Piesardzīgi iezaļš

Jaunais ''Latvenergo'' vadītājs Žīgurs: mēs neesam gāzes apoloģēti

Nesen valsts energokoncerna ''Latvenergo'' valdes priekšsēdētāja amatā apstiprinātais cita enerģētikas tirgus līdera ''Rīgas siltums'' vadītājs Āris Žīgurs sarunā ar žurnālu Ir atklāj savus apsvērumus par zaļās enerģijas attīstīšanu Latvijā, atzīstot elektrības piegādes kvalitātes trūkumus, bet nesolot to drīzu labošanu. Publicējam pilnu sarunas tekstu.

Kārlis Miķelsons ''Latvenergo'' vadīja 10 gadus. Pieņemsim, ka jums izdosies tik ilgi stūrēt uzņēmumu — kādu jūs to vēlaties redzēt pēc 10 gadiem?
Šobrīd pat ar vienu kāju vēl neesmu iegājis ''Latvenergo''. Patiesībā 10 gadus nostrādāt lielā uzņēmumā pārvaldes pašā augšgalā ir ilgs laiks, pasaules praksē amatus un darba vietas maina pat biežāk. Japāņi uzskata, ka darbs vienā vietā ilgāk par septiņiem gadiem jau ir pašiznīcinošs, cilvēka domas notrulinās, uztveres asums pazūd. Es šobrīd absolūti nedomāju, kas būs pēc 10 gadiem.

Ja pafantazē, arī pēc 10 gadiem Daugavas ūdeņi griezīs HES agregātu spararatus, visticamāk, darbosies koģenerācijas TEC Rīgā, perifērijā būs attīstīta koģenerācija, kur par kurināmo izmantos vietējos resursus, koksni. Šis ir visneapgūtākais lauks enerģētikā Latvijā, jo kopējā bilancē 35% kā kurināmais aizņem dabasgāze, pārējais ir dīzeļdegviela, mazuts, arī koksne, mazliet kūdra. Šis sektors ir tas, kur var visvairāk izplesties. Ja paskatāmies gāzes izmantošanas grafisko karti, tās teritorijas nav nemaz tik lielas, un runāt par sēdēšanu uz gāzes adatas var tikai Rīgā. Ir milzīgas teritorijas, pilsētas, kur dabasgāzes nav un kur ir pilnas iespējas attīstīt enerģētiku, izmantot atjaunojamos resurss, pēc kā tiecas mūsu zaļie spēki un kas atbilst Eiropas nostādnēm.

Pēc 10 gadiem ''Latvenergo'', visticamāk, būs vairāk integrēts Eiropas elektrības tirgū. Būs izveidoti starpsavienojumi starp Baltiju un Zviedriju, būs palielinātas starpsavienojuma jaudas starp Igauniju un Somiju, un mums būs pilnas iespējas ražot un tirgot elektrību ne tikai savas valsts patērētājiem, bet arī kaimiņvalstīm, Skandināvijai. Protams, tirgū vinnē tas, kurš produkciju var piedāvāt vislētāk. Iespējams, tuvākajos gados notiks pavērsiens ''Gazprom'' attiecībās ar Latviju, Baltijas valstīm, jo mēs tomēr esam ļoti tuvu, mums ir vieglāk piegādāt. Infrastruktūra ir gatava, Inčukalna gāzes krātuve ir gatava, kas ir liela mūsu dabiskā priekšrocība. Tur nav vajadzīgi nekādi milzīgi lieli jauni kapitālieguldījumi.

Bet es šobrīd tikai fantazēju. Zinu, ka Ekonomikas ministrijas paspārnē strādā darba grupa par sašķidrinātās gāzes termināli kādā no Baltijas valstīm, lai diversificētu gāzes piegādes un vajadzības gadījumā piegādātu kurināmo no kuģiem. Jāsaprot, ka enerģētikā daudzas lietas ļoti dārgi maksā. Ja mēs vēlamies savā dzīvoklī ieviest visu veidu apkures sistēmas, piemēram, ar malku un ar gāzi gadījumam, ja viena vai otra nav, un vēl ar oglēm gadījumam, ja tās ir vislētākās, visas šīs sistēmas kopā dārgi izmaksā. Tās arī nestrādā vienlaikus, bet tikai tad, kad ir izdevīgāk. Diez vai mēs kā ne visai turīga valsts varēsim atļauties visiem dzīves gadījumiem [nodrošināties].

Kā, jūsuprāt, var mainīties attiecības ar ''Gazprom''?
Mazāk politikas, vairāk tirgus attiecību. ''Gazprom'' tiek izmantots vai pats spēlē kā politikas instruments ļoti lielos mērogos — atceramies Ukrainas skandālus, arī Baltkrieviju. Situācija var izlīdzināties tikai tad, ja ''Gazprom'' redz, ka ir arī citi veidi, kā apkurināt pilsētas un iegūt enerģiju. Tā ir šī piegāžu diversifikācija un arī elektrības savienojumu izbūve tā, lai mēs neesam atkarīgi tikai no Austrumu puses piegādēm.

Latvija un Baltijas valstis kopumā ir īpatnējā situācijā, mēs visi iepērkam elektrību no Krievijas, un tā ir lēta. Šobrīd ir izdevīgāk to pirkt no Krievijas nekā ražot pašiem. Bet tajā brīdī, kad būsim atteikušies no idejas ražot pašiem un uzturēt savas jaudas, mēs kļūstam totāli atkarīgi no Krievijas. Mūs ir jāiet soli pa solim uz priekšu, jāattīsta savas jaudas. Vēl labāk, ja šīs jaudas attīsta, bāzējoties uz dažādiem kurināmajiem.

Raksturojot situāciju Latvijā enerģētikas nozarē, tiek izmantots teiciens, ka tā ir uzsēdusies uz Krievijas gāzes adatas. Eiropas enerģētiķi kritizē, ka Latvijā ir izdarīts ļoti maz enerģētiskās neatkarības un drošības stiprināšanā. Ko jūs esat plānojis darīt ''Latvenergo'' vadītāja amatā, lai šo situāciju mainītu?
Pirmkārt, drošību energoapgādē uzlabos valstu starpsavienojumi. Ja mums pašiem nav sava kurināmā un nevaram to iepirkt, tad mēs vismaz varam iegūt elektrību no citām [Eiropas] valstīm. Bet mēs turpināsim būt integrēti arī vienotā elektrības apgādes sistēmā ar Krieviju. Es nedomāju, ka attiecībās starp ES un Krieviju pēkšņi iestāsies tāds atsalums, ka kāds nogriezīs vadus un stāsts beigsies. Arī Krievijas Rietumu apgabaliem ir nozīmīgs mūsu HES pienesums pīķa stundās. Patiesībā man līdz galam nepiemīt kompetence par to runāt, jo šobrīd vēl neesmu sācis strādāt.

Ko Latvijas patērētājs varēs labāku sagaidīt no ''Latvenergo''? Cilvēki sūdzas, ka elektrības pieslēgumi ir neadekvāti dārgi, strāvas padeve nelīdzsvarota, laukos zemnieki pārmet, ka uz ''Latvenergo'' nevar paļauties, jo elektrības pārrāvumi ir ikdiena. Ko jūs šiem cilvēkiem, ''Latvenergo'' klientiem, varat solīt?
Tie ir ļoti smagi jautājumi, un, vadot ''Rīgas siltumu'', es pārstāvu klienta pusi un varu apstiprināt, ka gadījumi ar sprieguma kvalitāti patiešām notiek, diemžēl ar apskaužamu regularitāti. Ja mēs analizētu situāciju pirms 10 gadiem un šobrīd, tad patiesībā tā nav mainījusies. Arī Rīgas pilsētā vidēji vienreiz nedēļā ir pamatīgāks sprieguma kritums, kā rezultātā apstājas daļa vai visas iekārtas ražošanas objektos. Bet tā situācija ir tāda, ka tas parasti notiek tīkla pārslēguma brīžos, pieņemsim, transformatoru apakšstacijās. No šādām situācijām neizdodas izvairīties pat visattīstītākajās valstīs, un tā formālā atbilde ir tāda – ja jums vajag tik lielu drošību, lai pilnīgi viss notiek ideāli, tad nodrošinieties ar nepārtrauktās barošanas avotiem vai alternatīviem sprieguma avotiem.

Elektrība tiek pārvadīta pa gaisa vadu līnijām, un Latvijā tomēr notiek ļoti stipras vētras, gāžas koki. Ideāla situācija nebūs arī pēc ļoti ilga laika, bet, protams, jādara viss iespējamais, jo sevišķi transformatoru apakšstacijās. (..) Ja mēs gribam ļoti augstas kvalitātes spriegumu, tad ir jāinvestē ļoti daudz. Diez vai mēs to varēsim atļauties.

Par pieslēgumiem. Mana darba prakse liecina, ka laba sadarbība ar klientu ir tad, ja klients ir atklāts un godīgs pret savu energopiegādātāju. Arī siltumapgādē mēs nevelkam caurules uz tukšu vietu, tukšu zemes gabalu, kur nekā nav. Mums par laimi siltumapgādes trasi būvē, kad mājas pamati vismaz ir ielieti un slejas kaut kāds būvkorpuss. Bet elektroapgādi attīstītāji parasti vēlas vispirms, pēc principa — tad jau redzēs, kas būs. Jāsaprot, ka ''Latvenergo'' ir svarīgi elektrificēt tos zemes gabalus un objektus, kur tiešām būs garantēts elektroenerģijas patēriņš. Kā es iepriekš runāju, tās ir milzīgas investīcijas, kas jāiegulda pārvades tīklos un transformatoru apakšstacijās un dažreiz pat ražošanas jaudās. Tā jau nevar rīkoties, kā elektrificējot tā saucamās Tovanceva pļavas. Braucot pa Pierīgu, varam redzēt, ka ir tādas pļavas, kurās stāv mazas metāla kastītes, elektroskaitītāji, tur ir izbūvēti elektrotīkli, bet vairāk nekā nav. Elektrības patēriņa tur tuvākajos gados nebūs. Tur ir zemē ierakta nauda.

Tas gan vairāk no uzņēmumiem dzirdēts, ka, atklājot ražotni, ir ļoti dārgi pievadīt elektrību.
Bet, ja tajā vietā, kur viņi vēlas būvēt savu ražotni, patiešām nav elektriskās jaudas, tad tā jāpievelk no kaut kurienes un jāskatās, cik tas maksā.

Mēs esam gājuši cauri gigantiskiem projektiem, piemēram, porcelāna rūpnīcas teritorijā 2007.gadā lietuvieši gribēja būvēt milzu lielveikalu ''Akropole'', tādu pašu lielveikalu viņi sataisījās būvēt lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā Daugavgrīvas ielā. Momentā viņi risina jautājumu gan par siltuma jaudām, gan elektrības jaudām. Pie tam ar milzīgiem megavatiem — dodiet, būvējiet! Kur ir šie neapmierinātie objekti?

Krīze apstādināja.
Enerģētiķi arī nevar izdancot pakaļ visām situācijām, un arī šī krīze mūsu valstī droši vien liek aizdomāties par daudzām lietām. Mēs aizvien vairāk saprotam, kāpēc somi braukā ar pavecām, aprūsējušām mazām mašīnītēm, kāpēc Rietumeiropā ir tāds smīns un izbrīns par mūsu lepno autoparku. Mēs redzam, ka viss lepnais autoparks pamazāk pārceļas uz Rietumiem, un mūsu cilvēki brauc ar mazākām automašīnām, kas ir ekonomiskākas.

Dagnija Blumberga un vēl virkne enerģētiķu ir aicinājuši pārtraukt TEC-2/2 projektu, jo tas palielina atkarību no ''Gazprom'' gāzes, Latvijas patērētājam izmaksās pārāk dārgi, un šī stacija jaudas ziņā nav vajadzīga. Jūs esat izteicies, ka TEC-2/2 ir jābūvē. Kāpēc kritiķiem nav taisnība?
Es izteicos, ņemot vērā to informāciju, kas ir manā rīcībā. Manā rīcībā nav visu līgumu, ciparu. Man daudzi ir prasījuši, kas būs pirmais uzdevums, sākot darbu ''Latvenergo''. Pamazām jūtu, ka mans pirmais uzdevums būs vēlreiz un vēlreiz pārliecināties par TEC-2/2 efektivitātes skaitļiem un iegūt to informāciju, uz kuras pamata tika pieņemti lēmumi, un kā tie tika izsvērti. Man negribas domāt, ka cilvēki pirms tam rīkojušies aplam, jo šos lēmumus nav pieņēmuši viens vai divi cilvēki, tā ir gara procedūra. Tomēr sabiedrībā ir liela interese par šo jautājumu, un es labprāt gribētu saprast, kāpēc ir tik pretrunīgi viedokļi.

Runājot par TEC-2/2, ir iziets garš konkurss, lēmumi pieņemti. Ja tagad to apturētu, cita veida objekts varētu parādīties ne ātrāk kā pēc gadiem pieciem. Ir vajadzīga izpēte, projektēšana, visi konkursi, tas aizņem ilgu laiku. Ja turpinām iesākto, tad pēc pāris gadiem mums ir pašiem savas elektriskās jaudas — 940 MW abos TEC, kas ir pietiekami Latvijas patēriņa nodrošināšanai vasaras periodā.

No jūsu iepriekšējiem izteikumiem saprotu, ka jūs arī kā ''Rīgas siltuma'' vadītājs šo projektu atbalstījāt. Vai rīdziniekiem nebūtu lētāk, ja viņu mājokļus apsildītu, izmantojot šķeldu?
Diemžēl šķeldas siltuma lētums īsti neapstiprinās. Mēs ''Rīgas siltumā'' esam uzbūvējuši divus objektus, kas izmanto šķeldu, un trešais teju tiks sākts būvēt. Bet investīcijas un ekspluatācijas izdevumi, ko prasa dzelži šķeldas sadedzināšanai, apēd visu to labumu, ko mēs gūstam no šķeldas kā kurināmā. Arī šķeldas cenas, starp citu, pieaug. Šķeldas cenas ''Rīgas siltumam'' 2010.gadā ir pieaugušas par 30%. Šķeldas piegādātāji nesnauž, viņi seko līdzi, kas notiek ar gāzes cenas, un, kā ir iespēja, tā ceļ cenas.

Šodien neviens šķeldas piegādātājs nav izrādījis interesi noslēgt ilgtermiņa šķeldas piegādes līgumu, mēs esam mēģinājuši to darīt, bet ilgākais uz diviem gadiem ir izdevies noslēgt līgumu. Ja mēs gribētu investēt TEC, pieņemsim, 100 vai 200 miljonus latus šķeldas dedzināšanā, pretī būtu nepieciešamas garantijas kurināmā piegādei. Kurš tādas var piedāvāt?

Kocinieki to visu laiku lobē!
Viens ir lobēt, kad ir publiski jāizsakās, un pavisam cita lieta, kad jānoslēdz līgums. Domāju, ka TEC-2/2 gadījumā no zaļo puses ir cīņa par garantētu siltuma tirgu, jo, noraujot TEC-2/2 projektu, parādītos garantēta telpa, kur varētu ar šķeldu ražot siltumu un to piegādāt. Tā būtībā ir cīņa par tirgu, savas produkcijas noietu. Cīņa par savu peļņu.

Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas dati liecina, ka lētāks siltums ir tur, kur kurina ar šķeldu.
Jums vajadzētu paskatīties, kādas cenas ir 2009.-2010.gada ziemā. Pagājušajā gadā pilsētās, kur bija gāzes apkure, siltumenerģija bija lētāka nekā tur, kur kurināmais bija šķelda.

Siltumuzņēmumu asociācijas dati to neapliecina.
Apliecina. Es runāju par pagājušo ziemu. Tagad, gāzes cenai pieaugot, situācija ir mainījusies. Kas var garantēt, ka nākamajā ziemā tā nemainās atpakaļ?
[Kad pēc intervijas e-pastos apmaināmies ar datiem, Žīgurs apgalvo, ka LSUA dati nav precīzi un pareizi ir citi skaitļi. — A.B.]

Kāpēc ārvalstu investori Tallinā, Pērnavā, Tartu, Viļņā tomēr investē nevis gāzes koģenerācijā, bet šķeldas stacijās? Viņi ir neprātīgi?
Pirmkārt, ne Tallinā, ne Pērnavā šīs stacijas neveido Igaunijas energosistēmas bāzes jaudas. Bāzes jaudu Igaunijā veido slānekļa sadedzināšana TEC. Es arī īsti nepārvaldu valsts atbalsta politiku Igaunijā attiecībā uz elektroenerģiju.
Šodien Latvijā jebkurš, kuram ir nauda, jebkurā apdzīvotā vietā var būvēt šķeldas koģenerācijas staciju. Kur tad tās ir? Nu labi, pieņemsim, nevar ienākt Rīgas tirgū, ''Latvenergo'' pretojas, bet varbūt citās vietās ir izdevies uzbūvēt un parādīt kādu briljantu gadījumu, kur viss ir lētāks nekā līdz šim. Kur ir tās vietas? To vietu nav!

Tieši tas ir tas jautājums. Kāpēc kaimiņvalstīs tas ir virziens, kurā viņi iet, bet mēs tajā neejam?
Es varu tikai pateikt, ka siltums Rīgā ir lētāks nekā Tallinā. To var apstiprināt ar skaitļiem.

Tas tā vienmēr bijis?
Situācija ir mainīga, bet pārsvarā – jā. Visā Baltijas mērogā neviens nevar parādīt tādu šedevru, kur būtu kāda apdzīvota vieta, kurā siltums un elektrība, ko ražo no šķeldas, izmaksātu kaut vai par 20% lētāk nekā pašlaik ražojot ar gāzi. Nav tādu vietu. Šīs izmaksas ir līdzsvarā, tās mainās atkarībā no gāzes cenas. Nebūtu jādomā, ka šeit tikai tādi aprobežoti gāzes apoloģēti dzīvo. Jā, varam darboties arī ar šķeldu, ja tas ir izdevīgi. Protams, tur ir vesela virkne jautājumu. Viena no vislielākajām problēmām ir saražotā siltuma un elektrības attiecība. Ražojot ar gāzi, elektrība tiek saražota pusotru reizi vairāk nekā siltums. Ražojot ar šķeldu, siltuma ir četrreiz vairāk nekā elektrības. Ja Rīgā jaunais TEC-2 varētu saražot 800 MW elektrības, tad siltuma jaudas tur būtu starp 3500-4000 MW, tādas nav, kur Rīgā likt! Šobrīd visā Daugavas labajā krastā uzstādītās termofikācijas jaudas ir tikai 1600 MW. Ražojot ar šķeldu, nevar saražot tādu elektrības apjomu, kādu Latvijai pašai vajag.

Jūs tāds skeptisks pret zaļajām tendencēm enerģijā?
Nē, tas ir jūsu secinājums. Es varu lepoties, ka manis vadītajā uzņēmumā esam attīstījuši projektus ar šķeldu, un lielākais projekts ir tūliņ dienaskārtībā. Ziepniekkalnā iecerēta šķeldas koģenerācijas stacija ar jaudu 20 MW siltumam un 4 MW elektroenerģijai. Šajās dienās pabeidzam ūdens sildāmo katlumāju Vecmīlgrāvī, arī ar šķeldu, tur būs 14 MW siltuma. Mums darbojas Daugavgrīvā šķeldas koģenerācijas iekārtas ar 7 MW siltuma jaudu un 0,5 MW elektrisko jaudu.

Bet ieklausieties šajos skaitļos — tās ir nelielas jaudas un no investīciju viedokļa samērā dārgas iekārtas, kuras knapi atmaksājas 10 gadu laikā. Turklāt vēl viena problēma cietajam kurināmajam ir, ka šīs stacijas nevar tik ātri palaist un apturēt kā dabasgāzes. Jūs jautājāt par enerģijas padeves kvalitāti. Jāsaprot, ka apstākļos, kad pazūd spriegums kādā starpvalstu elektrolīnijā un mums ātri jāpalaiž savas jaudas, protams, pirmais, ko izdara, palaiž HES. Bet tur ūdens daudzums ir limitēts, tas var strādāt tikai dažas stundas, izņemot palu laiku. Tad jālaiž vaļā TEC, un gāzes stacijas var palaist un apturēt daudz ātrāk, nekā to var izdarīt cietā kurināma stacijās.

Kāpēc vidējā siltuma cena Somijā ir zemāka nekā Rīgā?
Domāju, ka tā nav taisnība. Cena priekš gala patērētāja nav lētāka, mēs šo jautājumu esam īpaši pētījuši, un, izrādās, Somijā siltuma cena sastāv no vairākām komponentēm. Viens ir pašas siltumenerģijas cena, tā, iespējams, arī ir drusku lētāka nekā Latvijā. Bet Somijā ir arī maksa par pieslēgumu vai maksa par atļauto jaudu, un maksa par siltumtīklu ūdens patēriņu. Saskaitot šīs izmaksas kopā, tomēr tās ir augstākas nekā Latvijā.

Protams, Somijā situāciju mazliet atvieglo klimatiskie apstākļi, jo ir iespēja ar tām pašām ražošanas iekārtām vairāk saražot un pārdot. Vienkārši ir ilgāks sala periods un ir lielāks siltumenerģijas patēriņš.

Vai ogļu elektrostacija Kurzemē ir jābūvē?
Man jāatvainojas, bet man nav atbildes. Man nav pietiekami informācijas.

Vai ''Latvenergo'' varētu pārņemt Eiropas valstu praksi, kas mazajiem ražotājiem — zemnieku saimniecībām ar biogāzes ražotnēm vai vēja ģeneratoriem, vai arī privātmājām ar saules paneļiem uz jumtiem ļautu viegli pieslēgties ''Latvenergo'' tīkliem un pārdot vai pirkt elektrību atkarībā no situācijas?
Fosilo resursu pieejamība uz zemeslodes nav bezgalīga, agri vai vēlu tie beigsies. Tāpēc visu veidu atjaunojamo resursu izmantošana ir jāattīsta. Visi biogāznieki, vēja ģeneratori un saules paneļi ir jāslēdz klāt sistēmai un jāļauj šai lietai attīstīties. Tikai ar vienu nosacījumi — tam jānotiek uz ekonomiski caurspīdīgiem pamatiem, lai tas nav pārmēru stutēts uz citu rēķina.

Kādas ir jūsu prognozes, vai ''Rīgas siltuma'' akcionāru struktūra tuvākajā laikā mainīsies?
Man nav prognožu. Uzņēmums jau pēdējos piecus gadus dzīvo tādā stadijā, ka akcionāru struktūra teju, teju mainīsies. Es neesmu šī uzņēmuma īpašnieks, esmu tikai darba ņēmējs.

''Dalkia'' acīmredzami gribētu kontroli iegūt šajā uzņēmumā. Vai viņiem vajadzētu to ļaut?
Atbildēt uz jūsu jautājumu, vai tieši ''Dalkia'' vajadzētu [ļaut], nebūtu pareizi. Es gribētu teikt, ka šādu akcionāru struktūra, kur nevienam nav vairāk kā 50% akciju, īsti lāgā uzņēmumam jau nav. Piemēram, praksē esam sadūrušies ar to, ka vajag iegūt kredīta galvojumus, un neviens no akcionāriem tos nevar iedot, jo viņam nepieder uzņēmumā 50% akciju. No šī viedokļa būtu labāk, ja uzņēmumam būtu viens vairākuma akcionārs, kurš uzņemas atbildību vidējā un ilgtermiņā. Tāda būtu mana atbilde, bet kā būs tālāk, tas ir akcionāru ziņā.

''Dalkia'' ir plaši pārstāvēta pasaulē, darbojas arī kaimiņvalstīs un attīsta tur šķeldas projektus. Kāpēc gan ne?