Savtīgums un demokrātija

Prezidents Zatlers ir ieskicējis nākotni, uz kuru ejot daudziem atjaunotos ticība valstij

Pirms vairāk nekā desmit gadiem dzirdēju, ka viens no tā laika atjaunotās Latvijas „valstsvīriem” bija apmācījis ārzemēs dzīvojošu latviešu politiķi, kā jārīkojas mūsu politiskajā druvā. „Vispirms jāapmierina savas intereses”, viņš klāstījis apbrīnojami atklāti, „pēc tam partijas vajadzības un tad, protams, arī valsts”. Nav svarīgi, kurš tieši to teicis, jo Latvijā redzams, ka šādi domājošu ir ļoti daudz un visai bieži cilvēki strādāšanu politikas laukā izprot vispirmām kārtām kā personīgā materiālā stāvokļa uzlabošanu.

Tā ir tradīcija, un ja kāds vai kādi iedomājas to apstrīdēt un ierunājās par tiesisku valsti, šie cilvēki visai ātri tiek nodēvēti par  sorosiešu līdzskrējējiem, kosmopolītiem vai geju aizstāvjiem.   

Valsts prezidenta Valda Zatlera 28.maija runa noteikti ir labākā, kas dzirdēta atjaunotās Latvijas gados. Tajā bija gan situācijas novērtējums, ko visi labi zina, bet parasti neiedrošinājās izteikt vārdos, gan nākotnes Latvijas vīzija. Tieši vīzijas trūkumu viņam pārmetuši  oponenti un arī sabiedrība. Tagad, kad ieskicēta iespējamā nākotne, uz kuru ejot daudziem atjaunotos ticība valstij, mostos griba darboties līdzi un varbūt pat vēlēšanās atgriezties no trimdas, dažiem liekas, ka tas darīts savtīgu iemeslu dēļ.

Ceru, ka Latvijā vēl pietiek domubiedru, kuri savtīgu iemeslu dēļ grib mūsu dzimtenei tādu nākotni, kas līdzinātos kaut Igaunijai, varbūt nedaudz vēlāk arī Somijai un citām Ziemeļvalstīm. Nav pārāk daudz to žurnālistu un ekspertu, par politiķiem nemaz nerunājot, kuri būtu centušies analizēt Valsts prezidenta runas būtību. Tā vietā šķīst siekalas ap iemesliem vai ieganstiem, kas šo runu izraisījis „tieši tagad”. Vai tas nav pazīstams, daudzus gadus atkārtots vārdu salikums? 

2005.gadā atklājās noziedzīgā Jūrmalas iztirgošana un radās cerība, ka Latvijā lietas mainīsies uz labo pusi. Vai toreiz viens no mahināciju dalībnieku galvenajiem jautājumiem nebija: kāpēc tas atklāts „tieši tagad un kā interesēs”? Šis jautājums atjaunotās Latvijas vēsturē uzdots bieži. Itin kā nekas pie mums nevarētu notikt valsts interesēs.

Gadu gaitā ir noskaidrojies, cik grūti Latvijā top demokrātija, lai gan tās vārds tiek piesaukts. Šo vārdu piesauc arī tādās zemēs, kur sabiedrība no līdzdalības valsts veidošanā stāv vēl tālāk nekā pie mums.

Ja Latvijā divdesmit gadus pie varas būtu patiesi demokrātiski spēki, atmosfēra Saeimā būtu pavisam citādāka. Sasaukumu pēc sasaukuma var vērot, kā ievērojama daļa no demokrātiski ievēlētiem deputātiem bieži rīkojas pretēji demokrātijas principiem un pārstāv atsevišķus cilvēkus vai grupējumus.  Piemērus var minēt daudzus – kaut  vai dažādas apšaubāmas privatizācijas, īpaši iegūtas (likumīgas!) atļaujas apbūvēt kāpu zonu utt. Tā nav demokrātija, ja dažiem tiek atļauts tas, kas pārējiem liegts.

Demokrātija nozīmē arī atbildības slogu visai sabiedrībai. Ja mūsu sabiedrība ir gatava uzņemties šo atbildību, tad Latvijai stāv priekšā grūtais valsts atjaunošanas ceļš, kas augļus sola tikai pēc gadiem, jo patiesās atdzimšanas sākums ir nokavēts. Tomēr arī tagad vēl nav par vēlu, jo Latvija ir neatkarīga valsts ar stipriem draugiem. 

Tiem, kuri prasa: kāpēc tieši tagad un kā interesēs, ir jādod skaidra atbilde. Tāpēc, ka pienākusi pēdējā iespēja un vairāk tādu nebūs ne šai, ne nākotnes paaudzēm. Virzībai beidzot jānotiek, ņemot vērā tikai un vienīgi sabiedrības un valsts labumu. 

Tiek apšaubīta arī iespēja ievēlēt atbildīgāku Saeimu. Kāpēc tā? Vai tad Latvijā vairs nav godīgu un izglītotu cilvēku, kuri gatavi iesaistīties politikā? Vai partijām, kas deleģēja savus pārstāvjus uz šo Saeimu, nav valstiski domājošu rezervju? 

Tikai tad, ja Saeimas vairākums tik tiešām spēs darboties Latvijas labā, ir vērts steidzīgi ķerties pie nākamiem jautājumiem – vēlēšanu reformu likuma un citiem, kas nepiedodami iekavējušies. 

Protams, jājautā, vai vēlētāji, kuri vairākkārt piemānīti, vēlreiz atradīs gribu un spēku noticēt. Un kādu nākotni saviem bērniem būvēs tie vēlētāji, kuri akli tic smagos noziegumos apsūdzētiem cilvēkiem, līdz ar viņiem ņirgājoties par valsti un valsts iestādēm? 

Mūsu tauta nav vienīgā, kas dzīvo uz austrumu un rietumu robežas  līdz ar attiecīgām sekām, kas no tā izriet. Šajā joslā, sākot ar Somiju un beidzot ar Ukrainu, saskaras un vienmēr ir saskārušās lielas austrumu un rietumu intereses. Arī dažādas kultūras, ieskaitot politisko un biznesa kultūru.

Daļa šo tā saucamo robežvalstu ir nonākušas pie slēdziena, ka tā biznesa kultūra, kāda tiek īstenota uz austrumiem no Latvijas, ir pareizais ceļš. Diemžēl paliek iespaids, ka tieši šādu nostāju atbalsta 10.Saeimas vairākums.

Autore Anna Žīgure ir rakstniece un sabiedriska darbiniece, bijusī diplomāte