Ekonomikas augstskolas mācībspēks palīdz politikai, bet ārpus partijas
Rīgas Ekonomikas augstskolas mācībspēks Vjačeslavs Dombrovskis par to, kāpēc palīdz rakstīt Zatlera Reformu partijas programmu, bet nestartēs vēlēšanās.
Nav noslēpums, ka Tu esi viens no labākajiem Nila Ušakova draugiem. Ko draugs saka par Tavu politisko izvēli?
Patiesībā neko. Mēs pēdējos divus gadus reti runājam par profesionālām lietām. Mēs to nepārrunājām. Ejam ar ģimenēm uz kino, runājam par citām lietām.
Tu esi tipisks gadījums, kurā vairumam pēc intuīcijas liktos, ka Tava vieta ir SC. Krievs, draugi, nāc no tās vides.
Šī nav pirmā reize, kad palīdzu kādai partijai – pirms diviem gadiem palīdzēju ar ekonomisko programmu tādai jaunai partijai kā Jaunlatvija, esmu arī viens no ekspertiem Meierovica biedrībā, kas kā neoficiāla domnīca ir asociēta ar Lietussargu grupu. Kāpēc ne SC? Biju kādu laiku diezgan liels viņu entuziasts – laikā, kad Nils gāja politikā. Toreiz bija doma, ka PCTVL ir ieņēmusi pārāk bezkompromisu nostāju par valodu un citiem jautājumiem, un tas bija pamats SC izveidošanai. Vēlāk sapratu, ka SC ir vairāk sociāldemokrātisks spēks, vismaz ambīciju līmenī, bet es pēc savām vērtībām esmu liberāls, pat labējs cilvēks – gan ne tādā nozīmē, kā to saprot mūsu valstī. Es vairāk ticu samērā brīvai tirgus ekonomikai, individuālai brīvībai, kas ir citāda nostāja nekā SC. Turklāt pēdējos divos trīs gados SC izdarīja dažas lietas, ko es saprotu, bet kam nepiekrītu.
Kuras?
Viena no galvenajām vērtībām vai faktoriem, kas veicina vai neveicina ekonomikas izaugsmi, ir rule of law vai vienas tiesības visiem. Un viens no mehānismiem, kā tas tiek iedzīvināts, ir varas sadalīšana un komplicēta svaru un pretsvaru sistēma, ko pazīst kā checks and balances. Latvijā mēs it kā esam nokopējuši institucionālo checks and balances sistēmu, bet līdz galam nesaprotam, kam tā ir vajadzīga. Esam pārņēmuši tehnoloģiju, bet nesaprotam, kā tā darbojas. Lielai daļai sabiedrības tiesu vara, ombudsmeni un tā tālāk liekas abstraktas konstrukcijas. Protams, ka cilvēki vai grupējumi, kam ir reāla vara, dara visu, lai pēc iespējas bloķētu šīs institūcijas. Te mēs runājam gan par prezidenta amatu, gan nevēlēšanos pieļaut tautas vēlētu prezidentu, neatkarīgu tiesu, tiesībsargu, ģenerālprokuroru. SC pēdējā laikā ir pielicis savu roku, lai neitralizētu šīs institūcijas. Acīmredzot viņi uzskata, ka viņu vēlētājam tas nav svarīgi vai arī viņš nesaprot sekas šādai rīcībai un tāpēc mērķis attaisno līdzekļus. Man ir cits viedoklis.
Šī nav pirmā reize, kad Tev piedāvā iesaistīties politikā. Kas šoreiz pagrūda nomainīt vērotāja pozīciju uz dalībnieku?
Pirmais – Valdis Zatlers ar rīkojumu Nr. 2 ir atvēris iespēju logu, kādi bieži neparādās – kad ir iespējams kaut ko izdarīt. Ja padomājam, ko tas nozīmēs nākamajās vēlēšanās, tās varbūt būs pirmās vēlēšanas 15 – 20 gadu laikā, kad nauda nespēlēs tik lielu lomu. Sistēma darbojas tā, ka politiķi piešķir saviem uzņēmējiem labumus un palīdz tikt galā ar konkurentiem, un pēc tam viņi atmaksā, dodot naudu kampaņām. Tagad tas ir iebuksējis, jo gan krīze dara savu, gan arī saistītie uzņēmēji nedomāja, ka naudu būs jādod pēc gada. Viņiem naudas vienkārši varētu nebūt tik daudz. Tā ir diezgan unikāla iespēja izveidot jaunu Saeimu, kas nebūs brīva no oligarhiem, bet būs mazāk pakļauta to ietekmei. Otra lieta ir lozungi par reformām – es zem tiem pilnībā parakstos, jo reformas ir nepieciešamas. Valstij ir nepieciešams jauns tēls.
Jauns tēls? Kāds?
Varam padomāt par scenāriju, kas nav maz ticams – mums ir demogrāfijas problēma, un pensionāru īpatsvars turpinās palielināties. Pensionāri ir cilvēki, kas gan balso biežāk, gan viņiem ir skaitliska priekšrocība. Un pensionāru ienākumu avots ir ņemt no tiem, kas strādā – tieši tā darbojas pensiju sistēma. Politekonomiski tas rada motivāciju daļai politiķu mēģināt pārdot pensionāriem ideju, ka viņi varētu saņemt īstermiņa labumu, piemēram, palielinot pensijas tā, lai šie politiķi varētu iegūt varu. Mēs esam to redzējuši budžeta konsolidācijas laikā.
Un tūlīt redzēsim vēlreiz. Tā taču ir klasiska Latvijas priekšvēlēšanu kampaņas tēma – uz brīdi palielināt pensijas, lai nobalso.
Tā var izveidoties spirāle, ka naudu var paņemt tikai uz bērnu un mazbērnu rēķina, palielinot valsts parādu, kas jau tagad ir daudz lielāks nekā bija, vai arī samazināt citās jomās, kuras varētu dot ekonomikai labumu nākotnē. Tas var stimulēt aizbraukt vai balsot ar savām kājām vēl vairāk cilvēkiem, kas atkal vēl vairāk palielinās demogrāfiskas problēmas un pensiju sistēmas problēmas. Izveidosies nepatīkama spirāle. Kāds varētu būt risinājums? Man liekas, ka risinājums ir tikai viens, kas ir gan risks, gan iespēja. Latviju ir pametuši desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņi varētu atbraukt atpakaļ, bet tie būs pavisam citi cilvēki, ar citu dzīves pieredzi un apņēmību. Tā ir diezgan liela iespēja. Jautājums ir, vai viņi atbrauks un kāpēc. Šī varētu būt vismazāk zinātniskā lieta, ko esmu teicis, tas ir vairāk intuitīvi – viņi varētu atbraukt, ja mēs radīsim šai valstij pilnīgi citu tēlu. Ja īstenosim vismaz vienu nopietnu reformu, ko nevar īstenot kādas citas valstis. Ka te lietas notiek un šī ir iespēju zeme.
Ir tieši divas reformas, kas ir steigšus jāīsteno – pensiju un izglītības, un man šķiet, ka neviena no tām viņiem ar neto plusu nebeigsies.
Tā ir otrā lieta. Katrai īstai reformai vienmēr būs oponenti, ienaidnieki. Labs piemērs ir augstākā izglītība. Nesen Stratēģiskās analīzes komisija Roberta Ķīļa vadībā publicēja priekšlikumu reformēt augstākās izglītības sistēmu. Es biju viens no ziņojuma autoriem. Ja palasīsim, ko mediji pēc tam rakstīja…
Maksas izglītība.
Jā, bet tā nav. 90% no rakstītā bija puspatiesības vai meli. Nekas no tā, ko mēs piedāvājam, nav mazāk bezmaksas vai vairāk par maksu nekā esošajā sistēmā. Galvenais, kādēļ tik daudzi ir sašutuši, ir fakts – šobrīd IZM piešķir budžeta vietas visādām universitātēm. Mēs runājam par desmitiem miljonu latu. Tā ir liela nauda un dod iespēju dažādām studiju programmām izdzīvot, un dažiem cilvēkiem ļoti labi nopelnīt. Mēs piedāvājam, ka par naudas izlietošanu lems tikai un vienīgi studenti – kuras augstskolas ir dzīvotspējīgas, kurām studiju programmām ir tiesības pastāvēt. Ir skaidrs, ka dažas augstskolas un viņu vadība varbūt nojauš – ja šāda sistēma tiks ieviesta, viņiem nav tik daudz iespēju pārdot studentiem to, ko pārdod ar IZM palīdzību. Protests no šaurām grupām, kas saņem pīrāga lielu daļu, vienmēr būs. Tādēļ runa ir par to, vai cilvēkiem, kuri nāk vietā, ir, pirmkārt, ilgtermiņa redzējums un, otrkārt, drosme darīt to, kas sākotnēji varētu būt nepopulāri. Ja paskatīsimies uz galvenajām partijām, ir grūti sameklēt šādus cilvēkus, lai gan daži ir.
Kuri tad?
Andris Vilks, piemēram. Kaut kādā mērā arī Valdis Dombrovskis. Bet tie ir daži.
Lūk, piemērs par Andri Vilku. Saprātīga būtne, kas zina, kas ir jādara, bet viņam pretī sēž koalīcijas partneri, kuri saka – noņemsi naudu zemnieku subsīdijām, un būs liellopu galvas zārkā jau rīt pie durvīm. Un drosme tur beidzas. Vai tevi nebiedē liktenis, ko redzējām no lietussargu grupas – jauni cilvēki ieiet politikā ar lieliem nodomiem un ātri izšķīst masā, un ir tas pats?
Drusku biedē, bet reformas vienmēr nozīmē neizbēgamu cīņu. Tāpēc ir runa par to, vai cilvēki, kas to darīs, ir vienkārši politiķi, kas, paskatoties sabiedriskās domas aptaujas un ieraugot pretestību, nolemj, ka mēs to nedarīsim, vai viņi tomēr ir valstsvīri. Valdis Zatlers ar rīkojumu Nr. 2 ir apliecinājis, ka ir vairāk otrais.
Vai Tu pazīsti pārējos, kas būs ZRP?
Pazīstu dažus, kas vismaz publiski neiesaistīties darba specifikas dēļ, bet ekonomikas programmu rakstīs. Pagaidām nezinu citus. Domāju, ka ir viegli pievienoties grupai, kas garantēti uzvarēs. Šobrīd nav nekādas garantijas, bet tas nav iemesls neko nedarīt. Esmu izdarījis savu izvēli.
Vai Tu esi izdarījis izvēli iestāties?
Apsveru, un tas būs atkarīgs no diviem faktoriem – cik lielā mērā es varēšu ietekmēt ekonomisko programmu un kādi būs cilvēki. Vai tur nebūs cilvēku, kas ir man pilnīgi nepieņemami, lai gan es atzīstos, ka nezinu, kas tie ir. Ja mana ietekme būs samērā liela, tad jā.
Kura no jomām ir Tava ambīcija? Izglītība?
Jau kādu laiku esmu strādājis pie dažādu politisku programmu veidošanas vai vērtēšanas. Jauna vai esoša partija saliek cilvēkus, kam ir kaut kāda saistība ar tautsaimniecību: ekonomistus, uzņēmējus, sākas kaut kāds breinstorms un tad tas pārtop programmā, kurā sola visu visiem. Tā dara katra partija. Tad to noliek plauktā un aizmirst. Vēlētājam ir grūti secināt, kas ir izdarīts, jo kaut kas ir un kaut kas nav. Ir nepieciešama cita pieeja. Piedāvāt vīziju, kādas šobrīd ir galvenās problēmas. Tie nevar būt desmiti vai simti, kādi 4 – 6, un vairāk vai mazāk konkrēti ieskicējumi, ko šī partija darīs, lai tās risinātu. Katra programma evolucionē, saskaroties ar kritiku, ar valdības partneriem, bet ir fokuss. Un tad arī vēlētājiem ir vieglāk saprast, vai šī partija kaut ko ir vai nav izdarījusi. Ne mēneša, ne divu, ne gada laika nevar pietiekami labi saprast, kas ir valsts galvenās problēmas un uzrakstīt jaunu ekonomikas programmu. Tā par 90% būs balstīta uz to, ko es esmu darījis SAK.
Tu esi daudz blogojis, uzskati ir redzami. Izlasīju un domāju, cik ātri reālpolitika Tev liks atkāpties no asiem, skaidriem uzstādījumiem, pret ko daļa sabiedrības protestēs.
Mēs atgriežamies pie tā, kāpēc es to daru – ja nekas nemainās, ja reformu nav, labākais, ko es varu ieteikt samērā jauniem cilvēkiem, ir pakot mantas un braukt uz Lielbritāniju vai citur. Mums jau tagad ir redzama atpalicība no Igaunijas un tā tikai pieaugs.
Kāpēc tā ir radusies?
Ir dažādas teorijas – gan par oligarhiem, gan Somijas TV ietekmi, gan to, ka viņi ir privatizējuši savus uzņēmumus ātrāk, bet, kopumā tomēr igauņi bija drosmīgāki, risinot problēmas: gan reformējot valsts sektoru, gan citādi. Es domāju, ka es viņus labi pazīstu – Amerikā dzīvoju kopā ar vienu igauni, vēl viens ir starp labākajiem draugiem. Viņi nav nekādi padomju anekdošu personāži. Viņi ir cilvēki, kas nebaidās risināt savas problēmas.
Kad studēji ASV, Tava doktora darba tēma bija par partiju un uzņēmēju saistību Latvijā. Kāds bija secinājums?
Tas varbūt nav galvenais pētījums manā pētnieciskajā darbībā (smejas). Toreiz galvenais jautājums bija, vai politiskie sakari atmaksājas. Sāku no gadījuma pierādījumiem, ikdienas pieredzes – jautājums bija, cik izolēti ir šie gadījumi. Tāpēc vajadzēja pētījumu par sistemātiskiem paradumiem. Es izmantoju izdevību, ko radīja Latvijas ceļa neievēlēšana 2002. gadā. Tas bija kā gadījums no fizikas laboratorijas, kur daži uzņēmumi dod naudu vienai partijai, citi – citai, citi – nevienai, un pēc mēneša viena no partijām netiek ievēlēta. Datu bāzē bija 1100 uzņēmumu, LC ziedoja ap 100. Secinājums bija tāds, ka apgrozījums uzņēmumiem, kas ziedoja arī LC vai bija saistīti kā valdes locekļi, līdzīpašnieki, nākamajā gadā nokritās par 24%, salīdzinot ar citiem. Tiem, kas bija saistīti tikai ar LC, krita vēl vairāk, ap 36%, ja nemaldos. Jo vairāk viņi ziedoja, jo vairāk samazinājās viņu apgrozījums. Faktu kopums liecināja, ka, visticamāk, tā nav sakritība, ka pastāv saikne.
Iezīmē, kāda ir Tava pozīcija kā ekonomistam.
Tirgus ekonomika vai sistēma, ko pārņēmām no Rietumiem 90.gadu sākumā, ir tehnoloģija, kā tiek organizētas ekonomiskās attiecības. Es teiktu, ka esam nopirkuši televizoru, bet nav meistaru, kas var salabot, ja kaut kas nav tā. Mūsu universitāšu mācībspēki lielā mērā ir izgatavoti citos laikos un strādā ar citām sistēmām, un liela daļa domā, ka ir lasījuši daudz grāmatu un tagad saprot arī šo, bet es šaubos. Līdz ar to bieži sanāk tā, ka tad, ka runa ir par ekonomiku, pirmais un galvenais instinkts ir centrālplānošana: tas ir uzņēmums, tā arī vadīsim. Var ilgi diskutēt par centralizētās ekonomikas priekšrocībām, bet var taču iepazīties ar Ziemeļkorejas un Baltkrievijas pieredzi. Ekonomikā ir divas nometnes. Vieni ir brīvā tirgus apoloģēti, valdības iejaušanās minimizētāji, nosacīti libertārieši. Otra puse – regulēšanas piekritēji, kas uzskata, ka tirgus diez ko labi nestrādā un vajag pēc iespējas vairāk regulēt. Abi, manuprāt, netrāpa mērķī. Mēs runājam par divām galvenajām alternatīvām – vai nu regulēs tirgus, kas nozīmē, ka iniciatīva ir privātam spēlētājam, kas darbojas noteiktu rāmju ietvaros, vai tā būs vairāk centralizēta plānošana, kur lēmumus pieņems valsts ierēdnis. Neviens no tiem nav ideāls, un ir atkarīgs no situācijas – nevar viennozīmīgi pateikt, ka tirgus vai valsts vienmēr ir labāks. Mums vajag case by case skatīties, kas ir labāks – tirgus, neraugoties uz trūkumiem, izdarīs labāk, vai valsts ierēdnis ar visiem trūkumiem. Es nezinu, cik skaidra ir mana atbilde. Neesmu libertārietis, lai gan ilgi biju, bet cilvēki aug, bet neesmu arī pilnīgs regulators. Uzskatu, ka man ir vairāk pragmatisks skatījums – ja kādā gadījumā redzam, ka tirgus kaut ko nedara pietiekami labi, tad var padomāt par valsts iejaukšanos.
Piemēram?
Augstākās izglītības reformas piedāvājums. Tas ir valsts un tirgus lomas hibrīds.
Ko Tu kā vēlēts politiķis gribi sasniegt?
Es nekandidēšu.
Kā – nekandidēsi? Gribi savas idejas realizētas un nekandidēsi? Kā var prasīt atbildību no nevēlēta cilvēka?
Tu domā, ka ministrs kaut ko nolemj?
Viņš vismaz atbild par to, ko nolemj.
Politika prasa 100% nodošanos, es vairs nevarēšu būt ne pētnieks, ne pasniedzējs, jo tie, kas to dara pa nedēļas nogalēm, nav profesionāļi. Bet es esmu gatavs ikdienā strādāt ar cilvēkiem, kas to darīs, palīdzēt sagatavoties debatēm, mācīt viņus, domāt par idejām. Es gribu mainīt domu, ka politikā var būt tikai tad, kad esi politiķis. Esmu izdarījis izvēli – es nodarbošos ar politiku, citādi tā nodarbosies ar mani.
Tu esi no tiem, kas uzskata, ka lielākā problēma Latvijā ir bijusi nevis trīs oligarhi, bet SC atstumšana no varas. Vari pamatot?
Viens no galvenajiem šķēršļiem likuma varas neievērošanai Latvijā ir etniskā problēma. SC netiek laists valdībā, un tas dod iespējas visādiem tā saucamiem oligarhiem. Daudz vairāk ietekmes nekā būtu citādi. Tā, manuprāt, ir vēl viena lieta par Zatlera partiju, jo viņš ir cilvēks, kas to saprot. Tā ir arī viena no Vienotības galvenajām problēmām – tā no vienas puses ir par likuma varu, bet tajā pašā laikā likuma vara nav tik svarīga, lai nepieļautu krievvalodīgo nākšanu pie varas. Kādā brīdī Vienotībai ir jāizvēlas, kas ir svarīgāks. Varu saprast, ka cilvēkiem ir dažādas izjūtas par krieviem, bet kādā brīdī ir jāpieņem lēmums un jākomunicē savam vēlētājam. Līdz šim likuma vara ir palikusi otrajā vietā.
Bet pasaki man, cik grūti ir pateikt, ka Latvija bija okupēta un ka te ir jābūt vienai valsts valodai?
Labs jautājums. Es lūgšu visus latviešus par to padomāt no krievvalodīgo viedokļa. Visi, kas dzīvoja Padomju Savienībā un skatījās filmas, saprot, ka vēsture tika izveidota tāda, kurā krievs ir viens no šīs vēstures varoņiem. Tā ir patīkama loma. Ja mēs runājam par okupāciju, krievu cilvēkam asociatīvā līmenī izpratne ir veidojusies no padomju laika filmām par vācu okupāciju – ka tur dedzina cilvēkus, ar tankiem brauc virsū. Un, ja viņam uzdod jautājumu, Latvija bija okupēta vai ne, tad krieviem pirmā asociācija ir – vai tā notika? It kā nē? Tad tā viņiem nav okupācija. Ir skaidrs, ka šī vēsture lielā mērā neatbilst patiesībai, bet svarīgs jautājums ir tāds – ja Latvija pretotos Staļinam līdzīgi Somijai, tad nevienam krievam šodien nebūtu šaubu, ka te bija okupācija. Manuprāt, svarīgs jautājums ir tieši pretošanās, combat action. Līdz ar to mana atbilde ir – jā, bija okupācija, bet krieviem nonākt pie tā secinājuma nav tik viegli. Un es domāju, ka latviešiem uz to būtu jāskatās ar diezgan lielu sapratni, jo mēs visi te dzīvojam kopā un mums visiem – gan krieviem, gan latviešiem – ir jārod atbildes par savu vēsturi. Krievu gadījumā mēs runājam par ļoti lielu darbu, lai uzzinātu patiesību. Bet es domāju, ka arī latviešiem ir pietiekami daudz nepatīkamu jautājumu par vēsturi, piemēram, kāpēc nebija tāds Somijas variants un bruņota pretošanās.
Latvieši vairāk vai mazāk sev ir atbildējuši – gan par līdzdalību holokaustā, gan par to, kāpēc nenotika pretošanās, kur atbilde lielā mērā slēpjas 1934.gadā.
Par to jau ir runa – arī latviešiem būtu jāatzīst, ka daļu brīvības viņi okupācijas brīdī jau bija zaudējuši.
Mēs uz to, domāju, esam atbildējuši. Mans jautājums ir – cik grūti SC ir pateikt, ka mēs esam izvēlējušies dzīvot šajā valstī un mēs akceptējam latviešu vēstures versiju?
Šis būs mans personiskais viedoklis. Ja mēs skatāmies uz SC, tad ieraudzīsim, ka tas ir vinegrets – dažādi cilvēki, Lindermans, Rubiks, kas rada iespaidu, ka SC cenšas maksimizēt savu krievvalodīgo vēlētāju skaitu, tik daudz nedomājot, ko darīt ar “latviešu jautājumu”. Viņi acīmredzot cerēja, ka ekonomiskā krīze dos pietiekami daudzus protesta balsotājus. Tas arī izskaidro, kāpēc viņiem nepatīk Zatlers, kas, viņuprāt, diezgan daudzus protesta balsotājus atņems. Ir jāsaprot, ka SC nav monolīts veidojums, tas ir veidots no dažādiem cilvēkiem, no kuriem daļa ir gatava spert soli un kopā ar latviešiem nonākt līdz kaut kādam redzējumam. Neesmu lasījis visu Nila Ušakova interviju Sestdienā, tikai daļas, bet tur es šos mēģinājumus saskatu. Viens moments ir, lai okupācijas fakta atzīšana nekalpotu par iemeslu tam, lai pret krievvalodīgajiem sāktu kaut kādas deokupācijas sankcijas. Es domāju, ka abām pusēm vajag piesardzīgi nomanevrēt līdz kaut kādai (iesmejas) saskaņai.
Otrs – Tu saki, ka izšķiršanās ir starp likuma varas necienītājiem un SC. Saki, ar ko šie (SC – red.) ir labāki par PLL vai ZZS, jo viņi ir balsojuši identiski pret Judinu, pret Krimināllikuma grozījumiem. Ar ko viņi labāki un kāda jēga aizstāt vienus “pret” balsotājus pret citiem tādiem pašiem pret balsotājiem?
Nedomāju, ka jautājums ir labāki vai sliktāki. Tas ir jautājums par oligarhiem, par kuru es arī teiktu – ir svarīgi, lai tas neaizietu pārāk tālu. Tas nav tik viennozīmīgi. No vienas puses, ja Šķēle, Šlesers un līdzīgie enerģiskie, uzņēmīgie cilvēki, labie organizatori, spēlētu un konkurētu noteiktos “viens likums visiem” rāmjos, es tiktu – visu cieņu! Problēmas sākas, kad viņi sāk veidot rāmjus paši sev. Labs piemērs ir šahs – mēs spēlējam, bet es pēkšņi sāku mainīt noteikumus, noņemu kādu no tavām figūrām, pielieku sev. Skaidrs, ka tu zaudēsi, bet tas pat nav svarīgākais. Svarīgākais ir, ka tu vairs nespēlēsi ar mani, jo es esmu tāds spēlētājs, kurš maina noteikumus.
Tu esi vienkārši krāpnieks, žuļiks.
Ekonomikā tas nozīmē, ka katrs uzņēmējs, investors saprot: agri vai vēlu viņš saskarsies ar šiem grupējumiem, kas vai nu noņem viņam kādas figūras, vai pieliek sev. Viņiem nav tādi noteikumi kā visiem. Un tad tas cilvēks padomās – nu nafig, ir citas valstis. Tā ir galvenā lieta.
Atgriežoties pie tava jautājuma – viss, ko SC darīja likuma varas lauciņā, ir slikti, bet nav pietiekams iemesls, lai ar viņiem nestrādātu, ja viņi nav cieši saistīti ar kādu oligarhu. Oligarhi vai uzņēmēji vienmēr mēģinās ietekmēt, jo viņi pēc definīcijas vēlas vairāk un vairāk, un meklēs ietekmēšanas iespējas. Runa ir par to, cik viegli to varēs izdarīt. Sistēma, kurā šī daļa no Saeimas ir tabu, bet joprojām vajag koalīciju ar 51 balsi, pat mazai grupai oligarhu atbalstītāju piešķir neproporcionālu ietekmi. Ņemsim Šleseru – cilvēks ir iztērējis ārkārtīgi daudz naudas, lai iegūtu uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus mandātus. Ja trešdaļa Saeimas ir izolēta, šiem 10 cilvēkiem ir ļoti liela nozīme. Tad tas atmaksājas, atdeve no investīcijas ir ļoti liela. Acīmredzot SC ir secinājis, ka ar Vienotību neko panākt nevar, un oligarhi ir pragmatiska izvēle. Tā ir mana interpretācija, bet es domāju, ka ir kļūdaini secināt, ka dažu balsojumu dēļ viņi ir jānoraksta. Politikā ļoti svarīgi ir veidot konkurenci.
Komentāri (33)