Dažus mēnešus veci dvīnīši, aizmiguši uz matrača betona bunkurā. Sieviete ievīstījusies zeltainā folijas segā un piekļāvusi pie krūtīm mazmeitiņu, sargājot no ledaina vēja Polijas pierobežā. Sīkas rociņas atvadu sveicienā caur pārpildīta vilciena logu. Pēdējās dienās starptautisko aģentūru vietnēs esmu caurskatījusi simtiem fotogrāfiju ar kara bēgļiem. Vēlējos, lai uz šī žurnāla vāka jūs ieraugāt ukraiņu cilvēkus. Viņu sejas, viņu acis — cilvēkus, kuru dzīvi ir saplosījuši artilērijas šāviņi, tanku kāpurķēdes un aviobumbas, kas daudzstāvu blokmājā izrauj milzīgu caurumu kā briesmīgi godzillas žokļi zinātniskās fantastikas filmā. Bet tas viss notiek pa īstam. Nogalināti bērni, izmisuši vecīši, no nāves bēgošas sievietes ar mazuļiem, kamēr vīri paliek cīnīties.
No Ir vāka uz jums raugās mazā Sofija mammai Diānai klēpī. Viņas no sabombardētās Harkivas nupat atradušas glābiņu Rīgā, jo šeit dzīvo ģimenes draugi. «Pilsēta vienkārši ir izšķaidīta. Mūsu rajonā mājām vairs nav logu, izbiruši sprādzienu vilnī. Viss ir izārdīts. Ne tikai drēbes, bet sapņi un plāni — smalkās driskās.» Viņa joprojām nespēj noticēt, ka šo visu tiešām piedzīvo, tik absurdi un nežēlīgi tas ir. «Sanāk — krievi atnāca nogalināt krievus. Viņi nogalina visus, viņiem ir vienalga.» Diāna nezina, vai Sofijas tētis izdzīvos. Vai viņa atkal satiks savus mīļos Ukrainā.
Kremlis sūta nāvē savu armiju, lai tā slepkavotu Ukrainas tautu. Ukraiņu cīņas gars ir apbrīnojams, pēc divām kara nedēļām pat aklajam ir skaidrs, ka šo tautu pakļaut nebūs iespējams. Putins ir jau zaudējis šajā karā, taču vēl nav padevies. Viņš turpina slepkavot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.