Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Ivetas Šimkus trešā krājuma debesu gruntsūdeņi saturs organizēts atbilstoši dabas pamatelementiem; sakārtojumā izmantota gredzenveida kompozīcija: grāmatas pirmā sadaļa veidota gaisa zīmē, pēc tam iekļauti cikli (nodaļas) uguns, ūdens, zeme, bet noslēgumā notiek atgriešanās pie sākotnējās zīmes. Jaušams īpaši rūpīgs darbs pie krājuma kompozīcijas un dzejoļu atlases.
Šimkus dzejā esamība ir savāda spoguļu pasaule, dominē distancēts dzīves un tās norišu vērojums, kurā «dzejas es» — savrups reģistrētājs, taču patieso emociju kārta saglabājas līdz galam neatklāta, neizteikta. Pasaule, kas tiek vērota caur stiklu, ar atkāpi. Tā ir zināmā mērā filozofiska dzeja — apcerīga, bet visuredzoša. Vietumis vizualitāte ir spilgta, taču līdztekus arī bezkaislīga.
Pavīd mirāžveidīgas atsauces uz kādu blakus esošu cilvēku, tomēr īstena tuvība vai piepildījums ir neiespējams: «esmu izraidīts vajāts / nodots glabāšanā / muzeja eksponāts / eksponents / tavā vienādojumā // mēs peldam / izplatījumā // dzīvi / starp mirušām zvaigznēm» (86). Šis otrs cilvēks drīzāk ir neklātienē; viņš tiek uzrunāts, piesaukts dzejas tekstos, bet atgādina ēnu no pagātnes, kaut ko līdzīgu trauslai, herbarizētai atmiņai, kas varbūt vienīgi senāk bijusi dzīva, sāpīga tagadne: «asaru šķīdonī / šķiramies / kā pēdējais pāris / mums jāapskrien / dažas galaktikas» (35). Tādējādi debesu gruntsūdeņos emocijas ir pārvērtušās fosilijās: «kurā mezozojā / tu krāsoji lūpas / (..) atceries / bronzā mēs / peldējām kopā / (..) nekad neaizmirsīšu / tavu skūpstu / devonā» (63).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.