Lai vēlēšanas notiek rīt!

Priekšvēlēšanu cīniņu apnikums

Par ko jūs balsotu, ja vēlēšanas notiktu rīt? – apmēram tā laikam skan tas jautājums, kas man nekad nav uzdots. Tāpat, veidojot partiju reitingus, nejaušībai nekad nav labpaticis izraudzīties arī kādu no mūsu ģimenes, radiem, draugiem, paziņām un kolēģiem. Bet tāda jau tā nejaušība laikam drīkst būt.

Taču es tiešām gribu, lai vēlēšanas notiek rīt. Nē, šodien. Par ko balsot, es izvēlējos jau pirms divdesmit gadiem. Patiesībā pat vēl agrāk. Un par to arī esmu gatava balsot kaut katru dienu. Bet priekšdarbi, kas bija veicami tieši pirms šīm vēlēšanām padarīti laicīgi – kopā ar meitu jau vasarā noskaidrojām, kur viņa kā apmaiņas students balsos ārzemēs (viņai veicās – no kopmītnēm līdz Latvijas vēstniecībai tikai kādi 20 kilometri ar vilcienu).

Izdrukājām Omēm Rīgas vēlēšanu apgabala sarakstus, jo viņas grib strīpot un plusiņus likt, tāpēc viņām iepriekš esot viss jāpārdomā. Un nevajag lamāt pensionārus – vismaz mūsu Omes Ušakovs ar tramvaja biļeti nenopirks, tad jau drīzāk viņas apčakarēs Ušakovu – braukšanu par brīvu sabiedriskajā transportā izmanto labprāt, taču par Saskaņas Centru balsot netaisās.

Viss nav tik vienkārši, viss nav tik savtīgi. Es arī zinu to sajūtu, par kuru runā Alvis Hermanis: „Piemēram, man kā teātra darbiniekam īstenībā ir neizdevīgi atbalstīt Vienotības politiķus, ja tā merkantili paskatās. “Jaunais laiks” vienmēr bijis slavens ar ignoranci pret kultūru. Atliek atcerēties, kā viņi amputēja kino. Man ir stāstīts, ka Ainārs Šlesers Ministru kabineta sēdēs vienmēr atbalstījis kultūru –  ir tāda leģenda. Tāpat, grozi kā gribi, Helēna Demakova kultūras darbiniekiem bija laba ministre. Man nav nekāda šābrīža izdevīguma nostāties pret viņiem, tieši otrādi. Bet ilgtermiņā viss izskatās citādi.”

2006.gadā Saeimas vēlēšanu rītā aizgāju nobalsot un uzreiz lidoju uz Varšavu, kur rādīja manu filmu un pēc tam bija tikšanās ar skatītājiem. Runājām arī par dzīves paradoksiem un kino ieraudzīšanu savā dzīvē. Atzinos: „Es – kinorežisors nupat nobalsoju par partiju, kuras vadītājs gribēja iznīdēt Latvijas kino”. Cilvēki smējās un teica: „Pastāstiet vēl kaut ko smieklīgu!”

Pirms gada kopā ar kolēģiem stāvējām pie Kultūras ministrijas, nē, patiesībā nestāvējām – filmējām „Eizenšteina sapni”, lai uzskatāmi parādītu ministram Intam Dālderim un ierēdņiem, ka filmas tapšana ir komplicēts un darbietilpīgs process. Mēs neprasījām naudu – mēs prasījām, lai kino tiek pasargāts no politizēta naudas dalīšanas procesa, proti, lai tiktu saglabāts Nacionālais Kino centrs. Un mēs tikām uzklausīti. Pēc pusgada Kino centra eksperti dalīja budžeta līdzekļus un – demokrātijai patīk joki – visvairāk naudas tika tiem, kas Kino centra aizstāvības akcijā nepiedalījās. Un tomēr es joprojām esmu par Nacionālo Kino centru, jo „ilgtermiņā viss izskatās citādi”.

Bet pirms dažiem gadiem Karlovi Vari festivālā mani lūdza nelidot prom un aizkavēties līdz noslēguma ceremonijai – man pasniegšot balvu. Atvainojos un teicu, ka nekādi nevaru. Kāpēc – es pat necentos paskaidrot, jo biju pārliecināta, ka nesapratīs. Es lidoju mājās, lai piedalītos referendumā. Un patiesībā šādās situācijās es rīkojos visai egoistiski. Es pat necenšos uzdot jautājumu, cik (un vai vispār) Latvijai vajag mani, bet gan – cik ļoti man vajag Latviju (neatkarīgu, tiesisku, neizzagtu utt.)

Tagad es gribu, lai vēlēšanas būtu vismaz rīt. Jo es sāku nogurt. Pat es sāku nogurt. Neskatoties uz to, ka man patīk skriet garas distances, skatīties lēnas filmas, lasīt biezas grāmatas. Es varu paciest, ka ilgi līst lietus. Un rudens dubļi man nešķiet apnicīgi. Bet nu es tik ļoti gribu, lai viss – lai beidzas šis priekšvēlēšanu laiks. Varbūt tāpēc, ka garlaicības un netīrības ir tik daudz, bet skaistu domu un gaišu emociju – tik maz. Un naida tik daudz, bet cieņas tik maz.

Nu jau man riebjas redzēt pat bērnus, nē, ne bērnus, bet to, ka viņiem rokās ir tie baloniņi. Un negribas smaidīt pat par to, ka zaļais baloniņš un baltais baloniņš tik cieši savijušies kopā. PLL (baltais baloniņš) un „Vienotība” (zaļais baloniņš) Mežaparkā dala savus balonus gandrīz plecu pie pleca. PLL uz tā celiņa, kas ved uz Zooloģisko dārzu (nu par to es vēl tomēr varu pasmaidīt), bet „Vienotībai” pat tā kā paveicies – tās izraudzītais ceļš var teikt, ka ved uz Dziesmu svētkiem.

Un cilvēks jau ņem visu, ko par brīvu dod. Un, ļoti iespējams, tāpat kā mūsu Ome pieņēma gan no Ušakova braukšanas brīvbiļeti, taču par viņu nebalsos, vecāki, kas saviem bērniem pieņēma no „Vienotības” un PLL balonus, balsos par SC vai PCTVL (tā vismaz izklausās).

Pa ceļam uz pastkastīti es jau nogurstu no priekšzināšanām par to, kas tur būs iekšā. Ar citas pastkastītes vaļā vēršanu nav labāk – pirms tieku pie saviem e-pastiem, ekrānā (cieti!) ielec Šlesers.

Jā, es gribu, lai vēlēšanas notiek rīt, jo tad parīt televīzijā atkal būtu vairāk, piemēram, „Urinal” un tamlīdzīgas reklāmas. Lai cik stulbas tās arī nebūtu, tām ir vismaz viena laba īpašība – tās paslīd garām nenogurdinot.

Laikam jau nav pieklājīgi nogurt no demokrātijas. Taču reizēm tomēr šķiet, ka uzbāzībai ar demokrātiju ir mazāks sakars nekā ar nekaunību. Piemēram, pirms nedēļas sadarbībā ar ziedot.lv notika labdarības skrējiens (arī skrituļošana un nūjošana) “Nike Riga Run”, kur katra cilvēka dalības maksa bija ziedojums bērnu sirds operācijām. Tāpēc negribējās ticēt, ka ar dalību šajā pasākumā, t.i., samaksājot piecīti, kāds varētu mēģināt atbalstīt kaut ko citu un nevis slimus bērnus. To, ka tomēr atradās partijas, kas atļāvās izmantot iespēju lēti nopirkt priekšvēlēšanu kampaņas vietu, t.i., uzvilkt vairākiem skrējējiem kreklus ar partiju simboliku, es tomēr gribētu nosaukt par nu jau kārtējo slimo bērnu apzagšanu. Jo partijas, kam ir tik bagāti ziedotāji, kas uzreiz var atvēlēt pa 18 000 latu, ja tās tiešām būtu gribējušas atbalstīt slimus bērnus, to varēja izdarīt pavisam citādāk. Proti, dāsnāk un ne šeit. Tāpēc partiju reklāmas rēgošanās labdarības skrējienā ir tieši saistāma nevis ar atbalstu bērniem, bet pašu tikšanai pie varas.

Taču varbūt ir labi, ka aptaujātāji neuzdod jautājumu: „Vai jūs jau šodien neesat noguruši no visas tās pirmsvēlēšanu šļuras, kas rīt vēl nebeigsies?” Jo, kas zina, noskaidrojuši, ka noguruši ir visi, mēs aizmigtu. Un kaut kad pēc tam par mums rakstītu: „Latvieši – tajā rudenī viņi ēda sēnes, mušmires tai skaitā, un pazaudēja savu valsti. Jo bija noguruši”.

Turamies!