Vienmēr ir jāiet uz augstāko mērķi

Mans mērķis ir noturēties pasaules labāko autosportistu topa augšgalā, bet nākamajos piecos gados vēlos būt starp TOP3 pasaules labākajiem pilotiem rallijkrosā.

Vienmēr raugos nākotnē un izvirzu sev mērķus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Man ir skaidra vīzija par dalību katrās sacensībās – mērķis vienmēr ir iekļūšana pusfinālā. Lai cik veiksmīgs būtu finišs, zinu, ka jāstrādā vēl vairāk – vienmēr ir jāiet uz augstāko mērķi un labākajiem rezultātiem.

Trasē kopš bērnības

Profesionāla autosportista karjeras aizsākumi meklējami manā ģimenē, esmu tajā kopš „bērna kājas”. Kopš sevi vispār spēju atcerēties, tēvs ņēma mūs, trīs brāļus, līdzi rallija sacensībās, kurās pats aktīvi piedalījās. Pienāca brīdis, kad tēvs savas zināšanas nolēma nodot tālāk.

Mani trumpji ir reaģēšanas ātrums, spēja analizēt un apstrādāt jaunu informāciju, kas palīdzēja man izvirzīties priekšgalā abiem pārējiem brāļiem. Esmu vienīgais no brāļiem, kurš profesionāli pievērsās autosportam. Nekas nav mainījies – joprojām spēju ātri sakopot domas, apvienojot kustības ar prātu. Profesionālu sportista karjeru sāku tikai 2007. gadā Bauskā. Šajā laikā sasniegts daudz, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir priekšā.

Man tikpat kā nav brīvā laika. Tas viss tiek veltīts darbam ģimenes uzņēmumā un autosportam. Ikdienā esmu atbildīgs par kvalitātes nodrošināšanu ģimenes uzņēmumā kokapstrādes eksporta jomā. Rūpējos, lai eksports būtu augstākajā līmenī, lai visi nepieciešamie ISO standarti tiktu ievēroti. Tēvs ir uzņēmuma vadītājs, mamma – galvenā grāmatvede, brāļi katrs darbojas savā lauciņā.

Darbam ģimenes uzņēmumā ir gan plusi, gan mīnusi. Pozitīvi ir tas, ka nav jākārto formalitātes, lai izbrīvētu dienu, piemēram, dilpomdarba aizstāvēšanai, dalībai sacensībās, kas notiek regulāri, turklāt visā pasaulē. Mīnuss – tu esi katru dienu kopā ar ģimeni ne tikai mājās, bet arī darbā, un dažkārt tas var būt arī izaicinājums.

Triumfa brīdis un veiksmes faktors

Mans spilgtākais karjeras sasniegums, pēc kura vēl mēnesi izjutu eiforiju, ir Eiropas čempiona tituls rallijkrosā Super 1600 klasē 2015. gadā. Tas ir augstākais sasniegums autosportā Eiropā. Pēc šīs uzvaras komandai sarīkoju ballīti kā pateicību viņu ieguldījumam, un tikai tad reāli sapratu, cik tāls ceļš bijis līdz uzvaras mirklim. Ja esi no valsts ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju, iegūt Eiropas čempiona titulu ir augsts sasniegums.

Mana panākumu atslēga un motivācija, kas ļauj sasniegt virsotnes, ir Latvija – kā valsts un mana piederība savai valstij. Redzot, ka daudzu komandu sastāvā ir sportisti no ietekmīgām un bagātām valstīm, apziņa, ka esmu vienlīdzīgs, varbūt pat ātrāks, ir ļoti motivējoša. Tas man dod enerģiju un vēlmi attīstīt sevi.

Ir divas lietas, ka man palīdz virzīties uz panākumiem. Viena no tām ir ģimene un tas, cik daudz darba viņi ieguldījuši, lai es būtu tur, kur esmu tagad. Otrais faktors ir spēja sevi disciplinēt un motivēt. Protams, ir lietas, kas traucē. Zinu, ka nedrīkstu pārlieku domāt par pašam sacensībām – kā būs, tā būs, uz vietas redzēs! Bet ir jāiegulda darbs pirms sacensībām, lai tās norisinātos veiksmīgi un būtu sagatavojies.

Nekur nav tik labi kā mājās

Pagājušajā gadā 186 dienas pavadīju ārpus Latvijas, tāpēc tiešām piekrītu teicienam: „Nekur nav tik labi kā mājās”. Pēc sacensībām nedaru neko – izguļos, labi paēdu, izbraucu pa Latvijas laukiem, tas viss palīdz atgūt spēku un enerģiju.

Latvija ir mājas, un neredzu sevi citā valstī. Mani šeit saista kopējā enerģija, gaiss, laikasptākļi, ēdiens. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr tās ir vissvarīgākās. Ārzemēs nekad nav tās māju sajūtas. Ir vērtīgi redzēt pasauli un padzīvot citur, tomēr nekas nespēj aizstāt dzimteni. Jau pēc trīs dienām, esot prom sacensībās, gribu atpakaļ mājās. Vienīgais, kā man pietrūkst Latvijā, ir kalni, kas ir milzīgs spēks un skaistums. Otra valsts aiz Latvijas, kas saista, ir Austrija.

Jauniešiem gan jādodas turp, kur liek sirds. Ja ir iespēja un vēlēšanās, ir jābrauc un  jāskatās, kas notiek pasaulē. Labi apmaksātu darbu pašlaik nav nemaz tik viegli atrast, tāpēc daudzi arī izvēlas doties prom. Latviešus ārzemēs bieži vien vilina lielāka alga, bet vai dzīves kvalitāte ir labāka, par to es stipri šaubos.

Ja jaunietim pēc 12. klases nav sava redzējuma par dzīves virzienu, biznesu, ko vēlas darīt, tad  jādodas uz augstskolu. Vislabāk studēt jomā, kur sevi saredzi nākotnē un, kura pašam šķiet interesanta.

Pats sāku studijas kokapstrādes jomā, kokapstrādes inženiera profesijā. Gada laikā gan sapratu, ka studijās nav tā, kas reālajā dzīvē notiek šajā jomā, tāpēc izvēlējos uzņēmējdarbības studijas. Bija vēlme padziļināti izprast, kādā veidā var uzlabot biznesu no vadības, mārketinga un personālvadības viedokļa.

Pagājušajā mēnesī aizstāvēju diplomdarbu, kura tēma bija par ģimenes uzņēmuma attīstības stratēģijas pilnveidošanu. Bakalaura darbu uzrakstīju sacensību starplaikā.

Ar skatu nākotnē

Nevar dzīvot tikai šodienai un nedomāt par nākotni. Vismaz jāredz pāris dienas uz priekšu, nevis jāļaujas tagadnes mirklim, kā tas bieži tiek skandēts. Lai kaut ko sasniegtu dzīvē, ir jābūt vispārīgai vīzijai un redzējumam. Ja neredzi biznesu piecus, desmit gadus uz priekšu, ir grūti nopietni kaut ko paveikt.

Ja ir izvirzīti mērķi, tad uz tiem ir jāiet. Pat brīžos, kad šķiet, ka nesanāk un neizdosies. Nekad nevajag padoties, jāturpina cīnīties. Savs darbs jādara ar maksimālu atdevi. Mums jāapzinās, ka ietekmējam ne tikai sevi, bet arī citus – mūsu tuvākos un apkārtējos cilvēkus, kuri nav tieši saistīti ar mums. Individuāli cilvēks var maz izdarīt, virzība uz augšu notiek komandā.

Man ir milzīgs prieks, ka Latvijas kā mazas valsts autosportisti vispār piedalās starptautiska mēroga sacensībās. Pirms 20 gadiem bija tikai daži sportisti, kas cīnījās. Pašlaik esam Eiropā, pasaulē, turklāt ne tikai autosportā, bet arī motokrosā. Diemžēl mūsu spēju robežas bieži vien atduras pret finansēm, jo autosports ir dārgs sporta veids, turklāt mums nav tādu lielo rūpnīcu atbalstīta komandu, kā pasaules lielvalstīm. Kāds mūsu autosporta meistars reiz teicis, ka, visticamāk, labākais autosportists brauc tramvajā un pat nevar iedomāties, ka varētu būt autosportists. Pilnībā piekrītu šim viedoklim.

Tomēr esmu novērojis, ka latviešiem piemīt milzīgs cīņas spars, azarts un neatlaidība. Tie ir mūsu trumpji. Mūsu karogā ir liels spēks. Kaut kur zemapziņā ir vēlme pierādīt sevi, savu valsti iespējami labāk, nest Latvijas vārdu pasaulē.

Ceru, ka tuvāko gadu laikā pasaules čempionātu dalībnieki no Latvijas tikai pieaugs. Pirms pieciem gadiem nebija gandrīz neviena, kurš auto sacensībās brauca globālā līmenī. Tagad varam lepoties pat ar septiņiem, astoņiem pilotiem.

 

Autors ir autosportists, Biznesa augstskolas Turība absolvents