Vai Kultūras ministrijas vilcināšanās dēļ 23 miljoni nonāks Rīgas domes ķepās?
Latvija — kultūras lielvalsts. Tā lepojamies, kad kārtējo reizi kāds no mūsu lieliskajiem māksliniekiem gūst starptautiskus panākumus. Sevišķi spēcīgi esam klasiskajā mūzikā, un starp lielākajām zvaigznēm ir orķestru vadītāji. Pirms dažiem gadiem klasiskās mūzikas interneta žurnāls Bachtrack nosauca desmit pasaules topa diriģentus. Trešajā vietā bija Mariss Jansons, ceturtajā — Andris Nelsons. Kopš tā laika Nelsons ne tikai kļuvis vienlaikus par divu pasaules vadošo orķestru — Bostonas un Leipcigas — galveno diriģentu, bet arī viņa ieraksti trīs gadus pēc kārtas ieguvuši prestižo Grammy balvu.
Diemžēl paši šo izcilību pilnvērtīgi baudīt nevaram, jo Rīgā nav labas akustiskās koncertzāles. Ja ciemos atbrauc Jansons vai Nelsons, viņi spiesti uzstāties vai nu saspiestajā un akustiski nepilnvērtīgajā Lielajā ģildē, vai arī simfoniskās mūzikas koncertiem nepiemērotajā operā.
Koncertzāles trūkums noplicina vietējo kultūrvidi un ne tikai padara nabadzīgāku mūsu garīgo dzīvi, bet arī rada draudus ekonomiskajai attīstībai.
Daudz jau ir dzirdēts par šādas zāles pozitīvo ietekmi ne tikai uz kultūras, bet arī uz biznesa tūrismu, jo telpu varētu izmantot arī konferencēm. Tomēr ļoti nozīmīga ir arī šādu celtņu netiešā ietekme uz tautsaimniecību. Bērklijas universitātes ekonomikas profesors Enriko Moreti izpētījis, ka 21. gadsimtā būtiskākais priekšnoteikums attīstībai ir nevis fiziskais kapitāls — rūpnīcas, dzelzceļi —, bet gan cilvēkkapitāls — augsti izglītoti, spējīgi iedzīvotāji. Jo lielāka viņu koncentrācija kādā pilsētā vai reģionā, jo tas būs bagātāks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.