Šobrīd Latvijā ir katastrofāls skolotāju trūkums un tiek meklēti dažādi risinājumi, kā šo trūkumu varētu mazināt. Problēma nav jauna un par to tiek runāts jau samērā ilgu laiku. Skolu direktori atzīst, ka trūkst skolotāju, un vecāki grib saviem bērniem labākos skolotājus. Dažviet situācija jau ir eskalējusies tik tālu, ka šīs vēlmes kļūst arvien pieticīgākas, un galvenais ir, lai vispār būtu skolotāji.
No Latvijas Universitātes (LU) puses varam teikt, ka situācija kļūst arvien draudošāka. Līdz šim darītais nav mazinājis skolotāju trūkuma problēmas. Patlaban arī nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija var strauji mainīties uz labo pusi.
Kāpēc absolventu daudz, bet skolotāju maz?
Šogad LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti pabeidza un skolotāja kvalifikāciju ieguva samērā daudzi pirmsskolas un sākumizglītības pedagogi – vairāk nekā 300. Kāpēc mums joprojām trūkst pirmskolas un sākumskolas skolotāji? Pašlaik var izteikt tikai versijas par šo situāciju: vairākums šo pedagogu tā arī nedodas strādāt uz pirmskolām un sākumskolām, bet kļūst par privātām auklēm vai izvēlas sev citu profesiju, vai arī šie cilvēki jau studiju laikā strādā. Tātad tie nav speciālisti, kas no jauna ierodas nozarē un ir gatavi aizpildīt tukšās darba vietas.
Citās studiju programmās situācija nav tik laba. Bakalaura līmeņa studiju programmu LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē šogad pabeidza 46 dažādu jomu skolotāji un dažās specialitātēs tikai pa vienam vai diviem skolotājiem. Darba vidē balstīto studiju programmu, kas plašāk zināma ar nosaukumu “Mācītspēks”, pabeidza un diplomus šogad ieguva 58 jaunie skolotāji. Vēl 99 jaunie profesionāļi šogad ir beiguši 2.līmeņa studiju programmu, iegūstot skolotāja kvalifikāciju, bet šī programma skolotāju sagatavošanas reformu procesā tiek slēgta un vairāk šajā programmā absolventu nebūs. Akadēmiskā maģistra grādu ir ieguvuši 34 cilvēki, bet neiegūst skolotāja kvalifikāciju. Profesionālo maģistra grādu ieguvuši 47 absolventi, kļūstot par kāda mācību priekšmeta skolotāju, bet arī šī programma ir slēgta un vairāk absolventu tur nebūs.
Apkopojot šos skaitļus varētu šķist, ka diezgan daudz cilvēki iegūst skolotāja kvalifikāciju, tomēr ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā.
Pirmkārt, lielākā daļa no šiem cilvēkiem uzsāk strādāt skolās jau studiju laikā, tāpēc tas, ka noteikts skaits cilvēku iegūst skolotāja kvalifikāciju, nebūt nenozīmē, ka viņi tikai tagad nonāk nozarē un var aizpildīt tukšās skolotāju vietas. Viņi jau ir nozarē.
Otrkārt, ir jomas, kurās kvalifikāciju iegūst ļoti maz cilvēku. Tikai dažos mācību priekšmetos kvalifikāciju iegūst nedaudz virs 10 cilvēkiem. Vairumā gadījumu tie ir viens vai divi cilvēki gadā, kas kļūst par vēstures skolotājiem vai par fizikas skolotājiem, vai par citiem ļoti nepieciešamiem skolotājiem.
Treškārt, daļa no studiju programmām tiek slēgtas, pārstrukturējot sistēmu, kā tiek sagatavoti skolotāji, kas kopumā ir pareizs virziens sistēmas sakārtošanai. Tomēr šī programmu slēgšana var radīt vēl lielāku skolotāju trūkumu, jo programmas, kurās cilvēki varēja mācīties jau pēc vienas augstākās izglītības iegūšanas, beidza 146 cilvēki (tagad tiek slēgtas), bet jauno darba vidē balstīto studiju programmu “Skolotājs” (pazīstama kā “Mācītspēks”) pabeidza 58 jaunie speciālisti. Tomēr nebūtu korekti vienkārši matemātiski aprēķināt, cik studentu beidza programmas, kas tiek slēgtas, un cik studentu beidz jaunatvērtās programmas, un no tā izdarīt secinājumus, jo ir mainījušās prasības papildus skolotāja kvalifikācijas ieguvei.
Problēmām nozarē ir dažādi iemesli
Iepriekšminētie apsvērumi ļauj prognozēt, ka tukšās skolotāju vietas tik drīz netiks aizpildītas, jo visi saprotam, ka šis skolotāju skaits nav pietiekams un tik drīz arī tāds nebūs. Mums ir jāpārstāj ticēt brīnumiem, ka skolotāji rodas tukšā vietā. Problēmām nozarē ir vairāki iemesli.
- Viena no problēmām ir sabiedrības attieksme pret skolotājiem, kas izpaužas gan kā nožēla par dīvaino (lasīt: neprestižo) profesijas izvēli, gan arī kā nepārtraukta cīņa par skolotāja vietu un lomu sabiedrībā.
- Arī skolotāju trūkums rada situāciju, kurā studenti jau no pirmā kursa sāk strādāt, un skolas ir laimīgas, ka ir dabūjušas vismaz kādu cilvēku, kas var iet klasē un aizpildīt tukšās vakances. No vienas puses, tā ir iespēja mācīties darbavietā, bet, no otras puses, tas nozīmē, ka jaunais cilvēks vienlaikus gan studē, gan strādā. Vai spējat iztēloties, ka viņš vienlīdz kvalitatīvi dara visu? Atļaušos domāt, ka tomēr nē. Tātad šis jaunais skolotājs savā rīcībā balstīsies uz intuīciju, uz savu pieredzi, kas viņam ir bijusi skolas laikā, un uz tām zināšanām, ko viņš būs paspējis apgūt studiju procesā, kurā viņš piedalās samērā fragmentāri, paralēli strādājot skolā. Tātad, domājot par profesionālu skolotāju, mums ir jāapzinās, ka viņš balstās uz intuīciju, pieredzi un nezināma apjoma zināšanām. Kā viņam izdosies? Daļai izdosies gluži labi, daļa mācīsies no savām kļūdām, tātad no eksperimentālas darbības ar skolēniem, bet daļa vienkārši pametīs nozari.
- Pazeminātās prasības kļūšanai par pedagogu, kad tiesības strādāt skolā var iegūt, pabeidzot 72 stundu kursus pedagoģijā, noved pie tā, ka skolotāji nav pilnībā sagatavoti visiem izaicinājumiem, kas ir pedagoga darbā. Mums, no vienas puses, ir milzīga vēlme nekavējoties sameklēt cilvēkus, kas var doties skolā un strādāt, lai aizpildītu tukšās skolotāja vietas, bet, no otras puses, mums ir jāapzinās, ka skolotāja darbā nepieciešamās zināšanas ir gana plašas. Tas būtu ļoti optimistiski uzskatīt, ka tās visas var apgūt 72 stundu kursos. Tātad mums ir jārēķinās, ka kaut kas tiks apgūts šādos kursos, bet kaut kas apgūts, jau strādājot (atkal jau eksperimentālā ceļā strādājot ar bērniem), kaut kas tiks darīts intuitīvi utt. Vai šis ir ceļš, kas ved pie tā, lai skolās nonāktu tikai labākie speciālisti un par skolotājiem kļūst tikai paši motivētākie? Šķiet, ka arī šī doma ir pārāk optimistiska.
Īss pārskats, kas jādara skolotājam un kādām prasmēm jābūt, lai to darītu
- Jāpārzina savs mācību priekšmets.
- Jāzina, kā to, ko viņš pats zina, iemācīt citiem. Piemēram, kā to, ko pats zina par vēsturi, iemācīt 7. klases skolēniem (analoģiski var runāt arī par citiem mācību priekšmetiem) un palīdzēt skolēniem veidot izpratni par visiem procesiem un novērstu fragmentāru zināšanu veidošanos.
- Jāzina, kā iemācīt tiem, kas nemaz nav pārliecināti, ka viņus interesē tas, ko skolotājs grib iemācīt. Tātad jāsaprot, kā motivēt mācīties gan tos, kam interesē, gan tos, kam neinteresē mācīties. Tas nozīmē, ka skolotājam ir jāpārzina dažādas motivēšanas stratēģijas.
- Jāzina, kā novērtēt skolēnu sniegumu gan summatīvi (ar atzīmēm), gan formatīvi (sniedzot atgriezenisko saiti), un kurā brīdī kuru no vērtēšanas metodēm izmantot, kādiem ir jābūt vērtēšanas kritērijiem.
- Jāzina, kādus mācību materiālus izmantot gan klātienes, gan attālinātā mācību procesā. Iespējams, ka ir arī pašam jāgatavo mācību materiāli.
- Jāsastāda mācību plāni gan ilgākam laika periodam, gan uz katru mācību stundu dažādām klasēm, prognozējot sasniedzamos mācību rezultātus.
- Jāzina, kā ieviest kompetenču pieeju.
- Jāzina, kā organizēt darbu klasē, lai visi skolēni veiktu uzdotos uzdevumus, tātad jāpārzina skolēnu pozitīvās disciplinēšanas stratēģijas.
- Jāaizpilda gan e-klase (vai Mykoob), gan dažādi pārskati par skolēnu mācību sasniegumiem un kā šos sasniegumus uzlabot.
- Jāsniedz individualizēts mācību atbalsts ikvienam skolēnam. Gan tam, kam gribas mācīties un kuram viss padodas, gan tam, kam varbūt gribas mācīties, bet viņam ne viss padodas, gan arī tam, kam šķiet, ka viņam nemaz negribas mācīties.
- Jānodrošina iekļaujošs mācību process.
- Jāzina, kā sniegt sociāli emocionālo atbalstu skolēniem, kam tāds ir nepieciešams.
- Jāspēj izskaidrot visiem vecākiem, kāpēc jāveic konkrēts mācību uzdevums. Piemēram, kāpēc jāmācās dzejolis no galvas, kāpēc tieši šis dzejolis, kāpēc bija kontroldarbs un kāpēc katrs bērns saņēma tieši tādu vērtējumu un vēl daudzi citi kāpēc.
- Jāspēj vienmēr būt pozitīvam un korektam, lai gan kādreiz gadās, ka tiek saņemtas negācijas gan no skolēniem, gan no viņu vecākiem.
- Lielam vairumam skolotāju vēl ir arī jāvada klases stundas, tātad jāzina, kā organizēt audzināšanas darbu, bet tās prasmes šoreiz sīkāk neuzskaitīšu.
Droši vien šo sarakstu varētu turpināt un paplašināt ar vēl daudz un dažādiem pienākumiem, kas skolotājam ir jādara. Pat neminēšu visus aktuālos izaicinājumus, ko rada pandēmijas situācija. Vai šo visu var apgūt 72 stundu kursos? Tas ir samērā retorisks jautājums pārdomām ilustrējot to, kuras no prasmēm visdrīzāk nevar paspēt apgūt.
Ko mums darīt?
Lai aktualizētu skolotāju trūkuma problēmas un spriestu par iespējamajiem risinājumiem, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību 10. decembrī organizē konferenci. Taču te piedāvāju jau dažus ierosinājumus, ko ir vērts darīt, lai risinātu šo samilzušo situāciju nozarē.
Pirmkārt, stiprināt sadarbību par nozari atbildīgajai ministrijai, augstskolām, kas gatavo skolotājus, pašvaldībām, arodbiedrībām un citiem sadarbības partneriem. Gribētos domāt, ka ikviens apzinās situācijas nopietnību un ir gatavs runāt par risinājumiem.
Otrkārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāji radīsies, ja tikai to ļoti gribēsim. Ir izstrādātas atjauninātas skolotāju sagatavošanas programmas, bet arī šajās jaunajās programmās ir nepieciešami studenti, kuri mācās, nevis kuri var piedalīties lekcijās tikai tad, kad nestrādā.
Treškārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāja profesija tikai dīvainas kļūdas dēļ ir reglamentētā profesija, un domāt par to, kā paaugstināt prasības kļūšanai par skolotāju. Visiem kopā domāt ne tikai par to, ko mēs sagaidām no skolotāja, bet arī par to, kā celt profesijas prestižu.
Autore ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore un vadošā pētniece
Komentāri (5)
A.Zagorskis 01.01.2022. 11.52
Izglītības revolucionārais gars neguļ. Tieši vakar iznāca viens podcast, kurā Hamburgas matemātikas profesors Edmund Weitz aicina skolās likvidēt matemātiku (nosaukums ir pārspīlēts, taču ne bez pamata). Ķā viņš stāsta, matemātikas dievināšana skolās ir pārspīlēta. Matemātika nevar būt svarīgāka par mūziku! Skolēniem, kuriem eksaktās zinātne nav dzīves aicinājums, pietiek ar matemātikas pamatiem. Viņš pat matemātiku pieskaita pie humanitārajajām zinātnētm, un dara to loģiski (būs jāizlasa viņa grāmata).
Viņš pat norāda uz vēl interesantākām lietām, piemēram, savās sarunās ar Siemens inženieriem vai informātiķiem viņš norāda, ka matemātiku neviens no viņiem savās darba vietās neizmanto, jo nav nepieciešamības. Piemēram, inženieri varētu izrēķināt daudzas lietas, bet viņi nedrīkst to darīt, jo var pielaist kļūdas savos aprēķinos. Tāpēc viņi vadās tikai un vienīgi pēc ieprikš izstrādātām tabulām, lai izslēgtu cilvēcisko kļūdu.
Podcast diemžēl ir vāciski –
https://www.spektrum.de/podcast/spektrum-podcast-warum-so-viele-menschen-mathe-hassen/1965886
0
A.Zagorskis 01.01.2022. 01.20
Pēdējos gados uz izglītību skatos ne tikai kā pakalpojuma patērētājs (kā savu bērnu tēvs), bet arī kā aktīvs tās dalībnieks. Strādāju Vācijā jau četrus gadus par skolotāju palīgu. Nedaudz piestrādāju arī par mājskolotāju, hobija pēc. Par skolotāju kļūt pagaidām neplānoju, lai gan tādi piedāvājumi man ir izteikti. Pirmkārt, tas laupītu laiku maniem bērniem (man tādi ir 5). Otrkārt, īsti neticu mūsdienu izglītības sistēmai, kādu to piedāvā Vācijā vai Latvijā. Neredzu jēgu ik dienu gatavot skolēniem kādu obligāto mācību priekšmetu un mēģināt viņiem to “pārdot” par katru cenu, apzinoties, ka vairumam no viņiem to dzīvē pavisam noteikti nevajadzēs. Tai pašā laikā es labi saprotu, ka bez izglītības cilvēkam nav nākotnes.
Pagājušajā gadā nomira Sir Ken Robinson. Viņa uzstāšanās 2006.gadā ted.com platformā joprojām ir visskatītākā no visām šeit pārstāvētajām intervijām. To sauc “Do schools kill creativity”. Ar sieviņu esam to noskatījušies daudz reizes. Tā mums vienmēr ir kā laba teātra izrāde, bet ar rūgtu pēcgaršu. Jo dzīvē mācību process joprojām noris bezpersoniski. Vācijā mums ir labs piemērs skolu sistēmas pārmaiņām, kurām sekojam jau vairākus gadus. Skolu mācība platforma “Schule im Aufbruch” tika nodibināta pirms 10 gadiem (https://schule-im-aufbruch.de/). Šīs platformas līdzdibinātājs ir viens no vadošajiem Vācijas neirozinātniekiem daudzu pētījumu un grāmatu autors par cilvēka smadzeņu darbību saistībā ar mācīšanās procesu – prof. Gerald Hüther. Abi iepriekš pieminētie kungi ir savas jomas korifeji un ir vienisprātis, ka tas, ko un kā māca mūsdienu skolās ir neatbilstoši mūsu dinamiskajam laikmetam un arī cilvēka dabiskajām spējām. Izglītība daļēji atražo paklausīgus strādniekus, bet pilnībā iznīcina personības un individualitātes. Šo faktu apstiprina arī Vācijas uzņēmumi, kuri sūdzas – mums nevajag uzņēmumos teicamniekus, mums vajag ārpus rāmjiem un kritiski domājošus speciālistus, kuri ir sajūsmā par izvēlēto profesiju. Piemēram, ASV uzņēmumā “Tesla” var pieteikties strādāt jebkurš cilvēks bez izglītības. Jo, tās vadītājs Elon Musk saka, – mani neinteresē kādi tev ir diplomi, mani interesē tas, ko tu spēj paveikt. Šādas publikācijas presē tikai apstiprina man līdzīgi domājošo vecāku pārliecību, ka izglītība, kādu to piedāvā vairums pasaules skolās ir neefektīva. Padomāsim loģiski, pirmkārt, informācijas šodien ir pieejama ikvienam par brīvu un skolēni bieži ir gudrāki par skolotāju. Otrkārt, bērnu uzvedība un uztveres spējas ir kardināli mainījušās, kad mums vēl nebija interneta un viedo ierīču. Diemžēl vairums bērnu uzvedība un spējas mācīties ik gadu kļūst vājākas, jo viņi visi “slīkst” informācijas jūrā, bet kā “peldēt” šajā jūrā, ne mājās, ne skolās nemāca. Un ko dara skolas? Turpina spīdzināt skolēnus, mācīt visus pēc vecām metodēm un vienas mērauklas. Es ilgi nespēju saprast, kāpēc tā notiek? Kāpēc pēc visa tā, ko zinātnieki paši ir noskaidrojuši par mācību procesa efektivitāti un tehnoloģiju bīstamo ietekmi uz bērnu, mēs joprojām atgriežamies pie vecās neefektīvās izglītības sistēmas? Atbilde mani pārsteidza – šķēršļus liek par izglītību atbildīgie profesori, kuri nosaka izglītības virzienu. To Vācijā uz savas ādas izjuta prof. Gerald Hüther, kad piecus gadus centās Vācijā panākt izglītības reformas bijušās kancleres Angelas Merkeles vadībā. Rezultātā viņš nolēma pārmaiņas izglītībā veicināt nevis no “augšas”, bet gan no “apakšas” – no sabiedrības puses. Rezultātā tapa iepriekš pieminētā skolu platforma un sabiedriskā iniciatīva http://www.akademiefuerpotentialentfaltung.org/. Es domāju, ka Latvijā ar izglītības eliti ir līdzīgi, gudri vārdi, skaļas debates, cīņas par amatiem, bet saliedēta pragmatiska rīcība izpaliek.
Kā būtu, ja skolas piedāvātu bērniem pavisam citādu mācīšanās modeli. Proti, vispirms skolas kopā ar vecākiem noskaidrotu, kas katram bērnam labāk padodas. Kas ir katra bērna stiprās un viņa vājās puses. Tad, izejot no šiem dotumiem, pieslīpētu katram indivīdam atbilstošu programmu, kurai būtu vismaz 80% saistība ar bērna izvēlētajām interesēm un dotībām. Šis bērns ejot uz skolu apmeklētu nevis visiem vienādi noteikto obligāto nodarbību priekšmetus, bet gan speciāli šim bērnam, un viņam līdzīgiem piemeklētos mācību priekšmetus. Lai skolas katram skolniekam ir kā savas personības attīstības kaltuve un nevis konveijers, kurā visus ražo pēc šablona. Es saprotu, ka ne visi atradīs sevi savās sapņu profesijās vai viennozīmīgi spēs atrast savu dzīves aicinājumu. Skaidrs ir arī tas, ka mūsdienās jāmācās ir visa mūža garumā. Bet nevajag bērniem šo startu sabojāt jau pašā sākumā. Pamatskolas līdz piektajai klasītei ir labs sākums. Tajās bērni apgūst svarīgākās prasmes izdzīvošanai reālajā dzīvē: lasīšana, rēķināšana, rakstīšana, mūzika, sports, kāda svešvaloda un vissvarīgākā mūsdienu praktiskās iemaņa – mācēt “peldēt” informācijas jūrā. Vienlaicīgi šo četru gadu laikā skolotājiem un vecākiem kopā ar bērnu būtu aktīvi jāmeklē un jāapzinās tās viņa dotības un talantus (viņa stiprās un vājās puses), kuri turpmākajos gados līdz pamatskolas beigām tiks padziļināti attīstīti. Diemžēl šobrīd skolas un vecāki katrs realizē savu mācību programmu nošķirti. Skolām, piemēram, ir pilnīgi vienalga, kādā pulciņā iet jūsu bērns vai kādas nodarbības tas apmeklē. Savukārt vecāku lielākā kļūda ir tajā, ka viņi cer, ka skolas bērnus izmācīs un padarīs par dzīves veiksminiekiem.
Pajautājiet sev, kas ir tas, ko vairums pieaugušie cilvēki dzīvē visvairāk nožēlo? – To, ka viņi savus talantus vai dotības tā arī nav dzīvē atraduši vai attīstījuši. Nav nekas nožēlojamāks par sajūtu, ka tu visu mūžu esi vergojis naudas dēļ. Es ceru, ka Jūs man piekritīsiet – cilvēce būtu krietni laimīgāka, ja vairums no mums nodarbotos ar to, kas mums padodas vislabāk un ir mūsu iedzimtās spējas. Un pajautājiet skolēniem, ko viņi visvairāk vēlas savā skolā. Visi kā viens viņi atbildēs – ātrāk tikt prom no skolas. Varbūt tomēr ir vērts kardināli mainīt izglītības sistēmu? Latvija ir maza valstiņa un ir spējīga ļoti ātri mainīties. Varbūt mēs varam būt paraugi arī izglītības jomā?
0
A.Zagorskis 01.01.2022. 01.11
Pēdējos gados uz izglītību skatos ne tikai kā pakalpojuma patērētājs (kā savu bērnu tēvs), bet arī kā aktīvs tās dalībnieks. Strādāju Vācijā jau četrus gadus par skolotāju palīgu. Nedaudz piestrādāju arī par mājskolotāju, hobija pēc. Par skolotāju kļūt pagaidām neplānoju, lai gan tādi piedāvājumi man ir izteikti. Pirmkārt, tas laupītu laiku maniem bērniem (man tādi ir 5). Otrkārt, īsti neticu mūsdienu izglītības sistēmai, kādu to piedāvā Vācijā vai Latvijā. Neredzu jēgu ik dienu gatavot skolēniem kādu obligāto mācību priekšmetu un mēģināt viņiem to “pārdot” par katru cenu, apzinoties, ka vairumam no viņiem to dzīvē pavisam noteikti nevajadzēs. Tai pašā laikā es labi saprotu, ka bez izglītības cilvēkam nav nākotnes.
Pagājušajā gadā nomira Sir Ken Robinson. Viņa uzstāšanās 2006.gadā ted.com platformā joprojām ir visskatītākā no visām šeit pārstāvētajām intervijām. To sauc “Do schools kill creativity”. Ar sieviņu esam to noskatījušies daudz reizes. Tā mums vienmēr ir kā laba teātra izrāde, bet ar rūgtu pēcgaršu. Jo dzīvē mācību process joprojām noris bezpersoniski. Vācijā mums ir labs piemērs skolu sistēmas pārmaiņām, kurām sekojam jau vairākus gadus. Skolu mācība platforma “Schule im Aufbruch” tika nodibināta pirms 10 gadiem (https://schule-im-aufbruch.de/). Šīs platformas līdzdibinātājs ir viens no vadošajiem Vācijas neirozinātniekiem daudzu pētījumu un grāmatu autors par cilvēka smadzeņu darbību saistībā ar mācīšanās procesu – prof. Gerald Hüther.
Abi iepriekš pieminētie kungi ir savas jomas korifeji un ir vienisprātis, ka tas, ko un kā māca mūsdienu skolās ir neatbilstoši mūsu dinamiskajam laikmetam un arī cilvēka dabiskajām spējām. Izglītība daļēji atražo paklausīgus strādniekus, bet pilnībā iznīcina personības un individualitātes. Šo faktu apstiprina arī Vācijas uzņēmumi, kuri sūdzas – mums nevajag uzņēmumos teicamniekus, mums vajag ārpus rāmjiem un kritiski domājošus speciālistus, kuri ir sajūsmā par izvēlēto profesiju. Piemēram, ASV uzņēmumā “Tesla” var pieteikties strādāt jebkurš cilvēks bez izglītības. Jo, tās vadītājs Elon Musk saka, – mani neinteresē kādi tev ir diplomi, mani interesē tas, ko tu spēj paveikt. Šādas publikācijas presē tikai apstiprina man līdzīgi domājošo vecāku pārliecību, ka izglītība, kādu to piedāvā vairums pasaules skolās ir neefektīva. Padomāsim loģiski, pirmkārt, informācijas šodien ir pieejama ikvienam par brīvu un skolēni bieži ir gudrāki par skolotāju. Otrkārt, bērnu uzvedība un uztveres spējas ir kardināli mainījušās, kad mums vēl nebija interneta un viedo ierīču. Diemžēl vairums bērnu uzvedība un spējas mācīties ik gadu kļūst vājākas, jo viņi visi “slīkst” informācijas jūrā, bet kā “peldēt” šajā jūrā, ne mājās, ne skolās nemāca. Un ko dara skolas? Turpina spīdzināt skolēnus, mācīt visus pēc vecām metodēm un vienas mērauklas.
Es ilgi nespēju saprast, kāpēc tā notiek? Kāpēc pēc visa tā, ko zinātnieki paši ir noskaidrojuši par mācību procesa efektivitāti un tehnoloģiju bīstamo ietekmi uz bērnu, mēs joprojām atgriežamies pie vecās neefektīvās izglītības sistēmas? Atbilde mani pārsteidza – šķēršļus liek par izglītību atbildīgie profesori, kuri nosaka izglītības virzienu. To Vācijā uz savas ādas izjuta prof. Gerald Hüther, kad piecus gadus centās Vācijā panākt izglītības reformas bijušās kancleres Angelas Merkeles vadībā. Rezultātā viņš nolēma pārmaiņas izglītībā veicināt nevis no “augšas”, bet gan no “apakšas” – no sabiedrības puses. Rezultātā tapa iepriekš pieminētā skolu platforma un sabiedriskā iniciatīva https://www.akademiefuerpotentialentfaltung.org/. Es domāju, ka Latvijā ar izglītības eliti ir līdzīgi, gudri vārdi, skaļas debates, cīņas par amatiem, bet saliedēta pragmatiska rīcība izpaliek.
Kā būtu, ja skolas piedāvātu bērniem pavisam citādu mācīšanās modeli. Proti, vispirms skolas kopā ar vecākiem noskaidrotu, kas katram bērnam labāk padodas. Kas ir katra bērna stiprās un viņa vājās puses. Tad, izejot no šiem dotumiem, pieslīpētu katram indivīdam atbilstošu programmu, kurai būtu vismaz 80% saistība ar bērna izvēlētajām interesēm un dotībām. Šis bērns ejot uz skolu apmeklētu nevis visiem vienādi noteikto obligāto nodarbību priekšmetus, bet gan speciāli šim bērnam, un viņam līdzīgiem piemeklētos mācību priekšmetus. Lai skolas katram skolniekam ir kā savas personības attīstības kaltuve un nevis konveijers, kurā visus ražo pēc šablona.
Agrāk informācija bija skolotāju ierocis, tas radīja respektu un mudināja iet pēc zināšanām. Mūsdienās informāciju var dabūt jebkurš cilvēks. Problēma tikai tā, ka mēs pazaudējamies informācijas jūrā. Un skola vēl papildus uzliek skolēniem bezpersoniski haotisku informācijas slogu. Bet kas ir iespējas, ja jauns cilvēks māk “peldēt” informācijas jūrā un izmantot sev nepieciešamo informāciju mērķtiecīgi? Te viens no daudzajiem piemēriem: https://www.ted.com/talks/jack_andraka_a_promising_test_for_pancreatic_cancer_from_a_teenager
Es saprotu, ka ne visi atradīs sevi savās sapņu profesijās vai viennozīmīgi spēs atrast savu dzīves aicinājumu. Skaidrs ir arī tas, ka mūsdienās jāmācās ir visa mūža garumā. Bet nevajag bērniem šo startu sabojāt jau pašā sākumā. Pamatskolas līdz piektajai klasītei ir labs sākums. Tajās bērni apgūst svarīgākās prasmes izdzīvošanai reālajā dzīvē: lasīšana, rēķināšana, rakstīšana, mūzika, sports, kāda svešvaloda un vissvarīgākā mūsdienu praktiskās iemaņa – mācēt “peldēt” informācijas jūrā. Vienlaicīgi šo četru gadu laikā skolotājiem un vecākiem kopā ar bērnu būtu aktīvi jāmeklē un jāapzinās tās viņa dotības un talantus (viņa stiprās un vājās puses), kuri turpmākajos gados līdz pamatskolas beigām tiks padziļināti attīstīti. Diemžēl šobrīd skolas un vecāki katrs realizē savu mācību programmu nošķirti. Skolām, piemēram, ir pilnīgi vienalga, kādā pulciņā iet jūsu bērns vai kādas nodarbības tas apmeklē. Savukārt vecāku lielākā kļūda ir tajā, ka viņi cer, ka skolas bērnus izmācīs un padarīs par dzīves veiksminiekiem.
Pajautājiet sev, kas ir tas, ko vairums pieaugušie cilvēki dzīvē visvairāk nožēlo? – To, ka viņi savus talantus vai dotības tā arī nav dzīvē atraduši vai attīstījuši. Nav nekas nožēlojamāks par sajūtu, ka tu visu mūžu esi vergojis naudas dēļ. Es ceru, ka Jūs man piekritīsiet – cilvēce būtu krietni laimīgāka, ja vairums no mums nodarbotos ar to, kas mums padodas vislabāk un ir mūsu iedzimtās spējas. Un pajautājiet skolēniem, ko viņi visvairāk vēlas savā skolā. Visi kā viens viņi atbildēs – ātrāk tikt prom no skolas. Varbūt tomēr ir vērts kardināli mainīt izglītības sistēmu? Latvija ir maza valstiņa un ir spējīga ļoti ātri mainīties. Varbūt mēs varam būt paraugi arī izglītības jomā?
0