, ka tie, kuri nenorāda, ka aizbrauks tuvākajā laikā, patiešām kaut kur aizbrauks, taču ar šo diapazonu no 10 līdz 30% ir jārēķinās.

Procentuāli studējošo, kuri noteikti plāno aizbraukt, ir krietni vairāk nekā vidēji (un pat nekā tā paša vecuma jauniešu, kuri nestudē). Piemēram, ja vidējais rādītājs, kā jau teicu, ir ap 10%, tad studentu vidū tas ir divas reizes lielāks – apmēram 18%, un vēl 34% pieļauj iespēju aizbraukt. Un vēl kāds fakts – ja salīdzinām datus par tiem, kuri pēdējo divu gadu laikā ir aizbraukuši, tad redzam, ka procentuāli augstāki rādītāji nekā sabiedrībā kopumā ir iedzīvotāju grupā, kas ieguvusi augstāko izglītību.

Vai analizējāt arī iemeslus, kāpēc var runāt par smadzeņu aizplūšanas otro vilni?

Vispirms, augsti izglītotu aizbraucēju skaits pieauga krīzes laikā. No vienas puses, tas ir ekonomiskās krīzes efekts, taču ne tikai. Mēs līdztekus ekonomiskai krīzei pārdzīvojām arī vērtību krīzi. Un, lūk, pierādījums – arī Igaunijā ekonomiskās krīzes rezultātā pieauga emigrantu skaits, taču kāpums nebija tik straujš kā Latvijā, kur emigrantu skaits gada laikā pieauga divarpus reizes. Tāpat Igaunijā nav novērojams tas, kas notiek pie mums – smadzeņu aizplūšana nenotiek tik intensīvi, kā tas pēdējo divu gadu laikā ir noticis Latvijā.

Es šos skaitļus Latvijā saistu ar zaudēto cerību efektu – proti, līdztekus ekonomiskai krīzei bija arī sistēmiska krīze.

Cilvēki, kuriem bija skaidrs priekšstats par to, kā attīstīsies viņu karjera, kā viņi veidos savu nākotni, pēkšņi atklāja, ka apkārt notiek pavisam kas cits. Proti, nav nekā no tā, uz ko agrāk liktas cerības, piemēram, ka sociālās apdrošināšanas sistēma nav stabila un uzticama; ka cilvēki, kuriem bija šķietami visstabilākais darbs, piemēram, skolotāji un ierēdņi, zaudē savas darba vietas; ka valsts pārvalde ir neefektīva salīdzinājumā ar to pašu Igauniju. Un tas cilvēkam liek aizdomāties par savu un ģimenes nākotni. Kā zināms no darba ekonomikas, tie ir cilvēki ar augstāko izglītību, orientēti uz nākotni. Proti, ja viņi nebūtu orientēti uz nākotni, viņi nebūtu veltījuši 3-5 savas dzīves gadus studijām augstskolā, lai pēc tam iegūtu labākas darba iespējas nākotnē. Tāpēc tieši starp cilvēkiem ar augstāko izglītību ir vairāk to, kuri pārskatīja savas prioritātes, plānus un pārorientējās no Latvijas uz citām valstīm.

Kas cilvēku, kurš vairs nejūt uzticību savai valstij, var mudināt atgriezties Latvijā?

Tā ir vērtību krīze, tāpēc, ja runājam par skaitļiem, to, kuri plāno atgriezties Latvijā tuvākā pusgada laikā ir pavisam maz – tikai 8% no visiem emigrantiem. Uz jautājumu, vai plānojat atgriezties tuvāko piecu gadu laikā, ar stingru “jā” atbildēja 20%. Arī tas ir maz. Turklāt, uz šo skaitli raugoties, jāsaprot, ka plāni uz pieciem gadiem ir diezgan miglaina un nenoteikta lieta. Tāpēc es drīzāk rēķinātos ar tiem 8%.

Lielais vairākums aizbraucēju neplāno atgriezties, taču daudzi gan atzīst, ka, pensijai tuvojoties, viņi labprāt atgrieztos ierastajā vidē, turklāt ar jau nopelnītu pensiju. Taču, lai arī tagad procentuāli ir maz tādu, kas plāno atgriezties, tas nenozīmē, ka mēs nevaram daļu aizbraucēju pārliecināt par pretējo. Taču tad ir jābūt konkrētam piedāvājumam.

Viens no maniem piedāvājumiem ir izveidot sociālo tīklu, kas atbilstu aizbraucēju vajadzībām.

Proti, šajā vietnē aizbraucēji varētu ievietot datus par sevi – ko viņi prot, kādu darbu strādā, uz kādiem nosacījumiem ir gatavi atgriezties un tamlīdzīgi. Tad, no otras puses, šajā vietnē varētu valsts un privātās kompānijas ievietot konkrētus darba piedāvājumus, kas varētu ieinteresēt šos izglītotos aizbraucējus. Proti, ir jākomunicē ar cilvēkiem – adresēti un personīgi. Viņiem nav īpašas motivācijas kaut ko sev atbilstošu šobrīd meklēt Latvijā, īpaši, ja ir aizbraukusi visa ģimene. Taču, ja viņiem piedāvās, tas noteikti tiks izskatīts. Šis instruments varbūt nedos lielu efektu uzreiz, bet ar laiku efekts būs. Tad arī ir nepieciešamas likumdošanas korekcijas.

Daudzi no mūsu jaunajiem un izglītotajiem cilvēkiem pēc izglītības iegūšanas paliek ārzemēs, jo tur izveidojuši ģimeni, taču dzīvesbiedram Latvijā likumdošanas šķēršļu dēļ nav iespējams atrast darbu. Visbiežākais iemesls ir valodas likumdošana. Tāpēc ierosinu, ka varētu Latvijas valstspiederīgo augsti izglītotiem dzīvesbiedriem dot, piemēram, piecu gadu periodu, kurā uz viņiem valsts valodas prasmes neattiecas. Tad šie jaunie un izglītotie cilvēki varētu šeit atrast darbu un iesakņoties Latvijā.

Tad vēl ir jāņem vērā sociālie aspekti – izglītība, veselības aprūpe un sociālā apdrošināšana, kas cilvēkam ir ļoti svarīgi. Arī šajās jomās mūsu iedzīvotāju vērtējums – uzticība šīm jomām – ir krietni zemāka nekā Igaunijā. Piemēram, Igaunijā krīzes laikā (2008 gada beigās – 2009.gada sākumā) cilvēku apmierinātība ar izglītības sistēmu valstī bija 5,9 punkti 10 ballu sistēmā, Latvijā turpretim – 4,6; uzticība veselības aprūpes sistēmai Igaunijā bija 5,1, bet mums – 3,1. Tas pats attiecas uz ekonomiku – Igaunijā ekonomikas vērtējums bija 3,5, bet mums – 1,8. Un es nemaz nepieminu uzticību valdībai, kas Igaunijā bija 3,5, bet – Latvijā tikai 1,8 (parlamentam, respektīvi – 3,9 un 1,9). Tāpēc ir jānotiek lielām izmaiņām, lai tie cilvēki, kas ir vīlušies Latvijā, varētu sākt domāt par atgriešanos.

Kādus jūs prognozējat emigrācijas tempus nākotnē?

Vēl kādu laiku cilvēki turpinās aizbraukt. Sākumā lēciens notika 2009.gadā, kad kopumā vairāk nekā divas reizes pieauga emigrācijas līmenis. Attiecībā uz augsti izglītotajiem emigrantiem lēciens notika 2009.gada beigās, 2010.gada sākumā, jo lai nostiprinātu pārliecību, ka valsts brauc ne pa to ceļu, ir vajadzīgs laiks. Turpmākajos mēnešos varēja novērot sociālo tīklu efektu. Arī šobrīd apmēram 10% cilvēku jeb teju 200 tūkstoši domā, ka aizbrauks. Faktiski, tas nozīmē, ka pakāpeniski viņi izbrauks, taču pirms prognozēt, cik daudz cilvēku aizbrauks, ir jāapzina arī otras puses iespēja uzņemt. Arī uzņemošās puses spēja pieņemt emigrantus konkrētā laika vienībā ir ierobežota.

Tāpēc mana prognoze – aizbrauks ar tādu pat ātrumu, kāds ir šobrīd.

Varbūt tas nedaudz samazināsies, taču ne būtiski, jo jāņem vērā, ka sāk aizvien labāk strādāt tāds papildus efekts kā informācijas apmaiņa starp draugiem un paziņām. Tie, kuri jau ir aizbraukuši un iekārtojušies, atbalsta draugus, aicinot pievienoties, jo laba vietiņa piemeklēta vai var biznesu kopā sākt, un tas kompensē to nedrošību, kāpēc visi, kas gribēja aizbraukt, pirmajā vilnī tomēr emigrācijā nedevās. Tādejādi tā saucamās migrācijas izmaksas tagad aizbraucošajiem kļūst zemākas.

Pirmo reizi šādu efektu varēja novērot 2005. – 2006.gadā, kad bija pirmais lēciens migrācijas statistikā. Tagad to pašu novērojam atkārtoti. Jau trešo gadu pēc kārtas redzam, ka gada laikā aizbrauc apmēram 40 tūkstoši cilvēku. Par 2009. un 2010.gadu man ir pilnīgi precīzi aprēķini, turklāt arī tendence, ka šā gada astoņos mēnešos jau aizbraukuši ap 30 tūkstošiem, rāda – gada beigās būs jau minētie 40 tūkstoši. Labi, varbūt nedaudz mazāk, taču jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka mēneša laikā izbrauc vismaz trīs tūkstoši cilvēku. Tas ir nopietns rādītājs, kas labākajā gadījumā samazināsies pēc diviem vai trim gadiem.

Ko Latvijai kā mazai valstij nozīmē tik intensīva iedzīvotāju aizbraukšana?

Tas nozīmē, ka mēs nevaram nedomāt par to, ka šī aizplūde ir jākompensē. Tāpat jebkuras nopietnas politikas izmaiņas ir jāvērtē no migrācijas aspekta. Proti, jāanalizē, vai iecerētās reformas atstās iespaidu uz emigrācijas intensitāti un iespējamo atgriešanos. Piemēram, patlaban uz valdības galda ir divas nopietnas reformas. Augstākās izglītības reforma un ideja par veselības aprūpes sistēmas pakalpojumu sasaisti ar nomaksātajiem nodokļiem. Abas tās noteikti atstās iespaidu uz migrāciju. Piemēram, ja augstskolās tiek likvidētas budžeta vietas, tas neapšaubāmi palielinās emigrāciju jauno un talantīgo cilvēku vidū, kuri, beidzot skolu rēķinājās, ka, 12 gadus cītīgi mācījušies, būs vismaz nopelnījuši budžeta vietu augstskolā. Kad izrādīsies, ka būs jāņem kredīts uz vienādiem nosacījumiem ar tiem, kuri mācījušies sliktāk, tad noteikti jaunietis izvēlēsies aizbraukt uz valsti, kurā par studijām nav jāmaksā vai savas zināšanu dotās priekšrocības var tur izmantot, konkurējot par bezmaksas studijām.

Tas pats attiecas uz veselības aprūpi. Piemēram, ir zināms, ka 2010.gadā emigrantu atpakaļ uz Latviju atsūtītā nauda sastāda ap 500 miljoniem dolāru. No tās, piemēram, PVN valstij nomaksāts teju 100 miljonu dolāru apmērā, kas nebūt nav niecīga daļa no veselības aprūpes budžeta. Tieši tāpēc ir aplami teikt, ka šie cilvēki nekādu veselības aprūpi Latvijā nav nopelnījuši, jo skaidrs, ka tieši viņi ir lielākā mērķa grupa, uz kuru šī reforma varētu attiekties. Tas nav korekti arī no morāles viedokļa un nekādi neveicinās viņu atgriešanās plānus.

Par to, ka notiek smadzeņu aizplūšana, ka patiesais emigrantu skaits krietni pārsniedz Statistikas pārvaldes aprēķinus un nepieciešama aktīva rīcība, lai sekmētu aizbraukušo atgriešanos, runā jau gadiem, taču tāda konkrēta pētījuma, uz kuru, ja tā var teikt, varētu atsperties, nebija. Kā jums šķiet, kāpēc šāds pētījums nebija valdības pasūtīto darbu sarakstā?

Es migrāciju pētu jau no 2003.gadā, kad Latvijas Bankas uzdevumā veicu aptauju par iedzīvotāju iecerēm aizbraukt no valsts. Toreiz prognoze rādīja, ka aizbrauks daudzi, un tas diemžēl piepildījās. Tad arī esmu analizējis iekšzemes migrācijas tendences Baltijas reģionā, sasaistot tās ar potenciālo starpvalstu migrāciju. Tas pētījums uzrādīja prognozi, ka Baltijas valstu iedzīvotāji ir mobilāki nekā slovāki, čehi un poļi. Tagad pēc datiem redzams, ka baltieši tiešām bija mobilāki pirmajos gados pēc iestāšanās ES; ja analizē visu posmu no iestāšanās līdz krīzei, redzams, ka lietuvieši bija vismobilākie, mēs kopā ar poļiem un slovākiem esam nedaudz zemākā līmenī, bet vienalga – vieni no mobilākajiem Eiropā. Tagad mēs esam šī saraksta priekšgalā. Dažādi pētījumi par šo tēmu ir bijuši, bet tiešām precīzi aprēķini ir veikti pirmoreiz.

Man grūti spriest, kāpēc no valdības nebija iniciatīvas šos datus noskaidrot. Iespējams, notiek paļaušanās uz CSP, taču viņiem labāk patīk skaitīt ierakstus iedzīvotāju reģistrā, ne reālus cilvēkus, kas dzīvo Latvijā, jo tas ir daudz komfortablāk. Es jau 2005.gadā Ekonomikas ministrijai ieteicu izveidot monitoringa sistēmu un veikt izmaiņas CSP metodoloģijā. Arī šo manu pētījumu par migrācijas statistiku nav pasūtījusi valdība (tas vispār nebija pasūtīts). Nav jau tik daudz pasaulē valstu, kas ar precizitāti plus mīnus viens procents nezinātu savu iedzīvotāju skaitu. Latvija bija viena no šādām valstīm. Diemžēl.

Varbūt šāda strausa politika ir izdevīga, jo, ja nav konkrētu aprēķinu, arī konkrētus rezultātus, piemēram, cik cilvēku atgriezušies un vai patiešām ir samazinājies vai – tieši otrādi – pieaudzis aizbraukušo skaits, no valdības nevar prasīt?

Man nav pamata apgalvot, ka tā bija apzināta strausa politika. Jā, galvas slēpšana smiltīs notika, bet vai apzināti? Kamēr neviens nav aprēķinājis, ka ir aizbraukuši 200 tūkstoši, var klusībā cerēt, ka emigrācijā devušies tikai tie 30 tūkstoši, kurus saskaitījusi CSP. Taču šajā kontekstā kas cits ir svarīgāks – ja nav zināms, kāds ir iedzīvotāju skaits, nevar precīzi aprēķināt arī pārējos statistiskos rādītājus, piemēram IKP uz vienu iedzīvotāju, strādājošo darba produktivitāti, kas ir svarīga investoriem, arī dzimstības/mirstības dati ir neprecīzi.

Pēc jūsu pētījuma sanāk, ka tagad varam pārrēķināt IKP uz vienu iedzīvotāju un tas sanāks augstāks, nekā līdz šim domājām.

Jā, tā bija viena pozitīvā ziņa, ko šis pētījums nesa. IKP uz vienu iedzīvotāju ir par 9% augstāks nekā tika uzskatīts. Vēl labāki rādītāji ir attiecībā uz darba produktivitāti, kas pēc jaunajiem datiem ir par 11% augstāka nekā līdz šim bija domāts. Tā ka no investora viedokļa tas ir ļoti labs jaunums un ir pamats par mūsu uzņēmumiem un strādājošajiem vairs nerunāt tik iznīcinošā tonī, norādot, cik ļoti viņi atpaliek no vidējā ES līmeņa. Protams, ka mēs vēl joprojām atpaliekam, taču tagad jau minētajā darba produktivitātes jomā objektīvais rādījums ir virs 60% no vidējā ES, nevis tikai 55% kā tas bija līdz šim. Es domāju, ka arī citus indikatorus ir vērts pārrēķināt.

Pārrēķinot sabiedrības novecošanas tendences, aina droši vien būs sliktāka nekā gribētos domāt?

Tā tas diemžēl ir. No maniem datiem izriet, ka mums iedzīvotāju segments vecumā no 18 līdz 34 gadiem sastāda aptuveni 21 – 22%. Agrāk skaitījās, ka ir 25,6%. Atšķirība ir četri procentpunkti, un tas ir ļoti daudz. Aptuveni 80 tūkstošu cilvēku šajā darbspējīgajā vecumā vienkārši trūkst. Turklāt jāatceras, ka šajā vecumā visbiežāk dzimst bērni, tāpēc arī demogrāfiskās prognozes būs citādākas. No tā izriet, ka ne tikai ir rūpīgi jāizskata jaunas politikas iniciatīvas un jācenšas atgriezt emigrantus, bet jāapzinās, ka diemžēl mēs nespēsim iztikt bez imigrācijas, jo plaisa, kas izveidojas šajā vecuma grupā ir pārāk liela.

Diemžēl mēs nespēsim iztikt bez imigrācijas

Ja ņemam vērā iepriekš secināto, ka palielinājies augsti izglītoto aizbraucēju skaits, vai tas nozīmē, ka arī imigrantu struktūrai ir jābūt līdzīgai – proti, lielam procentam iebraucēju jābūt ar augstāko izglītību, kvalificētu darbu strādāt spējīgiem?

Noteikti ir jāveido politika, kas pārsvarā orientēta uz izglītotiem cilvēkiem. Tas gan nenozīmē, ka pilnībā iztiksim bez vienkāršiem strādniekiem, bet pasaules pieredze pierāda, ka gadījumā, ja tiek liberalizēta imigrācijas politika, mazāk kvalificētie strādnieki atbrauks tāpat. Savukārt, lai atbrauktu izglītoti speciālisti, kaut kas ir jādara papildus. Piemēram, ir jābūt gudrai izglītības politikai. Tā Lielbritānijā, kur ir maksas izglītība, daudzi mūsu studenti palika strādāt, jo tad nav jāatmaksā studijām ņemtais kredīts. Tad pie kvalificētās imigrantu daļas var noteikti pieskaitīt mūsu valstspiederīgo dzīvesbiedrus, kas ieguvuši augstāko izglītību labās augstskolās, par viņu piesaisti Latvijai ir jāveido speciāla politika, tā pati valodas likumdošanas liberalizācija vismaz šai konkrētajai grupai.

Kā jums šķiet, kam jānotiek, lai valdība sāktu rēķināties ar realitāti – Latvijā ir smadzeņu aizplūšana un tās tempi vismaz tuvākos gadus, šķiet, nekritīsies?

Es domāju, ka valdība saprot – precizitātei attiecībā uz iedzīvotāju skaitu ir būtiska nozīme, tāpat politiķi apzinās, ka otrais emigrācijas vilnis, kuru piedzīvojam, ir nopietna problēma. Šāda saprašana ir, taču tā nekonvertējas reālos darbos un politikas izmaiņās. Jau divus gadus dzirdu, ka aizbraukušo atgriešana ir prioritāte, taču nekādus reālus soļus es neredzu, tāpat kā politikas, kas tieši ietekmē migrācijas tempus, pirms ieviešanas netiek pārbaudītas – vai tās būs efektīvas vai ne, vai tās palielinās vēlmi aizbraukt, vai gluži pretēji – pārliecinās, ka jāpaliek.