2011.gada budžets Latvijas stilā

Solījumu dēļ meklē kompromisus, kas bieži ir īstermiņa cīņa ar sekām

Saeima ceturtdien atbalstījusi 2011.gada valsts budžeta projektu pirmajā lasījumā, tādējādi sperts pirmais solis, lai ieviestu skaidrību par nākamā gada budžetu un izmaiņām nodokļos vēl līdz Ziemassvētkiem. Pēdējā mēneša laikā mediju uzmanības centrā atrodas budžeta konsolidācija un iespējamie pasākumi budžeta deficīta mazināšanai.

Jau pirms vēlēšanām bija zināms, ka nākamajos gados būs jāsamazina valsts budžeta deficīts un jāveic budžeta konsolidācija, tādēļ nevajadzētu būt izbrīnītiem par valsts izdevumu mazināšanu vai nodokļu palielināšanu. Pašreizējā situācijā nav un nevar būt vieglu lēmumu, jo faktiski kādam kaut kas ir jāatņem. Situāciju ap budžeta konsolidāciju var raksturot ar teicienu „kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp”, turklāt svarīgi būtu atrast to mazāk sāpīgo ne tikai šodienas skatījumā, bet arī no nākotnes viedokļa.

Solījumi rada neērtus kompromisus
Pirmsvēlēšanu laikā savilkts pārāk daudz „sarkano līniju”, kas neļauj īstenot kardinālus izdevumu samazinājumus sociālajā un veselības aprūpes sfērā, valsts pārvaldē, izglītības sistēmā, kaut arī patlaban un arī tuvākajā nākotnē Latvijas valsts nevar un nevarēs atļauties tik lielus izdevumus, piemēram, sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumi nākamgad tiek plānoti 2009.gada līmenī un būtiski pārsniedzot pirmskrīzes līmeni.

Iepriekš sniegto solījumu dēļ tiek meklēti kompromisu kompromisi, kas bieži vien ir cīņa ar sekām īstermiņā, nevis cēloņiem ilgtermiņā. Te gan jāatceras, ka dažādu strukturālu reformu īstenošana prasa laiku un nedos tūlītēju efektu nepieciešamo miljonu latu izteiksmē, tādēļ tikai uz strukturālo reformu rēķina tuvāko divu gadu laikā samazināt budžeta deficītu nebūs iespējams, tomēr šie lēmumi jāpieņem šodien, jo problēmu nerisināšanas gadījumā pēc 3-5 gadiem var nākties sastapties ar vēl lielākām grūtībām.

Kāps arī inflācija
Piedāvātie 2011.gada budžeta konsolidācijas pasākumi vērtējami neviennozīmīgi, jo tikai vienu trešdaļu konsolidācijas summas plānots panākt ar izdevumu samazināšanu, bet lielāko daļu konsolidācijas nākamgad valdība vēlas paveikt ar nodokļu palielināšanu vai citiem – vairāk tomēr īstermiņa – pasākumiem. Sākotnēji gan tika solīts divas trešdaļas veikt uz izdevumu samazinājuma rēķina, vienu – uz nodokļu palielināšanas rēķina, kas tiek uzskatīts par optimālāku budžeta konsolidācijas modeli.

Plānotās nodokļu izmaiņas atsevišķas iedzīvotāju grupas ietekmēs dažādi – vienus mazāk, citus vairāk. Piedāvātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes paaugstināšana līdz 22% (pazeminātajai likmei – līdz 12%) un mājokļa nodokļa likmes dubultošana ir viena no iespējām, kā iekasēt naudu no tiem, kuri slēpj savus reālos ienākumus, turklāt šobrīd daudzās Eiropas valstīs var redzēt līdzīgus PVN celšanas pasākumus, piemēram, tik bieži minētajā Polijā PVN likme tiks palielināta līdz 23%.

PVN palielināšana atstās iespaidu uz cenām, līdz ar to pārāk pieticīgas ir nākamā gada inflācijas prognozes – inflācija nākamgad varētu būt 2-3%, un izdevumi vairāk palielināsies tieši mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, ņemot vērā prognozēto cenu kāpumu pārtikas un citām pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.

Jāsamazina darbaspēka nodokļi
Pozitīvi vērtējama neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamo palielināšana, kas ir atspaids tiem iedzīvotājiem, kuri saņem nelielu atalgojumu, un ģimenēm ar bērniem. Nelielo algu saņēmēju ienākumi nedaudz palielināsies, savukārt lielāku algu saņēmējiem alga „uz rokas” būs mazāka, tādējādi strādājošie, kuri saņem nelielas algas, varētu arī neciest no cenu palielināšanās PVN likmes paaugstinājuma dēļ.

Savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pazemināšana no 26% līdz 25% komplektā ar sociālo apdrošināšanas iemaksu palielināšanu darba ņēmējiem no 9% līdz 11% kopumā nesamazina darbaspēka nodokļu slogu, bet šāds nodokļu sloga samazinājums ir nepieciešams, lai sekmētu jaunu darba vietu radīšanu vai esošo saglabāšanu.

Jau vairākus gadus tiek runāts, ka darbaspēka nodokļi Latvijā ir pārāk lieli salīdzinājumā ar citām valstīm, piemēram, Igauniju un Lietuvu, turklāt arī vārdos valdības pārstāvji to ir uzsvēruši, ka nodokļu slogs būtu jāpārliek no darbaspēka uz patēriņu, tomēr darbi to pilnībā neapliecina. Vienlaicīgi tiek palielināti gan patēriņa nodokļi, gan arī darbaspēka nodokļi, kas nav stimulējošs faktors jaunu darba vietu radīšanai. Tādējādi sociālā nodokļa paaugstināšanas vietā, iespējams, pareizāk būtu straujāk kāpināt mājokļa nodokļa likmi, nodrošinot vēl lielāku progresivitātes principu un uzlabojot šī nodokļa iekasēšanu.

Kopumā jāsaka, ka nodokļu sloga palielināšana uzņēmējiem ir faktors, kas nesekmēs uzņēmējus pārvietoties no pelēkās ekonomikas legālajā, drīzāk tieši otrādi, un te rodas jautājums, cik efektīvi valdība spēs ietekmēt šos procesus. Pagaidām ar īpašiem panākumiem ēnu ekonomikas „apkarošanas” jomā valdība nevar lepoties, un jācer, ka nākamajos gados daudz aktīvāk tiks īstenots „burkāna-pātagas” princips, vairāk motivējot arī pašus uzņēmējus un iedzīvotājus sadarboties ar valsti un maksāt nodokļus.

Edmunds Rudzītis ir ''SEB bankas'' sociālekonomikas eksperts.