Kas būs pēc pulkveža?

Aktuālo Lībijas notikumu rosināts atskats uz kādu gadu vecu ceļojumu

Beidzot, pēc septiņiem klusuma mēnešiem, saņēmu epastu no Nadira. „Tagad esmu drošībā, apmēram simt kilometru no Ghadamesas, tuksnesī. Sieva ar bērniem atrodas Lībijas dienvidos pie sievas vecākiem. Mums atkal ir telefonsakari un internets.”

Rakstītājs ir mans lībiešu draugs, pēc izcelsmes tuaregs (nomadu cilts pārstāvji, kas jau izsenis dzīvojuši Sahāras tuksnesī), pēc profesijas – angļu valodas skolotājs, kurš no darba brīvajās dienās kā gids mēdza vest ārzemju ceļotājus Sahāras tuksnesī. Ar Nadiru iepazinos pirms nepilna gada. Toreiz, īsi pirms 2010.gada Ziemassvētkiem, biju devusies uz Lībiju, lai kopā ar citu ES valstu konkurences ekspertiem piedalītos konferencē Tripolē. Divas dienas ar Lībijas valsts iestāžu pārstāvjiem spraigi diskutējām par brīvā tirgus priekšrocībām un izaicinājumiem Lībijas ekonomikai, kas pamazām bija sākusi atvērt robežas ārvalstu investīcijām un tūrismam. Klātesošie, to vidū – liela daļa sieviešu (jāatzīstas, man par pārsteigumu, turklāt vadošos amatos!), daudz un aktīvi jautāja, lai gan atkal un atkal atgriezās pie vienas acīmredzami sāpīgas tēmas: kā pasargāt nedaudzos lielražotājus, t.s., nacionālos čempionus, no lētā importa konkurences. Nezinu, vai mūsu argumenti viņus pārliecināja, bet, kad pasākums beidzās, visi sirsnīgi atvadījāmies, un nu man bija pienācis laiks piepildīt savu sapni – uz dažām dienām doties Sahāras tuksnesī.

Nadirs kādā populārā ceļvedī bija raksturots kā draudzīgs un pieredzējis gids. Tomēr pierunāt Nadiru šoreiz nebija viegli. Atrakstījis, ka koledžā daudz darba, ieteica vērsties pie kādas no viņa ieteiktajām ceļojumu aģentūrām. Tai pašā ceļvedī biju lasījusi, ka jābruņojas ar pacietību, ja vēlas Lībiju apceļot ar aģentūras palīdzību, jo viss tur notiekot ļoti nesteidzīgi. Pēc dažām nedēļām pāris aģentūru atrakstīja: tūristu šobrīd nav, un, ja esmu ar mieru segt visas izmaksas, tad varam vienoties. Norādītās summas – 400-500 dolāru dienā, pārāk dārgi.

Rakstīju Nadiram, ka viņš ir mana vienīgā iespēja, kā nokļūt Ghadamesā un doties Sahāras tuksnesī. Atsaucos uz ceļvedi, ka ceļot pa Lībiju drīkstot vienīgi ceļojumu aģentūras vai gida pavadībā (vēlāk gan izrādījās, ka šī informācija neatbilda īstenībai un vismaz ceļojuma laikā sastaptos individuālos ceļotājus neviens nebija mēģinājis aizturēt vai kaut kur neielaist). Tad arī viņš piekrita. Apsolījis sadabūt kamieli, savākt visu pārgājienam nepieciešamo, viņš piebilda: „Tu redzēsi, cik skaists ir tuksnesis.” Un cik tas maksās? – atcerējos, ka arī tas jānoskaidro. Atbilde bija neparasta: cik varēsi, tik maksā, bet, ja nevari tagad, – tad kaut kad citreiz.

Tu zini, ko es domāju par Kadafi

Ir oktobris, 2011.gads. Izlasījusi e-pastu, tūlīt zvanu Nadiram. „Paldies Dievam, beidzot ziņa no tevis! Kas bija noticis? Kā tur tagad pie jums?” – jautājumu man ir daudz. No tālās Latvijas nav viegli saprast, vismaz man, kas īsti notiek Lībijā. Vienu dienu – ziņas, ka vecā režīma piekritēji tikpat kā sakauti un atsākoties normāla dzīve, te atkal – vietējie pretojas nemierniekiem un cīņas turpinās.

„Tu zini, ko es domāju par Kadafi,” – tā Nadirs. Jā, zinu. Jau šā gada februāra beigās, drīz pēc pirmajiem nemieriem Bengazi, kad vēl nebija atslēgts internets un telefonsakari, Nadirs bija rakstījis, ka beidzot pārmaiņām jābūt, ka viņš uzticoties ANO, NATO, sabiedrotajiem, vienvārdsakot, visiem, kas Lībiju beidzot atbrīvos no Kadafi. Jo Kadafi ir devil (velns – angļu val.). Toreiz tas man bija negaidīts pārsteigums. Astoņas dienas pavadot Lībijā un no tām trīs – Nadira sabiedrībā, ne reizi un ne no viena nebija nācies dzirdēt tik kritiskus vārdus par diženo vadoni.

Patiešām, pērnā decembra vidū Lībija vēl nav iedomājama bez Kadafi. Viņš ir visur klātesošs – avīžu pirmajās lapās, mazajos veikaliņos, kas daudzviet atgādina nelielas garāžas ar paceltiem vārtiem, bezgaldaudzajās vīriešu frizētavās, kur vienmēr ir rindas, uz māju sienām un elektrības stabiem. Ja vien ir patika, arī aizmigt var ar Kadafi, – pēdējais “Al Jasira” ziņu izlaidums beidzas uz patriotiskas nots – pat nesaprotot ne vārda arābiski, Kadafi izteiksmīgā mīmika un dzejiskais runas ritms pārņem kā čūsku dīdītāja stabules melodija, un noslēguma – patriotiskās dziesmas laikā atliek vien pēdējā brīdī pirms iemigšanas nospiest televizora pulti.

Tik īsu brīdi uzturoties Lībijā, Kadafi tēls man liek domāt par gādīgu nācijas tēvu, un, liekas, ka lībiešiem bail pat iedomāties – lai gan jautājums ir gluži dabisks un būtisks, – kas būs pēc tam, kad pulkvedis nomirs. Jo cita nāve viņam – visu cildinātajam revolūcijas vadonim – nevar taču būt iespējama. Tas, ka jau pēc pāris mēnešiem viņa attēli tiks norauti un sašvīkāti, ka pēc vienpadsmit mēnešiem, jau oktobrī, arī viņu piemeklēs tirānu ierastākais gals – nāve no atriebēju rokas, droši vien arī lielākajai daļai lībiešu decembra vidū vēl pat sapņos nerādās.

Toreiz, decembrī, lībieši šķiet laimīgi un ar dzīvi apmierināti. Ārēji pielūdzošā attieksme pret vadoni mani nepārsteidz – gan Taizemē, gan Jordānijā karaļu attēlu un to „varoņdarbu” cildinājumu nav necik mazāk. Lībijā vērotais tobrīd liek domāt – vai nu pilsoņi patiešām pulkvedim ir pateicīgi (jo „labumu” saraksts jau ir – bezmaksas izglītība, visiem pieejamā bezmaksas medicīniskā aprūpe, valsts atbalsts jaunām ģimenēm, pasludinātā sieviešu līdztiesība, daudzo cilšu vienotība utt.), vai citādu dzīvi vairums no tiem nemaz nevar iedomāties.

42 varas gadi ir daudz, un arī Nadirs ir dzimis zīmīgajā 1969.gadā, kad tauta beidzot tika atbrīvota no visiem apnikušā un valsts attīstību bremzējošā karaļa Idrisa, un to visai miermīlīgā veidā paveica virsnieku grupa 27 gadus vecā pulkveža vadībā.

Nemiernieki zaudējusi sajēgu – sācies slaktiņš

„Tas, kas notiek tagad, ir briesmīgi,” turpina Nadirs. „Te sācies slaktiņš, nemiernieki zaudējuši sajēgu. Viņu vidū daudz padsmitnieku, kuru rokās nonākuši ieroči. Viņi visur un visos saskata pretiniekus, vecās varas piekritējus. Viņi laupa un slepkavo. Nesaudzē pat tos, kas slimnīcās.”

Tas vēl nav viss. Uzzinu, ka Ghadamesas iedzīvotāji pametuši pilsētu, daļa paslēpušies turpat tuksnesī, daļa devušies un Lībijas dienvidiem. „Dumpinieki posta mājas, stiepj ārā visu, ko var iznest. Viņi izmanto iespēju atriebties. Pilnīgi par jebko. Ghadamesā neviens vairs nevar būt drošībā.” Nadirs min, cik daudz viņam zināmu cilvēku nogalināts neilgā laikā, kopš revolūcijas vilnis skāris arī šo tuksneša oāzi. Viņa balss kļūst aizvien satrauktāka. „Kāds no maniem studentiem, kas ir kopā ar nemierniekiem, teicis, ka nogalināšot mani.”

Nespēju izdomāt, ko tādā brīdī lai saka. „Vai tev ir ierocis?” „Jā, bet es to nespēšu pavērst pret lībieti.” Saprotu, jo pirms diviem gadiem Nadirs bijis svētceļojumā uz Meku, un tas nozīmē, ka kopš tā laika viņa dzīve ir mainījusies. „Tāpēc pametu Ghadamesu, un tagad esmu drošībā.”

Dumpinieki posta mājas, stiepj ārā visu, ko var iznest. Viņi izmanto iespēju atriebties. Pilnīgi par jebko

Kā no arābu pasakas

Ghadamesa – manā prātā tā nekādi nesaistās ar slepkavībām, tukšām ielām, steigā pamestiem mājokļiem, kuru iemītnieki nu slēpjas kur kurais. Dēvēta par vārtiem uz Sahāras tuksnesi, Ghadamesa, neticami sena un idilliska, kā no arābu pasakas izkāpusi, pirms nepilna gada decembra naktī mani sagaidīja pēc vairāk nekā astoņu stundu brauciena no Tripoles. Brauciens mikroautobusā nebūt nebija apnicīgs. Pirmā stunda pagāja, vērojot, kā Tripoles pilsētas ainas nomaina kalni un ielejas, un sākas tuksneša plašumi.

Tad kāds tuvāk sēdošais vīrs sadūšojās lauzītā angļu valodā pavaicāt, no kurienes esmu un uz kurieni viena pati dodos. Pārējie pieklusa, gaidot, ko teikšu. Saprotams, jo tas šeit nav ierasts skats – viena pati ārzemniece, tik dziļi iekšzemē, nobružātā satiksmes busiņā. Tomēr Latvijas vārds, izrādījās, nav svešs. Sarunas biedrs Mohammeds kā jau īsts futbola fans atcerējās, kad Latvijas izlase bija spēlējusi ar Lībijas izlasi, un tautu draudzības vārdā pat nolēma uzaicināt mani uz brāļa kāzām pēc nedēļas Ghadamesā. Viesu daudz nebūšot – tikai kādi septiņi simti.

Pusceļā, pēc četru stundu brauciena, apstājāmies kādā ciematiņā pie ēstuves. Vīri devās iekšā paēst, es tiem līdzi. Kamēr no cita braucamrīka izkāpušās arābu sievietes laiku īsināja ārpusē, izrādījās, ka esmu vienīgā, kas šeit praktiski realizē sieviešu līdztiesību, ēdot kopā ar vīriešiem sabiedriskā vietā. Izskatījās, ka nevienam šeit arī nav pret to iebildumu. Pirms došanās uz Lībiju ceļvedī biju lasījusi: ja jums šķiet, ka lībieši respektē to, ko darāt citādi nekā te ierasts, un vienalga priecājas jūs redzot, tad tā tas arī ir. Kā nekā gadu desmitiem ilgi, vismaz līdz 2005.gadam, Lībija bija cieši norobežota no ārpasaules, un ārzemnieku atrašanās šeit tagad apliecina, ka valsts ir atgriezusies starptautiskajā apritē.

Pēc astoņām stundām iebraucam Ghadamesā. Mani sagaida divi vīri tuaregu tērpos – smilškrāsas halātos līdz zemei un baltām galvassegām. Esmu pārsteigta, nebiju domājusi, ka tā izskatīsies Nadirs. Otrs tuaregs ir Nadira draugs un darba biedrs. Turpat netālu no autoostas Nadirs man rezervējis viesnīcu. Abi pavada mani uz naktsmājām – izskatās, ka esmu šeit vienīgā iemītniece. Ir vēls, un piedāvāju rītdien satikties pavēlāk. Nadirs noteikti paziņo: „Esmu sagatavojis programmu visām dienām, deviņos sākam. Maniem ceļotājiem ne par ko nav jādomā.”

Nākamās trīs dienas – patiešām pilnīgā Nadira ziņā, precīzi saplānotas, lieliski noorganizētas. Muzejs, Ghadamesas vecpilsēta, brauciens ar apvidus mašīnu ārā no pilsētas, kur sākas tuksnesis un kur mūs jau sagaida kāds alžīriešu puisis – baltā „tuksneša kuģa” saimnieks, tālāk – gājiens tuksnesī trijatā, nē, ar kamieli četratā, skati, skati, skati, tad vakars, apmetnes ierīkošana.

Nadirs rāda, ka telts jāieslēpj tuksneša ieplakā. Kādēļ? Lai paslēptos no nelūgtiem viesiem. Vai tad tādi te arī gadās? Ceļvedī lasīju, ka Lībijā jebkur varot justies droši. Nadirs paskaidro, ka visādi varot gadīties, un tuksnesī jāuzmanās ne tikai no čūskām vai skorpioniem, bet arī no ļauniem cilvēkiem. Te nu bija – drošība! Uz brīdi kļūst pat mazliet neomulīgi. Bet abi ceļabiedri mani steidz mierināt – kamielis mūs visu nakti sargāšot gluži kā suns. Tam pat var noticēt.

Tālāk – pārpārēm eksotikas: līdzpaņemto olīvzaru ugunskurā gatavotas vakariņas, smiltīs cepts plācenis, arī salšana teltī, kad pēc dienas 27 grādiem temperatūra nokrītas līdz mīnus vienam. Par laimi beidzot pienāk rīts – saullēkts, kas triepjot dažādas krāsas, atdzīvina tuksnesi un kā dēļ kļūst saprotams, kas ir tas, kas šeit joprojām notur cilvēkus, liekot dzīvot senču ierasto dzīves veidu.

Pēc trim dienām man jādodas atpakaļ uz Tripoli. Atvadoties no Nadira un viņa ģimenes – sievas un abām meitiņām, novēlu, lai viņiem viss labi izdodas – nākamā gada sākumā ieplānots pārvākties uz jaunuzcelto māju, aprīlī jānāk pasaulē mantiniekam. Liekas, ka citādi nemaz nevar būt – šajā mūžīgās saules, senseno tradīciju un draudzīgu cilvēku zemē.

Vēlreiz izstaigāju Ghadamesu, kur kopā mīt tik dažādi cilvēki – pēc ādas krāsas, apģērba, arī tie, labākas dzīves meklējumos no Subsahāras valstīm ieceļojušie. Šķiet, visi te dzīvo savu dzīvi nesteidzīgi un tik ierasti – ceļ mājas, ierīko olīvu mazdārziņus tuksnesim atkarotajos pleķīšos, kurus par brīvu piešķir pilsētas valde, sūta bērnus skolā. Vīri īsina laiku tējnīcās, sievas, lai gan ieguvušas līdztiesību, nesteidzas tajā mesties pāri galvai un vairāk turas pie mājas, vairums izejot ielās tikai pēc saulrieta. Nē, nabadzību, nomāktību nejūt, vismaz ārēji neko nemana. Pie suvenīru veikala dzirdu runājam krievu valodu. Izrādās, baltkrievu ārsti strādā slimnīcā, līgums uz vairākiem gadiem. Jūtoties labi, patīkot.

Pēdējā diena Tripolē 

Pēdējā diena Lībijā. Tā paiet Tripolē. Galvaspilsēta strauji aug – daudz jaunceltņu, vēl vairāk ceļamkrānu pie topošiem daudzstāvu namiem. Lai gan pēc pilsētas kartes neko nevar atrast, apmaldīties nav iespējams – allaž kāds garāmgājējs piedāvās palīdzību. Paskaidros, kā atrast vajadzīgo ielu vai, ja nerunā svešā mēlē, piezvanīs kādam, kas runā angliski, un pasniegs mobilo tālruni, lai varu precizēt, ko meklēju.

Viens no šādiem ielā sastaptiem sarunbiedriem ir kāds jauns ēģiptiešu arhitekts, kas, sākoties celtniecības bumam, devies strādāt uz Lībiju. Viņš pastāsta, ka valstī pēdējos gados labāku darbu meklējumos iebraukuši simtiem tūkstošu ēģiptiešu, tunisiešu, alžīriešu. Jā, vērtīgās naftas eksports dara savu. Pilsētas galvenajā – Zaļajā laukumā – nebeidzamas jaunu automašīnu straumes, jāsaņem visa dūša, lai riskētu doties pāri. Benzīns tikpat kā neko nemaksā. Ielas ir cilvēku pilnas, it sevišķi vakarpusē, kad reizē ar tumsas iestāšanos sākas pilsētnieku galvenās aktivitātes – iepirkšanās, drūzmēšanās mazajās kafejnīciņās ar kafijas vai tējas glāzi rokā vai vienkārši tāpat – pastaigāšanās pa ielām. Decembra vidū Tripolē ir silts kā Latvijas jūlijā; kāds brīnums, ka līdz pat vēlai naktij pilsētnieki labāk uzturas ārpus mājas.

Pēdējā vakarā ilgi staigāju pa Tripoli. Gribu paturēt prātā katru sīkumu, vēl nenojaušot, ka ļoti drīz tā būs sagrauta un cilvēki te vairīsies cits no cita. Ka Zaļais laukums būs vieta, kur nevis omulīgi pasēdēt kādā no ielas kafejnīcām, lūkojoties uz Medinu – vecpilsētu, bet gan tanku un lielgabalu stāvvieta.

Nu tas ir noticis, pulkveža vairs nav. Vai nu tici, ka būs labāk? – jautāju Nadiram. Atbildē īpašu optimismu nejūt. Nekas vēl neesot beidzies. Bet – kas nāks pēc pulkveža?

Autore ir ekonomiste, konkurences eksperte