Dibināšanas prieks

 Saeimā tapusi apakškomisija

Trešdien Saeimas Nacionālās drošības komisija (NDK) izveidojusi apakškomisiju ar acīs krītošu nosaukumu – Demogrāfijas politikas apakškomisija (DPA). Tā izveidota pēc deputāta Andra Šķēles (“Par labu Latviju”, PLL) ierosmes, viņš arī kļuvis par apakškomisijas priekšsēdētāju. Bez paša Šķēles gatavību strādāt apakškomisijā pauduši vēl septiņi deputāti, un, kas ir zīmīgi, trīs no tiem ir frakciju vadītāji – Dzintars Zaķis (“Vienotība”), Jānis Urbanovičs (“Saskaņas centrs”) un Edgars Zalāns (PLL). Spēcīgs sastāvs, nav vārdam vietas.

Saskaņā ar Kārtības rulli Saeimā pastāvīgi darbojas 16 komisijas, un katra no tām kādu speciālu uzdevumu risināšanai var dibināt apakškomisijas. Pastāv arī iespēja dibināt parlamentārās izmeklēšanas komisijas. 10.Saeimas sastāvā tāda jau nodibināta – tā pētīs iespējamās pretlikumīgās darbības laikā, kad “Parex” banku savā pārziņā pārņēma valsts. Komisija “sākusi kalt”, redzēsim, ko izkals.

No 9.Saeimas laikiem līdzi velkas neiedvesmojoša pieredze. Toreiz Jura Dobeļa (TB/LNNK) vadībā aptuveni pusotru gadu rosījās parlamentārā izmeklēšanas komisija, kuras uzmanības centrā bija iespējamās pretlikumīgās darbības un neētiska rīcība tieslietu sistēmā. Bija viss – apakškomisijas sēdes, amatpersonu noklaušināšana un pat gala ziņojums. Nebija vienīgi reāla rezultāta. Te jāpiebilst, ka par piedalīšanos sēdēs deputāti saņēma naudu, un arī sēžu rīkošana par baltu velti nesanāca. Neveiksmīgs bizness privātajā sfērā ir viena lieta, bet rosīšanās bez rezultāta valsts pārvaldē – pavisam cita. Izdevumus sedz nodokļu maksātāji.

Jāteic, ka Saeimas pastāvīgo komisiju plašajā klāstā ir ne viena vien, kas pamatoti varētu dibināt DPA, teiksim, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vai Sociālo un darba lietu komisija. Tomēr DPA nākusi no NDK dzīlēm. Vienīgais publiski dzirdētais pamatojums ir Šķēles teiktais, ka “ir pēdējais laiks demogrāfijas jautājumus pacelt visaugstākajā līmenī (..) vai nu mēs spēsim pārlauzt negatīvo tendenci demogrāfijā, vai gatavosimies imigrantu integrācijai”.

To, ka ar demogrāfiju mūsu valstī kā nu ir, tā ir, visi zinām jau sen. Ne jau pirmo gadu gadu mirstība Latvijā pārsniedz dzimstību, tā bija jau pirms sākās plašāka darbspējīgā vecuma iedzīvotāju izceļošana uz turīgākajā Eiropas Savienības (ES) valstīm. Patiesībā mēs īsti nezinām, cik plaša (katrs, protams, saprāta robežās, var nosaukt, kādus skaitļus grib) tā bijusi. To vairāk vai mazāk parādīs tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā un tajās turīgākajās ES valstīs, uz kurām pēc biezāka maizes rieciena pārcēlušies Latvijas iedzīvotāji.

Jāteic, ka Šķēlem un viņa TP lielos vilcienos “bilde”, tāpat, kā mums visiem, bija skaidra jau sen. Pirms divpadsmit gadiem TP spoži debitēja Latvijas politikā (toreiz vēl tikai klauvējām pie ES durvīm, un ne par kādu darbaspēka brīvu pārvietošanos nebija ne runas) , bez visa cita deklarējot arī to, ka jārada apstākļi, lai jauna ģimene astoņos gados varētu atļauties trīs bērnus. Divi vecāki un trīs tuva vecuma bērni atspoguļoti TP krūšu nozīmē. Ja to būtu izdevies īstenot, varbūt arī nenāktos gatavoties “imigrantu integrācijai”.

Labāk vēlu, nekā nekad. Tagad Šķēle kā par mērķi ierunājies par “plašas, efektīvas, pat radikālas rīcības programmas izveidi un ieviešanu, kas apturētu dzimstības “brīvo kritienu” un dotu atspērienu nācijas pieaugumam”. Vēl no viņa varējām uzzināt, ka “tieši tuvākie gadi būs izšķiroši Latvijas un latviešu nākotnei. Tāpēc nav šaubu, ka demogrāfijas jautājums šodien ir arī nacionālās drošības jautājums”. No šīs nostādnes, acīmredzot, galīgi izriet fakts, ka DPA izveidošana nākusi kā NDK iniciatīva. Nevar teikt, ka tas izskanētu pārliecinoši, taču caurmēra latvieša – Latvijā gan dzīvo arī cittautieši, kas tāpat ir Latvijas pilsoņi – ausij skan pat itin pievilcīgi.

Atliek gaidīt, kad Šķēles vadītā apakškomisija nāks klajā ar “efektīvu un par radikālu rīcības programmu” un atliek cerēt, kā tā nebūs no valsts reālās situācijas atrauts un opozīcijas krēslu deldēšanas determinēts nodomu protokols.