fbpx

OIK cilpā 17

Foto — Shutterstock
Indra Sprance, Baiba Kļava
Print Friendly, PDF & Email

Kopš pagājušajām vēlēšanām, kad gandrīz visi politiķi solīja atcelt OIK, elektrības «obligātā iepirkuma komponente» ir lamuvārds vai vismaz sinonīms krāpniecības shēmām. Kā šis dāsnais valsts atbalsts enerģijas ražotājiem tapa? Un vai tā ir tikai sakritība, ka OIK uzņēmēji partijām šo atbalsta gadu laikā saziedojuši pamatīgu summu — 1,3 miljonus eiro?

Nams Rīgā, Čaka ielā 72. Pirmajā stāvā plašs intīmpreču veikals un videocentrs. Pikantas sieviešu fotogrāfijas arī kāpņu telpā pa ceļam uz augšstāva birojiem, kur reģistrēti vairāki subsidētās enerģijas veiksminieki. Tās ir piecas uzņēmējam Andrejam Dozorcevam piederošas firmas — Biosil, B-energo, Dienvidlatgales Īpašumi, RB Vidzeme un Latneftegaz —, kas pēdējo septiņu gadu laikā obligātā iepirkuma ietvaros valstij pārdevušas elektroenerģiju par vairāk nekā 59 miljoniem eiro.

Ar zaļo enerģiju gan šim biznesam ir mazs sakars — firmas ražo elektrību deviņās koģenerācijas stacijās Daugavpilī, par kurināmo izmantojot dabasgāzi. To pašu, kuru Latvijas tirgum nodrošina Krievija. Saražoto elektrību par dubultu tarifu pārdod valstij, bet siltumu — Daugavpils Siltumtīkliem. Lai gan pašvaldības uzņēmums pats ražo siltumu no dabasgāzes un tam ir arī koģenerācijas stacijas, aptuveni 20% no pilsētai nepieciešamā apjoma iepērk no Dozorceva firmām, kuru stacijas ir izvietotas Daugavpils Siltumtīklu teritorijā.

Kāpēc ir vajadzīgs šāds privātais starpnieks, kam dota iespēja pamatīgi nopelnīt ar dubulto elektrības tarifu? Pašvaldība sadarbību sākusi 2010. gadā, kad Daugavpils Siltumtīkli atradušies sliktā finanšu stāvoklī un toreizējai vadībai šķitis pievilcīgs piedāvājums siltumu no privātā partnera pirkt par 20—23% lētāk, skaidro uzņēmuma valdes loceklis Viktors Lukjančiks. Viņam gan toreizējie argumenti un izšķiršanās par šādu rīcību šķiet «pievilkta aiz ausīm mazliet» — ekonomiski izdevīgāk būtu koģenerāciju attīstīt pašvaldības uzņēmumam pašam. «Noteikti mēs vēl to visu peļņu, ko iegūtu no elektroenerģijas pārdošanas, ierēķinātu tarifā, un siltumenerģija [iedzīvotājiem] būtu vēl lētāka,» domā Lukjančiks. 

Tomēr realitāte ir cita — Latneftegaz līgums ar Daugavpils Siltumtīkliem par siltuma piegādi noslēgts līdz pat 2034. gadam, un Dozorceva firmas vēl līdz 2023. gadam var turpināt pelnīt ar dārgās elektrības pārdošanu valstij. 

Pašu uzņēmēju komentāru par situāciju Ir neizdevās uzzināt, jo Dozorcevs no intervijas atteicās, tāpat kā Čaka ielas birojā sastaptais valdes loceklis Jurijs Rižakovs.

Šīs deviņas mazās stacijas Daugavpilī, kas dedzina dabasgāzi un saražoto elektrību pārdod par dubultu cenu, nav izņēmums. Latvijā pērn darbojās 71 dabasgāzes koģenerācijas stacija ar jaudu līdz 4 MW — tās saražo aptuveni 8% no visas obligātā iepirkuma ietvaros iepirktās elektrības. Iepirkuma cenu pārskata reizi pusgadā, bet pērn tā bija vidēji 2,2 reizes augstāka par tirgus cenu. Atbalsts katrai šai stacijai turpinās desmit gadus — subsīdiju beigu termiņš pašlaik ir prognozēts tikai 2024. gadā. Enerģijas subsīdijām kopumā pērn Latvijā iztērēts ap 194 miljoniem eiro, un šīs gāzes stacijas «apēdušas» 13% jeb 24 miljonus. Iepriekš šīs subsīdijas mazajām koģenerācijas stacijām bijušas vēl lielākas — aptuveni 35 miljoni eiro aizpērn un pat lielākas summas agrāko gadu laikā.

Kurš ir atbildīgs par tik dārgu subsīdiju radīšanu — to noskaidrojam šajā rakstā, bet nākamajos divos žurnāla numuros izpētīsim, kāpēc valsts nekontrolēja pašas ieviesto noteikumu izpildi un kā Latvijai atteikties no nepanesami dārgās OIK nastas. Arī mazās dabasgāzes spēkstacijas Daugavpilī ir spilgts piemērs tam, kā patērētāji par koģenerācijā saražoto elektrību ir pārmaksājuši miljonus, jo neviens no valsts dienestiem visu šo gadu laikā ne reizi nav aizbraucis pārbaudīt faktisko situāciju uz vietas — tas beidzot notika tikai pērn pirms vēlēšanām.

Efektivitāti pat neprasa 

«Mazo HES bums», «gāzes koģenerācijas laikmets», «zaļās enerģijas bums» un visbeidzot «seku novēršanas laikmets» — šādi laika posmus kopš enerģijas subsīdiju ieviešanas 1995. gadā tēlaini nodēvējis Enerģijas publiskais tirgotājs, kas Latvijā administrē elektrības obligāto iepirkumu. «Gāzes laikmets» ar Tautas partijas premjera Aigara Kalvīša valdības svētību sākās 2006. gadā un turpinājās līdz krīzes laikā 2010. gadā ieviestajiem ierobežojumiem, kad atbalstam vairs nevarēja pieteikties jaunas dabasgāzes stacijas. Tikmēr visu šo gadu laikā atļaujas bija saņēmušas 140 dabasgāzes stacijas. Šogad elektrību joprojām pārdod 62.

Lai arī OIK visbiežāk sabiedrībā tiek saprasts kā atbalsts zaļajai enerģijai jeb elektrības ražošanai no atjaunojamiem dabas resursiem, šis priekšstats ir maldīgs. Jau kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mums ir saistoša direktīva, kuras mērķis ir sekmēt arī augstas efektivitātes koģenerāciju — vienlaikus ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju. 

Ideja principā ir laba, jo koģenerācijas stacijā kaitīgo CO2 izmešu apjoms ir 2,5 reizes mazāks, nekā tādu pašu elektrības un siltumenerģijas apjomu ražojot atsevišķi. «Augstas efektivitātes koģenerācija — tas bija atbalsts gan dabasgāzei, gan biomasai,» OIK sistēmas pamatu ielikšanu 2006. gadā raksturo Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta vadītājs Kārlis Piģēns. Līdz ar to jau kopš jaunās tūkstošgades sākuma būtisku daļu no enerģijas subsīdijām saņem uzņēmumi, kas elektrību ražo no dabasgāzes, kaut arī tā nav atjaunojams resurss.

Valsts atbalsts enerģijas ražošanā izpaužas divos veidos. Viens ir maksa par noteiktas elektrības jaudas nodrošināšanu, ko saņem pieci lieli koģenerācijas uzņēmumi (divas renovētās Latvenergo TEC un vēl arī Rīgas un Jelgavas siltumenerģijas ražotāji). Otrs —  ikviena patērētāja rēķinā iekļautais OIK, kas nodrošina paaugstinātu elektrības tarifu gan mazajiem elektrības ražotājiem no atjaunojamiem resursiem, gan gāzes koģenerācijas stacijām.

Desmit gadu laikā no 2008. līdz 2017. gadam kopējie enerģijas ražošanas atbalsta maksājumi pārsniedza 2,67 miljardus eiro, no kuriem subsīdijas — 1,8 miljardus. Tajā skaitā patērētāji no saviem maciņiem ir samaksājuši 1,5 miljardus eiro. Atbalsts enerģijas nozarei Latvijā ir ne tikai lielāks kā kaimiņvalstīs, bet viens no augstākajiem visā Eiropā. Tas nozīmē augstas elektrības cenas patērētājiem, jo īpaši sāpīgi skarot uzņēmēju konkurētspēju. Maksa par elektrību mājsaimniecībām Latvijā ir augstāka nekā Igaunijā un Lietuvā, bet vidēji lieliem uzņēmumiem cena ir pat lielāka nekā Dānijā, Somijā, Polijā vai Norvēģijā. 

Ja OIK sistēma netiktu mainīta, nākamo desmit gadu laikā atbalsts enerģētikas nozarei sasniegtu vēl 2,1 miljardu eiro un patērētājiem no tā būtu jāsedz 1,5 miljardi, rāda Ekonomikas ministrijas aplēses.

Skaidrs, ka daļu no šīm summām mēs pārmaksājam alkatīgiem un slikti kontrolētiem biznesiem, kas izmanto sistēmas caurumus savā labā. Saistībā ar OIK šobrīd Valsts policijas lietvedībā atrodas septiņi kriminālprocesi, bet viens pērnā gada beigās nodots prokuratūrā kriminālvajāšanas sākšanai. Procesi lielākoties ierosināti par krāpšanas mēģinājumu lielā apmērā vai organizētā grupā. Vienā izmeklē arī aizdomās par valsts amatpersonas tīšām darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un radot būtisku kaitējumu valstij, taču sīkāku informāciju par kriminālprocesiem policija šobrīd nesniedz.

Spilgts piemērs koģenerācijas neefektīvai izmantošanai, par kuru EM vērsās policijā, bija pērn publiskotais gadījums ar Tukums HD staciju, kas saražoto siltumu laida vienkārši gaisā. «Tas bija tāds kliedzošs gadījums,» atzīst ministrijas pārstāvis Piģēns. 

Taču tas nebija vienīgais, un problēma nav tikai kontroles trūkumā vien. Piģēns uzskata — visā OIK sāgā vislielākā problēma ir tieši koģenerācijas stacijas, kurām ir atļauts neievērot efektivitātes prasības. Atbilstoši 2010. gadā valdības pieņemtajiem noteikumiem komersanti, piesakoties atļauju saņemšanai, paši varējuši izvēlēties — grib vai negrib atbilst efektivitātes prasībām. Par atbilstību tām novērtējumā varēja dabūja klāt papildu punktus. «Tā loģika 2010. gadā bija tāda, ka uzvar efektīvākie, bet faktiski sanāca tā, ka to punktu pietika un tiesības tika iedotas arī tādiem komersantiem, kuriem siltums nemaz nav efektīvi jāizmanto,» skaidro Piģēns.

Pēc Enerģijas publiskā tirgotāja datiem, pērn kopumā Latvijā joprojām darbojās astoņas biomasas un 35 biogāzes stacijas, kas strādā bez lietderīgā siltuma. Valsts atbalsta termiņš tām ir 20 gadi, un pērn elektroenerģija no šīm stacijām iepirkta par vairākkārt paaugstinātu cenu — no biomasas stacijām vidēji 3,3 reizes, bet biogāzes stacijām pat 4,4 reizes lielāku nekā tirgus cena. Lai šo problēmu novērstu, jau izstrādāti grozījumi, kas paredz — no nākamā gada sākuma arī šīm stacijām saražotais siltums būs jāsāk izmantot efektīvi, lai pretendētu uz subsīdiju saņemšanu. 

Premjeri vaino cits citu

Atbalsts mazajām HES un vēja stacijām dažādās formās Latvijā pastāvējis jau kopš 90. gadu vidus, bet pašreizējā OIK sistēma tika izveidota pirms vairāk nekā desmit gadiem ar it kā labu mērķi — stiprināt enerģētisko drošību un sekmēt atjaunojamās enerģijas ražošanu. Latvija līdz ar citām ES valstīm ir apņēmusies 2020. gadā no atjaunojamajiem resursiem saražot ne mazāk par 40% no visas enerģijas. Elektrības un siltuma ražošanā jau tagad vairāk nekā puse enerģijas tiek iegūta no atjaunojamiem resursiem, jo milzīgs pienesums ir Daugavas HES, taču ļoti iepaliekam transporta jomā, un kopējais atjaunojamo resursu līmenis tāpēc ir zem mērķa — šobrīd 37%.

Ar domu veicināt atjaunojamo resursu izmantošanu 2005. gadā tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums. Vēlāk atbilstoši tam 2006.—2010. gadā valdība apstiprināja virkni Ministru kabineta noteikumu, kurus vēlāk vairākkārt grozīja vai aizstāja. Izšķirošos MK noteikumus, kas deva ražotājiem tiesības pārdot elektroenerģiju krietni virs tirgus cenas, pieņēma četras valdības triju premjeru vadībā.

Pamatu sistēmai ielika Aigars Kalvītis, kas pēc politikas atstāšanas tagad vada Latvijas Gāzi,  bet būtiskus lēmumus pieņēma arī premjera Ivara Godmaņa valdība, savukārt Valda Dombrovska valdībai nācās šo sistēmu jau sākt bremzēt. Šī raksta sagatavošanā Ir sazinājās ar visiem trim ekspremjeriem, kā arī ekonomikas ministriem viņu valdībās. Neviens atbildību par OIK sistēmu neuzņēmās, problēmu iemeslus norādot savu priekšgājēju vai pēcteču lēmumos. Mēģinot izsekot konkrētiem lēmumiem, redzams, ka politiski atbildīgiem vajadzētu būt visiem.

Piemēram, raksta sākumā minētās uzņēmēja Dozorceva firmas atļaujas tirgot elektroenerģiju saņēma Dombrovska (Vienotība) valdības laikā, kad ekonomikas ministrs bija viņa partijas biedrs Artis Kampars. Savukārt šo iespēju sniedza iepriekšējās — Godmaņa — valdības «atvadu dāvana». 

Divas dienas pirms savu pilnvaru beigām 2009. gada 10. martā Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība pieņēma noteikumus, uz kuru pamata kopumā vēlāk atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ieguva 548 koģenerācijas staciju attīstītāji. Ne visi sāka ražošanu, bet skaitliski tas veido vairāk nekā pusi no visiem šādas atļaujas saņēmušajiem. Tajā skaitā arī 85 uzņēmēji kā Dozorceva firmas — komersanti, kuru biznesa iecerēm pēc būtības ar zaļo jeb atjaunojamo enerģiju nebija nekāda sakara, jo viņi pieteicās elektrību ražot koģenerācijā, dedzinot dabasgāzi. 

Taču arī Godmaņa «dāvana» nebija pirmā — pamatu gāzes biznesmeņu iespējām ielika jau Kalvīša (TP) valdība, kura 2006. gada novembrī pieņēma MK noteikumus, atbilstoši kuriem pēcāk atļaujas pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros ieguva 57 dabasgāzes koģenerācijas stacijas.

«Politiski viss tika darīts pareizi, jo bija nepieciešams attīstīt atjaunojamo enerģiju pēc ES normatīviem,» Kalvītis norāda uz toreizējā Elektroenerģijas likuma lielo mērķi. Savukārt pirmie MK noteikumi par dabasgāzes staciju koģenerāciju esot tapuši, lai varētu modernizēt Latvenergo. OIK sistēma tika veidota, lai garantētu ražošanas apjomu un Latvenergo varētu tikt pie kredītiem TEC-1 un TEC-2 rekonstrukcijai. 

«Tajā laikā slēdza Ignalinas atomstaciju un bija skaidrs, ka Baltijā trūks elektroenerģijas. Lai bankas šo daudzu simtu miljonu projektu finansētu, bija nepieciešams obligātais iepirkums, kas garantētu, ka Latvenergo varēs pārdot gan enerģiju, gan siltumu,» skaidro Kalvītis. To apstiprina arī EM pārstāvis Piģēns.

Norādu Kalvītim, ka runa tomēr nav tikai par Latvenergo, jo atbilstoši MK noteikumiem atļaujas saņēmušas kopumā 57 gāzes koģenerācijas stacijas, to skaitā arī tobrīd Tautas partijas spicei pietuvinātā Ulda Pīlēna uzņēmumam piederoša firma Enna. «Tāda bija politiskā jēga, ka pēc tam ļāva arī citiem komersantiem — to jau nosaka konkurences likumdošana. Bet, ziniet, es vairs neatceros, tas bija tik sen,» atbild Kalvītis. Viņš uzskata, ka 2007. un 2008. gadā licenču izsniegšana notikusi «ļoti kontrolēti», bet nepatikšanas sākušās nākamo valdību laikā. «Problēma sākās, kad Kampars bija ekonomikas ministrs un pēc tam Pavļuts — viņi izdeva neapdomāti daudz licenču, kas pārsniedza pat terētisko iespējamo ražošanas apjomu», kā rezultātā OIK sistēma palaista pašplūsmā un beigās nodarījusi lielu kaitējumu valsts konkurētspējai. «Tā ir katastrofa, kad tiek izdots divreiz vairāk jaudas, nekā reāli Latvijai ir nepieciešams,» saka Kalvītis, komentējot pēcteču veikumu.

Godmanis gan ir citās domās — tie bijuši pareizi lēmumi «valsts un iedzīvotāju labā, jo mazina Latvijas atkarību no ārējām energoresursu piegādēm». Kā piemēru šādai krīzei Godmanis piesauc paša valdībā 1992. gada ziemā piedzīvoto pēkšņo enerģijas piegādes pārrāvumu, kura dēļ daudzu dzīvokļu iemītniekiem nācās ierīkot «taupības krāsniņas». Atbildes Ir viņš sniedza rakstiski, tāpēc īsta saruna par argumentiem nav iespējama.

Arī Dombrovskis atbild rakstiski un atgādina, ka visus būtiskākos lēmumus par OIK sistēmas izveidi jau bija pieņēmuši viņa priekšgājēji — Godmaņa un Kalvīša valdības. «Manas pirmās un otrās valdības koalīciju sastāvā bija arī politiskās partijas no iepriekšējām koalīcijām, kas bija piedalījušās šīs OIK sistēmas veidošanā, to skaitā Tautas partija un ZZS, tāpēc mēģinājumi šo sistēmu kardināli mainīt nebija veiksmīgi,» pauž Dombrovskis. Tomēr krīzes iespaidā jau 2009. gada maijā ieviesti kontroles pasākumi, kas devuši tiesības anulēt piešķirtās pārdošanas kvotas, kā arī vidēji par 30% samazināta cena atjaunojamajai elektroenerģijai, norāda Dombrovskis. Tāpat 2010. gadā apturēta jaunu atļauju izsniegšana dabasgāzes koģenerācijas stacijām, bet 2011. gadā — jaunu kvotu izsniegšana. «Tikai manā trešajā valdībā, kur būtiski mainījās koalīcijas sastāvs un veco partiju vietā bija Zatlera Reformu partija, bija iespēja šo sistēmu mainīt pēc būtības, kas arī tika izdarīts,» Dombrovskis atgādina situāciju pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā.

Aplūkojot Ministru kabineta protokolus, redzams, ka visu OIK sistēmai būtisko lēmumu pieņemšanā piedalījusies vēl kāda augsta amatpersona — pašreizējais Valsts prezidents, iepriekš vides ministrs dažādās valdībās Raimonds Vējonis (ZZS). Arī viņam lūdzām viedokli par to, kāpēc atbalstījis šādu regulējumu. «Man vienmēr ir rūpējis, lai Latvija būtu zaļa valsts,» rakstiskās atbildēs norāda Vējonis. Viņš atsaucas uz citu jau piesauktajiem argumentiem par starptautisko saistību izpildi zaļās enerģijas jomā, kā arī piebilst — atbildība par valdības lēmumiem parasti ir konkrētās nozares ministram, kura kompetencei pārējie uzticas. «Šobrīd skaidri redzam, ka OIK nav bijis pareizākais risinājums Latvijas centienos izmantot atjaunojamos energoresursus,» secina prezidents. Tāpat redzams, ka «atsevišķi uzņēmēji negodprātīgi izmantojuši ieviesto atbalsta mehānismu vai, iespējams, krāpušies». 

Vējonis arī vairs neatbalsta subsīdiju piešķiršanu koģenerācijas stacijām, kas elektrību ražo no dabasgāzes, jo «tas noteikti nav savienojams ar ideju par atjaunojamajiem energoresursiem». Vienlaikus viņš, līdzīgi kā Godmanis, atgādina, ka jautājums par OIK ir komplicētāks, nekā sākotnēji šķiet, jo caur šo mehānismu faktiski tiek subsidēts arī pašvaldībās saražotais siltums.

Partiju barotne

Vai OIK pašreizējā veidolā ieviests cēlu mērķu labā vai atsevišķu uzņēmēju interesēs — tāds jautājums rodas, izanalizējot OIK biznesmeņu ziedojumus partijām. Šī pētījuma ietvaros Ir apkopoja informāciju par visu dabasgāzes koģenerācijas staciju, kā arī atjaunojamo resursu (biogāze, biomasa, HES, vējš un šķelda) staciju īpašniekiem un amatpersonām, kuru ziedojumi atrodami KNAB publiskajā datubāzē. Atklājām — kopumā šajā enerģijas biznesā strādājošie uzņēmēji no 2006. gada, kad tika ielikti pamati pašreizējai OIK sistēmai, partijām saziedojuši 1 333 122 eiro. Tā ir ievērojama summa, jo kopš 2006. gada pilnīgi visi Latvijas partiju saņemtie ziedojumi veido 35,3 miljonus eiro.

Lauvastiesu šīs summas iekasējuši ar Andri Šķēli un Aināru Šleseru saistītie politiskie spēki. 415 tūkstošus eiro — tik pavisam saņēmusi Tautas partija, Par labu Latviju, LPP/LC, Gods kalpot Rīgai, Latvijas Pirmā partija, Vienoti Latvijai un Latvijas ceļš. 

Tālu neatpaliek Zaļo un Zemnieku savienība ar savām dalīborganizācijām — Latvijas Zaļo partiju un Latvijas Zemnieku savienību —, kuras visas kopumā šajā laikā no OIK biznesā iesaistītajiem saņēmušas 303 tūkstošus.

270 tūkstošus — Jaunā Vienotība un tās priekšteči (Vienotība, Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, Sabiedrība citai politikai).

Nacionālā apvienība un tās priekšteči TB/LNNK — attiecīgi 62 tūkstošus eiro. Savukārt Attīstībai/Par! un tās priekšteči — 73 tūkstošus. Pie OIK uzņēmēju ziedojumiem vairākus gadus tikusi arī Saskaņa, kas pēdējos gados sevi pozicionē kā OIK afēras atklājējus. Saskaņa un tās priekštecis Saskaņas centrs no šajā biznesā iesaistītajiem ziedojumos saņēmuši 81 tūkstoti. Nedaudz mazāk — 70 tūkstoši — ziedoti arī Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai.

Visdāsnāko ziedotāju topa galvgalī ir baņķieri un politiķiem pietuvināti uzņēmēji. Visvairāk par partijām rūpējies uzņēmējs Donāts Vaitaitis, kurš 2010. gada septembrī pirms vēlēšanām PLL, ZZS, Pilsoniskajai savienībai un Jaunajam laikam kopumā atvēlēja 102 tūkstošus eiro. Pāris gadus vēlāk viņš atrodams uzņēmuma NBT5 Energy valdē, kas attīsta vēja elektrostacijas.

Otrais dāsnākais ziedotājs bijis uzņēmējs un liels mežu īpašnieks Uldis Mierkalns, kuram pastarpināti piederošā Saldus enerģija 2011. gadā saņēma atļauju biomasas koģenerācijas stacijas izveidei. Viņš partijām ziedojis 98 tūkstošus eiro, no tiem lauvastiesu kopš 2013. gada saņēmusi Latvijas attīstībai. Pirms tam 2008. gadā Mierkalns finansiāli atbalstīja arī Jauno laiku.

Lielāko ziedotāju topā arī nu jau likvidējamās bankas ABLV īpašnieki Ernests Bernis un Oļegs Fiļs. Abi kopā ziedojuši partijām 174 tūkstošus eiro. Arī citas uz nerezidentiem orientētās bankas redzamas aiz subsidētās enerģijas ražotājiem — vai nu starp īpašniekiem vai kā kreditori. Piemēram, raksta sākumā minētās Dozorceva firmas finansējusi Rietumu banka, bet skandālos ierauto WinergyNorvik banka, bet ABLV īpašnieki un citas saistītas personas atrodamas vēl virknē kompāniju, kas attīstījušas biogāzes un vēja elektrostacijas.

Arī uzņēmējs Dozorcevs atrodams lielāko ziedotāju topa augšgalā. Kopš 2010. gada, kad viņam piederošās firmas saņēma atļaujas gāzes koģenerācijas stacijām, viņš partijām ziedojis kopumā 53 tūkstošus eiro. Pusi summas saņēmusi Godmaņa pārstāvētā LPP/LC, vēl 14 tūkstošus — ZZS, pārējais ticis Par labu Latviju un Gods kalpot Rīgai. Kāpēc bijis tik dāsns pret partijām un kāpēc tieši šīm? Dozorcevs neatsaucās uz šiem Ir jautājumiem.

Vai subsidētās enerģijas biznesa uzņēmēju ziedojumi toreizējām varas partijām ietekmējuši lēmumus OIK sistēmas ieviešanā? «A mūsu laikā nebija nekādi ziedojumi,» pretēji faktiem paziņo Kalvītis. Godmanis atbild līdzīgi: «Kategoriski nē. Man nav informācijas par jebkādiem «dāsniem» ziedojumiem manis tai laikā vadītajai partijai no uzņēmējiem — OIK izmantotājiem.» Dombrovskis uz šo jautājumu izvēlējās vispār neatbildēt, bet bijušais ekonomikas ministrs Kampars atrakstīja: «Manus lēmumus ekonomikas ministra amatā ārēji faktori nav ietekmējuši.» 

Nacionālās apvienības politiķi ir tikpat noraidoši — bijušais ekonomikas ministrs Jurijs Strods paziņo «par ziedojumiem neesmu interesējies, nevaru komentēt», bet Kaspars Gerhards noliedz jebkādu ziedotāju ietekmi. Viņš arī uzsver, ka ministrijas vai valdības lēmumi netika pieņemti vienpersoniski, bet gan izstrādāti komandā kopā ar ierēdņiem, nozares sabiedriskajām organizācijām un profesionāļiem, «lai sniegtu ilgtspējīgu ieguldījumu nozarei».

Kā Latvija atbalsta enerģijas ražošanu?

1995    Pieņemts tā sauktais dubultais tarifs mazajām HES, kas darbojās vai plānoja savu darbību atjaunot līdz 2000. gadam. Atbalsts bija spēkā astoņus gadus no ekspluatācijas sākuma.

1998     Pieņem Enerģētikas likumu, kas paredz elektrības iepirkumu no mazajām HES, vēja elektrostacijām un saules energoiekārtām astoņus gadus no šo staciju ekspluatācijas sākuma par cenu, kas atbilst divkāršam tarifam.

2005     Spēkā stājas pašreizējais Elektroenerģijas tirgus likums, ar ko atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas elektrostaciju atbalstam Latvijā ieviests obligātā iepirkuma (OI) mehānisms.

2006     Aigara Kalvīša valdība pieņem MK noteikumus nr. 921 par atļaujām ražot elektroenerģiju koģenerācijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 18. martam. Atbilstoši šiem noteikumiem atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saņēma 57 gāzes koģenerācijas stacijas.

2007     Aigara Kalvīša valdība pieņem noteikumus nr. 503 par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas bija spēkā līdz 2009. gada 14. martam. Uz šo noteikumu pamata atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saņēmušas 143 HES, vēja, biogāzes un biomasas stacijas.

2009     24. februārī Ivara Godmaņa valdība pieņem noteikumus nr. 198, kas bija spēkā līdz 2010. gada 1. aprīlim. Uz to pamata atļaujas saņēma 163 biogāzes, biomasas, HES, saules un vēja stacijas.

10. martā, divas dienas pirms pilnvaru termiņa beigām Ivara Godmaņa valdība pieņem noteikumus nr. 221. Ar šiem noteikumiem aizstāti iepriekš Kalvīša valdības pieņemtie noteikumi nr. 921. Uz noteikumu nr. 221 pamata vēlāk atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saņēmušas 564 biogāzes, biomasas, dabasgāzes, šķeldas un citu izejvielu stacijas.

10. martā Godmaņa valdība pieņem arī noteikumus, kas dod tiesības saņemt garantētu maksu par koģenerācijas stacijā uzstādīto jaudu.

2010     16. martā premjera Valda Dombrovska valdība aizstāja MK noteikumus nr. 198 ar noteikumiem nr. 262. Tiesības pārdot elektronereģiju OI ietvaros tiek piešķirtas konkursa kārtībā. Uz to pamata atļaujas tirgot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros saņēma 108 komersanti.

No 1. novembra pārstāj sniegt atbalstu jaunām dabasgāzes koģenerācijas stacijām.

2011     Stājas spēkā liegums pieņemt jaunus lēmumus par OI tiesību izsniegšanu saskaņā ar  noteikumiem nr. 262. Tomēr arī pēc šī datuma EM ir izdevusi 47 lēmumus par OI tiesību piešķiršanu saistībā ar zemnieku saimniecību reorganizāciju. Tāpat 2015. gadā izdoti trīs lēmumi par OI tiesību piešķiršanu pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās.

2012     No septembra noteikts moratorijs tiesībām uz garantētu maksu par koģenerācijas elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu. EM kopš 2006. gada pavisam izdevusi 1036 lēmumus par tiesību piešķiršanu pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros vai saņemt garantētu maksu par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu.

2014     OI izmaksas daļēji sāk segt arī no valsts budžeta līdzekļiem, šim nolūkam izmanto ienākumus no subsidētās elektroenerģijas nodokļa (2014—2017) un AS Latvenergo dividendēm.

2016     Beidzas 2010. gadā Dombrovska valdības laikā ieviestais moratorijs koģenerācijai no atjaunojamajiem energoresursiem.

2018     Pirms Saeimas vēlēšanām EM izveidota darba grupa izstrādā modeli OI likvidēšanai triju gadu laikā, paredzot ieviest saprātīgāku zaļās enerģijas atbalsta mehānismu.

2019     Jaunievēlētā Saeima uzdod EM izstrādāt OI atcelšanas lēmumus līdz marta beigām, taču valdība šajā termiņā nevienojas par tiesisko modeli, darbs joprojām turpinās.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

 

 

Komentāri (17)

vvilums 27.06.2019. 21.40

Kāds Latgales nebagāts mazpilsētas iedzīvotājs maksā daudz par nesaimnieciski saražoto siltumu savā pilsētiņā un tad vēl caur OIK apmaksā apkuri rīdzeniekiem, jelgavniekiem, daugavpiliešiem , baušķeniekiem……
Subsidēt elektrības ražošanu sadezinot gāzi, koksni vai sapūdējot kukurūzu ir noziegums.

+3
0
Atbildēt

1

    vvilums > vvilums 27.06.2019. 22.15

    Un tad vēl daži “žuļiki “nozog no latgalieša
    pustukšās kabatas vienkārši noliekot “verķi ceļa malā” un ražo elektrību kurinot dārgo importēto no mums nedraudzīgas valsts fosīlo drazu piegandējot vidi.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Uldis Muldis 27.06.2019. 07.51

Žurnālisti aizmirsa pieminēt, ka, piemēram, tas pats Kalvītis pats gūst labumu no OIK. Cīrīšu HES.
Tā ir korupcija vistiešākajā veidā.

+4
-1
Atbildēt

2

    vvilums > Uldis Muldis 27.06.2019. 21.51

    HES un VES saražo “vislētāko” elektrību izmantojot vietējos atjaunojamos resursus un tādiem OIK saprātīgos apjomos tieši varētu maksāt, jo tā to dara civilizētā pasaulē.

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > vvilums 28.06.2019. 05.39

    Par ko maksāt OIK? Praktiski visi elektrības ražošanas veidi ir rentabli, tai skaitā arī no izejvielām, kuru vērtība ir ar “-” zīmi: sūdi un atkritumi, Vienīgais veids, kas Latvijā īslaicīgi būtu atbalstāms ir saules enerģija, bet arī tās pašizmaksa jau tagad nepārsniedz banku kredītprocentus, un, vēl krītoties saules bateriju cenai, būs peļņu nesoša arī pie mums. Saules un vēja enerģija nav “atjaunojamie” resursi, tas ir “geschenk”, ko var paņemt vai nē. Austrālijā jau vairākus gadus saules un vēja enerģija ir lētāka, nekā fosilajiem, kuru tur arī netrūkst. Ne velti ASV vairs netaupa naftu un gāzi, jo rīt tās būs jau divas reizes lētākas un pēc laika būs tik lētas, ka to ieguve atmaksāsiet tikai Līča valstīs.
    Ir jāpārbauda Dombrovska un viņa ekonomikas ministru psihiskās veselības stāvoklis, un, ja kāds tiek atzīts par nepieskaitāmu, tam mūžs būtu jāpavada psihenē, bet ja nē, publiski nošaujams Daugavmalā par kalpošanu ienaidniekiem un noziedzniekiem un visi to tuvinieki deklasējami un tiem būtu jāpamet Latvija vienos gurnautos un novalkātās baseina čībiņās,

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Uldis Muldis 27.06.2019. 14.27

    tā ir valsts !!! organizēta pilsoņu apzagšana

    Protams, ka es esmu štata komentētāja, kam patīk var mani saukt par kremļa trolli, bet faktus tas nemaina – Latvijas Valsts tieši un konkrēti organizēja savu pilsoņu apzagšanas sistēmu OIK

    Jaunā saeima un jaunā valdība – tas pats gobzems, kaimiņš, nemiro, JKP Bordans , Strīķe, Pavļuts – visi šobrīd saeimā savelētie – visi kā viens apgalvoja -OIK – jaatceļ – tūlīt būs pagājis pirmais gads – klusums – visi bauda varas elites privileģijas – mizlu naudas, bezmaksas koncerti , pliku un puspliku pupu izrādīšana medijos – kam nu kas svarīgāk – bet OIK kustināts netiek – klusums –

    OIK atcelšanas vietā mums – lumpeņiem ir dārgāka apkure , piemēram, man konkrēti par 17% – tā lēmumusi šī valsts un to nodrošina šī valsts

    Kariņš saka -ja visi maksās nodokļus- tos samazināšot – man nebūtu žēl maksāt nodokļus – jautājums kam un par ko – šobrīd man nodokļi jāmaksā bandītam – GALVENAJAM – LATVIJAS VALSTIJ !

    Nu nesargās neviens tādu bandītvalsti, nu nesargās – zeme – senču zeme paliks vērtība mūžīga – bandītu vadītā Latvijas valsts – nē –
    pieminiet manus vārdus –

    0
    0
    Atbildēt

    0

J.šveiks 28.06.2019. 08.03

Latvenergo Latvijas valstij piederošs elektro un siltumenerģijas ražošanas un tirdzniecības , kā arī gāzes tirdzniecības uzņēmums. Dibināts 1939 . gadā , ar nosuakumu Ķegums , krievi 1941 . gadā to pārdēvēja par latvenergo. Pērn apgrozījums 925,6 milj eu , peļņa 322 milj. eu. Kā tā tiek sadalīta , kas un cik saņem dividendēs?

+2
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu