Glābties bēgot

Lužkovs jūtas apdraudēts

Tā vien šķiet, ka bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam neredzēt uzturēšanās atļauju Latvijā. Nelīdzēs nekādi “Rieumu bankā” ieguldītie 200 tūkstoši latu un Jūrmalā nopirktā noliktavas ēka. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (“Vienotība”) nolēmusi iekļaut viņu “melnajā”, Latvijā nevēlamu personu sarakstā. Atšķirīgs viedoklis ir citam “Vienotības” biedram, aizsardzības ministram Artim Pabrikam. Ārlietu ministrija sazin kāpēc nevēlas komentēt šo patiešām neordināro gadījumu.

Lužkovu nekādi nevar raksturot kā Latvijas valstij draudzīgu vai vismaz neitrālu personāžu. No krievu šovinista, kura bērnība un agra jaunība (Lužkovam ir 74 gadi) pagājusi Staļina laikos, tas droši vien būtu par daudz prasīts. Lai nu būtu, kā būdams ar Lužkova vīziju par otro valsts valodu Latvijā, bijuši daudz neaizmirstamāki domu graudi. Pirms divpadsmit gadiem pēc policijas un nesankcinēta mītiņa dalībnieku sadursmes pie Rīgas domes, toreizējam Maskavas mēram bija savs notikušā vērtējums: “Es nezinu nevienu citu valsti, kurā tik ļoti tiktu pārkāptas cilvēktiesības. Latvijas vadība realizē genocīdu pret saviem nepilsoņiem. Tas ir pasaulē otrais gadījums pēc Pola Pota laika Kambodžas.” Te jāatceras, ka Francijā sociālistu gudrības apguvušais Pols Pots bija tā režīma vadonis, kura laikā izkāva 1,7 miljonus no septiņiem miljoniem Kambodžas iedzīvotāju. Lužkovs, piebildīsim, nav šo salīdzinājumu atsaucis, nemaz jau nerunājot par atvainošanos.

Lužkovs laikam gan bija pārāk augstās domās par varenību paša zemē, un pērn septembra beigās zaudēja amatu, kļuva par pensionāru, kuram, varētu domāt, atlika tikai baudīt speciālā likumā noteiktās privilēģijas un nodoties iemīļotajam vaļaspriekam – biškopībai. Taču Lužkovs nogādāja meitas Lielbritānijā, un vēl pēc kāda laiciņa sāka savas evakuācijas priekšdarbus. Kurvīti Lužkovam iedeva Lielbritānijas vēstniecība Krievijā, kaut kas īsti nesanāca ar uzturēšanās atļauju Austrijā, kur itin brangi nekustamie īpašumi pieder Lužkova otrajai pusei, par Krievijas bagātāko sievieti atzītajai Jeļenai Baturinai.

Gada beigās Lužkovs pieteicās apdzīvot paša tik daudz un no visas sirds pelto Latviju. Mūsu valsti šis apšaubāmais gods piemeklēja acīm redzot tāpēc, ka Lužkovs plašajās Krievijas ārēs sajuta sviluma smaku. “Kompetentie orgāni” sākuši izrādīt interesi par Baturinas firmas “Inteko” darījumiem, valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi sākuši akcentēt ar korupciju saistītus tematus. 

Lužkova izvēli, domājams, noteica vēl arī tas, ka kopš pērnā gada vidus stājās spēkā grozījumi likumdošanā, kas stipri atviegloja uzturēšanās atļaujas ātru saņemšanu. Bijusi tik nauda, un nav pamata uzskatīt Lužkovu par trūcīgu pensionāru. Tāpēc Latvija ar visu tās “necilvēcisko režīmu” un nevis Čehija vai Spānija.

Lužkovs grib nodrošināties gadījumam, ja pret viņu vērstos Krievijā iedibinātais režīms, kura izveidošanā viņš pielicis savas rociņas. Pirmā varas vertikāle Krievijā radās deviņdesmito gadu pirmajā pusē Maskavā, un tās autors bija toreizējais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko un Krievijā pie varas tikušais Vladimirs Putins ar savām varas vertikālēm patiesībā ir Lužkova sekotāji.

Kad no klusas “visa sakārtošanas” sāka izvērsties piedzīvojums, Lužkovs pasteidzās paziņot, ka negrasās pamest Krieviju, ka uzturēšanās atļauja Latvijā vajadzīga, lai varētu brīvi paceļot Šengenas zonas valstis, t.i. gandrīz visu Eiropas Savienību. Dabiski, “brīvai ceļošanai”, neteiks taču, ka gatavojas bēgšanai. Bēgšanai no režīma, kas Lužkovam bija pat ļoti pa prātam, kamēr viņš piederēja pie šī režīma spices gala ļaudīm. Kamēr ieņēma augstu amatu valdošajā partijā “Vienotā Krievija”. Tāds tas Kremļa režīms ir. Ne gluži, kā Staļina laikos, kad augsta amata zaudēšana visbiežāk nozīmēja arī galvas zaudēšanu. Taču īstu personiskās drošības garantiju nav, un Lužkova rosīšanās to demonstrē ļoti uzskatāmi, un vispirms jau tiem, kas turas varas vertikāles augšgalā. Tur atrodoties, Lužkovs izturējās pret Latvijas valsti ar neslēptu necieņu. Patiesībā lūgums pēc uzturēšanās atļaujas, doma, ka viņam jau nu nevarēs atteikt, arī ir sava veida necieņas izpausme.