Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Taksometrā, dzeltenā kā saulriets, dzejnieks ceļā uz lidostu iemiga un noskatījās sapņus: vienā viņš radīja valsti, vārdā Himna, himnieši tur runāja himniski, un viesnīcas maksāja dārgi, toties rītos bija brangas brokastis, un vakaros nemanot piezagās diskotēka; citā sapnī dzejnieks satika sievieti, kurai peļķes raisīja nelabumu, baltā tēja bija šņabis; tad pabija dzīrēs, kur sievietēm bija vērā ņemamas pēdas, krūtis un acis; vēl bija sapnis par revolūcijas apņemto Padomju Krieviju, kur sarkanie latvieši domāja dibināt teātri vai ārstējās ar adatu terapiju.
Šie sapņu stāsti savijas romānveidīgā substancē, kurā iezīmējas sižetiskas, psiholoģiskas un dramaturģiskas attiecības (vīrietis-sieviete, vīrietis-dzīres, vīrietis-pilsēta-telpa-ceļš), un prātā paliek vismaz viens, biežāk minētais sapņu varonis Alekss, kurš nemitīgi ir ceļā uz laimi. Krājuma nosaukumā Etorika dzird ieskanamies kā erotiku, tā retoriku un vēl arī motoriku. Turklāt mūsdienās tā sauc gan pretsāpju zāles, gan fantāzijas datorspēles World of Warcraft personāžu. Tādējādi autors it kā vēlējies teikt, ka recepte ir rokā, taču izrakstīta iedomu pasaulē.
Sižetiski Moreino savos stāstos neko nerisina, drīzāk atkārto lasītāju hipnotizēšanas paņēmienus. Tāpēc šo krājumu nevaru pasludināt par absolūti lielisku. Par maksimālo temperatūru labākajos stāstos var pateikties teksta radītajai noskaņai. Viens no stāsta Nāve Leipcigā varoņiem atsaucas uz «labi temporētu tekstu», bet dzīru faktors (grāmatā izmantots jau ne reizi vien) stāstā Krāsa: zilā beidzot tiešām šķiet iederīgs sižeta attīstībai. Stāstā Nāve Leipcigā savukārt uzteicama literatūras un realitātes saspēle, tāpat labi nostrādāts ir Šķirsts, kas esot ieguvis Prozas lasījumu 2010 galveno balvu, bet vēlāk vairākkārt būtiski rediģēts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.