Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Savas jaunās grāmatas ceļavārdos Artis Ostups raksta, ka meklējis līdzsvaru starp patiesumu un tēlainību, kas latviešu dzejas ainā bieži pretnostatītas1. Šāds nošķīrums patiešām var nākt prātā, aplūkojot pēdējo gadu Latvijas dzeju, kurā dažkārt nojaušamas divu atšķirīgu pasauļu aprises — viena vairāk tiecas pēc īstuma (empīriskas un naturālas patiesības), otra vairāk pēc skaistuma (garīgas un greznas patiesības).
Zināms, šādi ļoti vispārīgi sadalījumi dzejas ainavas aptveršanai parasti der ne visai labi, un tie nepalīdzētu šajā recenzijā, jo Ostupam krājumā Variācijas par mēness tēmu izdevusies paša iecerētā dažādu elementu sintēze. Šai grāmatai nevar kā etiķeti pielipināt vienu vadmotīvu; krājums nešķiet īsti iederīgs pat kategorijā «dzejoļi, kuros ir daudz atsauču uz personālijām un kultūras parādībām», lai gan gandrīz visi dzejoļi ir neslēpti intertekstuāli vai vieš aizdomas, ka tādi ir.
Biju jau Ostupa krājuma Žesti (2016) mērķauditorija, jo uz mani emocionāli iedarbojas tādi atslēgvārdi kā «Rilke», «Helderlīns», «Benjamins» un «fotogrāfija». Šie autori ir daļa no ikonogrāfijas, kas saistās ar jaunības gadu studijām un intelektuāliem atklājumiem. Minētais nozīmju slānis turpina uzrunāt arī Variācijās, kaut gan intertekstualitātes ziņā Ostups ir devies arī citos virzienos, veltot rindas draugiem mūsdienu dzejniekiem un autoriem, kurus Latvijā tikai sākam iepazīt. Tomēr, iespējams, tieši sākotnējā benjamincentriskā nospieduma dēļ Ostupa dzeja man asociējas ar «maniem autoriem» un leģendāro žurnālu Grāmata (1990—1993), kurš Latvijas kultūrtelpā siekiem vien sanesa pasaules intelektuālās kultūras labumus. Grāmata sniedza arī apjautu, ka saskaries ar īpašu garīgās dzīves sfēru, kura organiskā sasaitē eksistē vienīgi filozofijā, literatūrā un modernajā mākslā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.