Sevišķais gadījums

Lībija patiešām ir uz īsta pilsoņu kara robežas

Tuvo Austrumu valstu gadu desmitiem ieciklējusies kārtība ir sagrīļojusies tik pamatīgi, ka puslīdz vai ne visai mierīgā ceļā paredzamās politiskās pārmaiņas ir pamats uzskatīt par neizbēgamām. Pārmaiņas varētu neskart Saūda Arābiju, un, mazākā mērā,- Maroku, Jordāniju un Sīriju.

Lībijā aptuveni pirms desmit dienām nemieru apspiešana pārgāja mežonīgā stadijā. Režīms cenšas izolēt Lībiju no ārpasaules, Bojā gājušo skaits nav pat puslīdz precīzi zināms, taču tiek lēsts ka tas mērāms tūkstošos bojāgājušo.

Autoritāros un diktatoriskos režīmos bruņotajiem spēkiem pēc definīcijas ir divas pamatfunkcijas – gādāt par valsts drošību ārēju konfliktu gadījumos, un aizsargāt valdošo režīmu iekšēju apdraudējumu gadījumos. Tieši ar šīs funkcijas veikšanu sadumpojušos Tuvo Austrumu valstu armijas nav tikušas galā, precīzāk, nav vēlējušās to darīt. Nav vēlējušās nopietni vērst ieročus pret savu tautu. Tas visuzskatāmāk bija redzams Ēģiptē, kuras "faraona tronī" pēdējos trīsdesmit gadus sēdēja Hosni Mubaraks – no armijas dzīlēm nācis cilvēks, veiksmīgs lidotājs, viens no nedaudzajiem 1973.gada kara varoņiem. Armija gribēja dot viņam iespēju "atkāpties ar godu", nepiedaloties septembrī paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Nemiernieki tam nepiekrita, armija saglabāja neitralitāti, un Mubarakam neatlika nekas cits, kā bezierunu kapitulācija. Taču vēlēšanas notiks, par to nav pamata šaubīties, kaut gan armija ir noteicēja valstī.

Radikāli atšķirīga situācija veidojas vienīgi Lībijā – valstī, kas atrodas pa vidu starp abām pirmajām nemieru cēlājām – Tunisiju un Lībiju. Tur vairāk nekā 41 gadu valdījušā Muamara Kadafi dēls Saīfs (vēl nenosaukts par mantinieku) televīzijā paziņoja, ka, vai nu "ļaudis nāks pie prāta", vai arī gaidāms nesaudzīgs pilsoņu karš, un "cilvēki nogalinās cits citu ielās". Par pašu Kadafi paklīda runas, ka viņš aizbēdzis uz Venecuēlu. Taču nē, Kadafi parādījās televīzijā, lai paziņotu, ka viņš "nav prezidents, bet gan "nācijas vadonis" un tāpēc nevar atkāpties".

Jāatgādina, ka Lībijas autoritārajam režīmam piemīt savas īpatnības. Pēc neatkarības atgūšanas 1951.gadā valsts priekšgalā stājās monarhs, vēl pēc nepilniem desmit gadiem valstī atklāja bagātas naftas iegulas, kas atrodas lielākoties valsts austrumu daļā. Te gan jāpiebilst, ka Lībijas īpatsvars pasaules naftas ieguvē nav liels, arī mūsdienās tas nepārsniedz 2%, līdz ar to notikumi šajā valstī nevar būtiski ietekmēt pasaules naftas cenas.

Valsts nonāca starptautiskā izolācijā, kad tika pierādīts, ka tieši Lībijas aģenti 1988.gadā virs Skotijas ciemata Lokberijas uzspridzināja aviosabiedrības "Pan-Am" lidmašīnu, kurā bojā gāja 270 cilvēki.

1969.gada septembrī pulkveža Kadafi vadīta visnieku grupa izdarīja valsts apvērsumu, un monarhijas vietā nāca "Lībijas Džamahirija". Puslīdz atbilstošā (precīzs neesot iespējams) tulkojumā no arābu valodas "džamahirija" nozīmē "tautas masu valsts" Savus uzskatus par ideālu valsts pārvaldi Kadafi izklāstīja t.s. "Zaļajā grāmatā" (tā izdota arī latviešu valodā), paužot, ka pasaulei vajadzīgs attīstības trešais ceļš – paņemot labāko gan no kapitālisma, gan sociālisma. Dzīvē iznāca tā, ka Kadafi režīms nozīmēja gan personāliju nenomaināmību, gan valsts ienākumu nekontrolētu tērēšanu. Drīz vien iezīmējās, ka Kadafi nav ordinārs varu sagrābis arābu nacionālists, bet gan vīrs, kas tēmē uz starptautisku nozīmi. Lībija materiāli atbalstīja radikālu ekstrēmistu organizācijas, tai skaitā Īrijas republikāņu armiju. Valsts nonāca starptautiskā izolācijā, kad tika pierādīts, ka tieši Lībijas aģenti 1988.gadā virs Skotijas ciemata Lokberijas uzspridzināja aviosabiedrības "Pan-Am" lidmašīnu, kurā bojā gāja 270 cilvēki. Jāteic, ka ka vēlāk Lībija savu vainu atzina, "pauda nožēlu" un pamazām atgriezās starptautiskajā apritē. 

Tāpat, ka citās Tuvo Austrumu valstīs, arī Lībijā nemieru cēlonis ir ne vien pilnīgi nedemokrātiskais represīvais režīms, bet arī augstais korupcijas līmenis un ārkārtīgi netaisnā ienākumu sadale. Naftas pārdošana vien valstij ar 6,5 miljoniem iedzīvotāju ik gadus caurmērā deva 32 miljardus dolāru ienākumu, taču dzīves līmenis nebija augstāks, kā tajās šī reģiona valstīs, kurām nav tādu ienākumu. 

Vēl jāpiemin, ka Lībija, kā jau nesen izveidojusies valsts, ir etniski visai neviendabīga un sastāv no daudzām atšķirīga lieluma ciltīm. Tiesa, ne noteicoša, taču tās dzīvē joprojām nozīmīga loma ir cilvēka piederība kādai ciltij vai klanam. 

Armija tika veidota "poligāma", taču tas līdzēja tikai pirmajās dienās, kad uz demonstrantiem šāva, bet aviācija un helikopteri meta bumbas. Drīz nāca pirmie smagās tehnikas "orientācijas maiņas" gadījumi. Arī Lībijas armijnieki negrib slaktēt savu tautu. Starptautiskā reakcija uz visasiņaināko vēršanos pret protestējošām tautas masām – tas ir atsevišķs un visai delikāts temats. Taču ir skaidrs, ka Kadafi režīms "nav dzīvotājs"', un to ļoti uzskatāmi demonstrē plaši izreklamētā, trešdien galvaspilsētā Tripolē paredzētā masu manifestācija "nācijas vadoņa atbalstam". Uz to atnāca daži desmiti cilvēku – mazāk nekā bija "masu manisfestāciju" apsargājošo policiju. Tagad aktualitāti iegūst cits jautājums – vai pēc Kadafi aiziešanas politiskajā nebūtībā Lībija spēs saviem spēkiem saglabāt teritoriālo integritāti. Naftinieku un aitu ganu intereses var izrādīties atšķirīgas, un, visticamāk, bez starptautiskās sabiedrības aktīvas iesaistīšanās neiztikt.