Latvijā ir daudz priekšnieku, bet nepieciešami vadītāji

Patlaban Latvijā vērojama interesanta situācija, kad lielo uzņēmumu vadītāji nemainīgi ir savos amatos gadiem ilgi, nodrošinot stabilu un sekmīgu darbu, taču valsts iestādēm tik labi nesokas – vadītāji tiek meklēti ilgi, lielākā daļa neiztur atlasi un tie, kas iegūst amatu, nereti jau pēc īsa laika ir spiesti to atstāt. Lai būtu labs vadītājs gan biznesā, gan valsts sektorā, nepietiek tikai ar nozares pārzināšanu, jābūt arī labam psihologam, cilvēku pazinējam un līderim visās šī vārda nozīmēs.

Lai ilgtermiņā veidotu attiecības ar darbiniekiem, kolēģiem, klientiem un partneriem, ir nepieciešamas iemaņas. Ja raugāmies uz biznesa nozari, jāsaka, ka vienu reizi var pārdot jebko, taču jāstrādā tā, lai klienti nāktu arī atkārtoti. Latvija ir pārāk maza, tāpēc labu biznesa attiecību veidošanai ir izšķiroša nozīme. Lai gan varētu šķist, ka daudzi uzņēmumu un iestāžu vadītāji Latvijā ir spējīgi un pašpārliecināti, nereti nekaunība ir vienkārši aizsargreakcija, un patiesībā liela daļa vadītāju ir ļoti introverti.

Nedrīkst būt vadība un “pārējie”

Ja komunikācijas un psiholoģijas iemaņas nav ieliktas šūpulī, kā laimējas tikai retajam, pie tām ir jāstrādā. Nevar gaidīt, ka visu darbu izdarīs personāla vadītājs vai klientu nodaļas vadītājs. Ikvienam uzņēmējam ir jāatceras, ka neviens algots darbinieks nekad neizdarīs to, ko pats vari izdarīt savā, sava biznesa un komandas labā. Labs uzņēmuma vadītājs orientējas ne tikai biznesa vadībā, bet arī cilvēkresursu vadībā un psiholoģijā.

Katram no mums var šķist, ka esam paši labākie “speciālisti” savā nozarē, bet tad rodas jautājums, kāpēc uzņēmums nefunkcionē?! Viens no biežākajiem iemesliem šādām situācijām slēpjas pašā uzņēmumā. Nereti uzņēmumos iekārtots tā – ir vadība un “pārējie”, pastāvot lielai plaisai starp darbiniekiem, īpašniekiem un vadošo personālu. Ja darbinieki, runājot par vadību, saka “tie, tur augšā”, tas ir skaidrs signāls, ka uzņēmumā kaut kas nav kārtībā.

Patiesību sakot, man nepatīk lietot jēdzienu “darbinieks” un to neiesaku darīt arī citiem vadītājiem. “Kolēģis” nevis “darbinieks”. Līdzīgi ir ar jēdzienu “priekšnieks” – lai gan Valsts policijā amats automātiski piešķīra apzīmējumu “priekšnieks”, vienmēr tiecos būt vadītājs.

Manā skatījumā vadītājs ir cilvēks, kas strādā mūsdienīgi, domājot par to, kā motivēt ne tikai sevi, bet arī kolēģus, kā rast iespēju pilnveidot kolektīvu un uzņēmumu kopumā. Priekšnieks asociējas ar padomju laika vadības stilu, sankcijām un “kulaku” uz galda.

Tieši tāpēc esmu aktīvi iesaistījies jauno uzņēmumu vadīju paaudzes veidošanā, sadarbojoties ar Biznesa augstskolu Turība, kas radījusi studiju programmu “Biznesa psiholoģija cilvēkresursu vadībā”. Mums jāpiedāvā tādas zināšanas un prasmes, kas priekšniekiem palīdzētu kļūt par vadītājiem.

Mūsdienās, kad cilvēki kļūst advancētāki un sarežģītāki, tas ir īpaši būtiski. Vadības metodes, kas darbojās pirms 20 gadiem, vairs nestrādā. Cilvēki mainās – to ietekmē tehnoloģijas, informācijas plūsma u.c. aspekti. Lai spētu vadīt uzņēmumu, lielu kolektīvu desmit, divdesmit un vairāk gadu garumā, nepārtraukti jāmācās un jāmainās. Domāju, ka katrs no lielo uzņēmumu vadītājiem, par ko runāju sākumā, to tikai apstiprinās.

Attīstīt sevī rentgenu

Prasme izprast cilvēkus, motivēt viņus, atpazīt psiholoģiskos tipus patiesībā noder ne tikai biznesa vadībā, bet ikvienā dzīves situācijā. Pat ģimenē. Komunikācija un socializēšanās mūsdienās kļūst par panākumu atslēgu daudzās jomās. Jāpiespiež sevi virzīties prom no ierastās atrunas, ka mēs, latvieši, esam vienpaši. Jā, mums ir grūtības ar uzticību, turklāt, jo augstākā amatā cilvēks ir, jo lielāku biznesu vada, jo grūtāk uzticēties. Bet ir jāmācās stāvēt tam pāri. Intuīciju un spēju pazīt cilvēkus var iemācīties ne tikai krītot. Kā profesionālis ar pieredzi vadīt simtiem un tūkstošiem cilvēku lielus kolektīvus, varu apgalvot, ka ikviens vadītājs var attīstīt sevī rentgenu.

 

Autors ir bijušais Valsts policijas priekšnieks, atvaļināts policijas ģenerālis