Piektdien tika pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA). Par labāko dzejas krājumu apbalvota Daina Sirmā un “Dievaines” (izdevējs “Pētergailis”), par labāko prozas darbu – Inga Ābele un “Duna” (izdevējs “Dienas Grāmata”), kā labākais ārvalstu literatūras tulkojums latviešu valodā nosaukta Kārļa Vērdiņa atdzejotā Emīlijas Dikinsones bilingvālā dzejas izlase „Āboliņš un bite/One Clover & a Bee” (izdevējs “Neputns”), savukārt par labākā oriģinālliteratūras darba bērniem uzvarētāju kļuvusi Andra Manfelde un „Kurš no mums lidos?” (izdevējs “Dienas grāmata”).
Ceremonijā tika sveiktas abas speciālbalvu par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā ieguvējas – Gundega Grīnuma par „Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (izdevējs “Mansards”) un Māra Grudule par monogrāfiju „Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts).
Ceremoniju ar savu klātbūtni pagodināja arī LALIGABA 2018 mūža balvas ieguvēja literatūrvēsturniece Līvija Volkova (1931), kuras ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību un mantojumu, kā pētniecībai veltīts viss mūžs.
Lūgta raksturot žūrijas darbu, tās priekšsēdētāja Ieva Kolmane stāsta: “Šogad žūrija bija vienprātīga par mūža balvas un labākā tulkojuma ieguvējiem. Pārējie nominanti un uzvarētāji tika izvēlēti plašās diskusijās un, kā pienākas, konstruktīvos strīdos. Esam atraduši pilntiesīgu pretendentu uz labāko darbu prozā – Aivaru Freimani ar “Katlu” (izdevējs “Zvaigzne ABC”): diemžēl viņš aizgāja mūžībā, pirms paguvām tikt līdz nominācijām. Vienprātīgi piešķīrām speciālbalvas – ne kuru katru gadu nāk tik iespaidīgs pienesums literatūrzinātnē. Jāatzīst, ka dzeja, proza un literatūra bērniem plaukst, vairojas un dažādojas.”
LALIGABA ekspertu komisijā šogad strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups, LNB Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja Silvija Tretjakova, rakstnieks Osvalds Zebris un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.
Vēl par balvas laureāti Gundegu Grīnumu un citiem nominantiem lasiet žurnālā Ir šeit.
Komentāri (3)
Sskaisle 29.04.2018. 09.23
Par to , ka balvas iegūst labākie – jācer, ka domāts ironiski. Godīgi – no nominētajiem darbiem esmu lasījusi tikai prozas darbus. Par Ābeli varu tikai atkārtoties manā vērtējumā viņas literatūrai ir tikai un vienīgi horizontāles vērtība. Tā ir ļoti tēlaina, es saku – tautas dziesmu estētikai līdzvērtīga valoda, Klūgu mūkā man patika Latgales ezeru un debess spoguļošanās apraksti, bet Dunā – Daugavas apraksti – neticami skaisti, patiešām.
Savukārt, tāda vertikāle – ideja=saturs – vēsture – tas atkal ir pirmkārt, tik saraustīti – es tiešām nesaprptu to lēkāšanu pa laikiem, tik ļoti vienpusēji, es pat teiktu subjektīvi, tik ļoti vēsturi necienoši,it kā maksimāli daudz enciklopēdijas faktu iestarpināšana un vai ak šausmas nokliegšānās būtu vēsturisks romāns, ka man bija ļoti grūti tās vietas lasīt. Piespiedu sevi ar varu, jo zināju, ka gribēšu par to izteikties, bet ja nelasi – nevari izteikties.
Jāsaka, ka Ulbergas grāmatu pacilāju, pasķirstīju, bet tomēr to nevaru saukt par lasīšanu. Ja tādai arī dod balvas, nu tā ir nabadzības aplieciba, nu ir.
Esmu sapratusi, ka tas nekad nenotiks, jo to neviens neuzdrošināsies izdarīt, bet visi šie tā saucamie vēsturiskie romāni ir tāda haltūra, tā darbu sērija, ir kā tāds spogulis, kurā mums rāda mūsu vēsturi tikai kā pāridarījumu un netaisnības notikumus. Nekāda mūsu pašu līdzdalība un līdzatbildība par to kas un kāpēc ar mums notika tā kā notika šajos romānos nav. Tas ir kā nespēja sevi godīgi novērtēt, ja nav spēja godīgi paskatīties uz pagātni, tad nav brīnums par šausmām šodien un to, kas mūs sagaida nākotnē.
Un tieši šādā aspektā es saskatu to līdzību ar 1940.gadu – kad visi korī dziedāja slava ulmanim un katrs domāja tikai par sava vēdera pielikšanu un maka piestumšanu, nevis par tautas un valsts nākotni
Nu lūk – tā kā tā – būtībā skumji nevis priecīgi
nu manfedes virsnieku sievas par mīļajiem krievu okupnatiem un klusums par pašu virsniekiem – nu protams, naciķu un viņu literātu dāvaniņa valsts svētkos – kā saka- sulīga un sālīta dāvaniņa – tā tik turpiniet biedri –
1
J.Biotops > Dusma 29.04.2018. 10.00
“… ja nav spēja godīgi paskatīties uz pagātni, tad nav brīnums…” Nav un nebūs.
Mēs, arāju un bekotāju tauta, esam balti, pūūūkaini un mūžīgie cietēji, kam no pārējās pasaules pienākas atvainošanās, līdzjūtība un palīdzība.
Dusmupūcīt, laikam salds miedziņš bijis, ka svētdienas rītā tik prātīgi raksti. Kam negadās :)
0
Sskaisle 29.04.2018. 09.05
Man ir neviennozīmīgs viedoklis – no vienas puses – apsveicami, ka notiek literāro darbu vērtēšana,protams. No otras puses – es to tik un tā joprojām vērtēju kā tādu pašapkalpošanās procesu, kur savi cilvēki, savā lokā sacenšās. Neatceros pirms cik tur gadiem Zebris O. saņēma LALIGABAS balvu, tagad viņš lemj, kam no savējiem to dot un tad ievilks elpu un tad pats startēs konkursā par balvu un tad kāds cits iepriekš apbalvotais – tāda paša tipa rakstnieciņš , lems par labu Zebrim. Kāpēc viņš ir žūrijā, ja mums ir desmitiem , ja ne pat simtiem filologu? Profesionāli literāti, literatūrkritiķi? Viņš ir ekonomists. Man šie jautājumi nav atbildēti. Es to uztveru kā kārtējo korupciju kultūrā. Bet kuru tas interesē vai ne – kā saka iet kā smērēts un ko te nīgri tantuki dvešs – nevienu neinteresē.
Es tik tā kādreiz domāju – ulmaņlaikā esot pat bijis vesels saraksts sastādīts , kurus rakstniekus nedrīkst vai mazākais nav vēlams pieminēt un publicēt. Jā jā – ulmaņlaikos bija gluži kā padlaikos un… katru reizi, kad iedomājos , kādas viduvējības šodienas literatūrā tiek slavētas un apbalvotas un tas pats izcilnieks EINFELDS JĀNIS – pat netiek nominēts…. tad man ir ļoti viegli noticēt, ka šodien tie paši vēži – vien citā maisiņā mums tiek pasniegti …. diemžēl
0