Kas grib mazināt PSKP atbildību par represijām?

Kad Ivara Godmaņa čekas lietas pazušanas sakarā no jauna tiražēti virkne mītu, vēlos paust arī Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas skaidrojumu par mūsu aicinājumu, kas izsauca ažiotāžu un pārmetumus zinātniekiem to publicējot. Kas tad ir Valsts prezidentam adresētajā dokumentā tā saniknojis politiķus?

Pirmkārt, vēsturnieki skaidri pauž: okupācijas režīma represijas iecerēja un īstenoja Padomju Savienības Komunistiskā partijas vadība. Čeka bija tikai viena no režīma institūcijām, okupētajā Latvijā represijas atbalstīja Latvijas Komunistiskās partijas vadība – Centrālā Komiteja, pilsētu un rajonu komitejas, reizēm arī pirmorganizāciju vadība iestādēs un uzņēmumos. Totalitārisma nostiprināšanā, līdzcilvēku izspiegošanā bez VDK iesaistījās arī LPSR Ministru Padome, nozaru ministrijas, sevišķi Iekšlietu, tiesas, prokuratūra, tautas deputātu padomju izpildu komitejas, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotais LPSR un citas. Jāpēta ne tikai VDK, bet sistēmu kopumā.

Čeka darbojās arī caur piesegstruktūrām: līdztekus zināmām kā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība, kā segorganizācijas izmantoja arī, piemēram, komjaunatni, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju un citas.

Otrkārt, zinātnieki lūdza rosināt (uzsvēršu, paturot jau esošos ierobežojumus citu likumu speciālajās tiesību normās!) atzīt likumu Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu par spēku zaudējušu. Kā jau pausts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Jura Stukāna rakstos – šajā likumā esošais sadarbības fakta ar čeku konstatēšanas process ir apšaubāms. Neatkarīgā Latvijas Republikas tiesa atzīst, ka Valsts drošības komitejas dokumenti ir īsti, tai skaitā nav viltota aģentu kartotēka. Lai arī atsevišķs dokuments cilvēku neapsūdz, jāsecina ka blakus civilprocesam, kriminālprocesam un administratīvajam procesam izveidotais īpašais tiesas process ir pierādījis savu nelietderību. Komunistiskās partijas, kas vadīja un veica represijas, nomenklatūras funkcionāri nav pakļauti ne anonimitātei, ne īpašam tiesas procesam. Vēsturiskās patiesības priekšā nav pamata romantiskajam dalījumam “labajos” un “sliktajos” komunistos, labajos un sliktajos aģentos. Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem un apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks garīgajā dzīvē pats.

Šie divi argumenti – norāde uz kompartijas atbildību un nederīgo tiesas procesu – šķiet, izsauc vislielāko slēpto sašutumu politiskajās aprindās. Kāpēc bija jāraksta uz Rīgas pili?

Uz trūkumiem tā saucamajā VDK likumā komisija vērsa Saeimas uzmanību rakstveidā jau 2014. gadā, uzreiz pēc izveides. Saeimas Juridiskā komisija ar mūsu vēsturniekiem toreiz netikās un nav satikusies līdz šim. Kad, nerodot risinājumu, 2015. gada sākumā paudu gatavību aiziet no komisijas, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas kabinetā, sazinoties ar Nacionālās drošības komisijas vadītāju, Tieslietu ministriju un specdienestiem, pieņēma lēmumu, ka komisijas veiksmīgu darbību nodrošinās ne grozījumi VDK likumā, bet īpašs “mazais likumiņš”, ko tieslietu ministrs arī iesniedza valdībā. Saeimas Juridiskajā komisijā šis likums iegūla atvilktnē, pretēji solītajam netika nekad virzīts. Kopš VDK izpētes zinātnieki pirms diviem gadiem – 2015. gada oktobrī – varēja sākt pētījumus Latvijas Valsts arhīvā, Personāla dokumentu valsts arhīvā un citur, virkne vadošo politiķu ignorēja daudzkārtējus lūgumus sadarboties. Neraugoties uz aicinājumu, kā arī ministru prezidentes rezolūcijām, oficiāli ar komisiju kopš izveidošanas nav ticies neviens izglītības ministrs, premjers pēc dotajiem solījumiem nav ticies ar komisiju divus ar pusi gadus, Valsts Prezidents – pēc daudziem aicinājumiem – trīs gadus, pašreizējais kopš ievēlēšanas. Atlika vienīgi raksveida saziņa.

Visbeidzot, izmantojot izdevību, vēlos paust, kāpēc es uzskatu par nepareizu piekrist aizpildīt aptaujas lapu sevišķās pieejas valsts noslēpumam ieguvei, lai strādātu ar VDK pretizlūkošanas automatizētās datu sistēmas Delta Latvija, kā arī VDK aģentu kartotēkas oriģināliem, kas pēc dažādiem aprēķiniem dokumentu apjoma ziņā varētu būt vien līdz pieci procenti no dokumentu skaita, kas Latvijas arhīvos ir tieši saistīti ar čekas darbību. Lauvas tiesa ir tiesu arhīvos un Latvijas Nacionālajā arhīvā, ar kuriem sadarbība laba, kuri nerada mākslotus šķēršļus, aizbildinoties ar fizisko personu sensitīvajiem datiem, starp kuriem starp citu likumdevējs neparedz ne vārdu, ne uzvārdu, ne aģenta segvārdu, ne vervēšanas datumu.

Esmu strādājis Rietumeiropas izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu arhīvos, un nevienā valstī neesmu sastapis, ka pielaidi valsts noslēpumam prasa tādu dokumentu pieejamībai, kas nav valsts noslēpums. Nekur man nav prasīts, lai kļūstu par specienesta darbinieku un nav izvirzītas tamlīdzīgas prasības. Pat Ukrainas Republikā drošības dienesta arhīvs laipni uzņēma komisijas zinātniekus bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.

Pirmkārt, neviens VDK dokuments nav valsts noslēpuma objekts, ko Satversmes aizsardzības birojs rakstveidā apliecināja tikai 2017. gada 15. martā.

Otrkārt, pirms Totalitārisma seku dokumentēšanas centra fiziskās pārvietošanās no Šķūņu ielas tajā varēja strādāt bez jebkādām valsts noslēpuma atļaujām.

Treškārt, Satversmes aizsardzības biroja direktors par spīti rakstveidā paustajam, ka noslēpuma aptaujas lapu prasīšana ir tikai A kategorijas kritiskā infrastruktūras objekta dēļ, tomēr publiski saka, ka noslēpuma atļauju pieprasa kartotēkas dēļ. “Daudzi materiāli pētniekiem tik un tā netiks doti, jo satur fizisku personu datus. [..] VDK izpētes komisijai Maizītis atbildēja, ka informācija netiks izsniegta, jo tā «satur ziņas par konkrētām fiziskajām personām». SAB direktors «de facto» šādus pašus ierobežojumus min attiecībā uz VDK aģentu kartotēku.” Atklāti un nepārprotami žurnālam Ir: “[Pauls Raudseps]: jūsu prasība komisijas pārstāvjiem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Vai tas ir saistīts tikai ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, kur atrodas VDK dokumenti, vai ir arī citi iemesli šai prasībai? [Jānis Maizīts]:Tas ir ne tikai saistīts ar nepieciešamību strādāt SAB telpās, bet arī skaidri un gaiši ar kartotēku – ar šīs kartotēkas vārdu un uzvārdu neizpaušanu.” Prasīt noslēpuma atļauju dokumentam, kas nav noslēpums, manuprāt, nav likumīgi.

Ceturtkārt, pat dodot valsts noslēpuma parakstu, ka neizpaudīsim kartotēkas datus un pat, ja kartotēkai pētniekus pielaistu, SAB telpās ir aizliegts ienest tālruni, fotoaparātu vai datoru. Izpētei ir vajadzīga datu salīdzināšana ar citu arhīvu, datu bāžu datiem. Esmu piedāvājis, ka dokumentus uz laiku var aizvest ārpus par komisijas resursiem– uz Latvijas Universitāti, ģenerālprokuratūru vai Latvijas Nacionālo arhīvu, bet neguvu atsaucību.

Piektkārt, zinātne ir arī zinātniskas diskusijas, recenzijas, apspriedes. Kad daļa pētnieku saistīta ar valsts noslēpuma glabāšanas nosacījumu par kartotēku, tad zinātniska diskusija ar tiem, kuriem nav pielaides, ir beigusies nesākusies.

Sestkārt, ja pētnieks parakstītu valsts noslēpuma pielaides, tad nevarēs paust par kartotēku publiski to, ko jau zina, no citiem avotiem, kas neatrodas SAB telpās. Informācija par aģentu kartotēkas kartiņām, aģentu lietām, aģentu referātiem, liecības un citas netiešas ziņas taču sastopamas citur. Jau šobrīd pētnieku rīcībā ir virkne kartotēkas atvasinājumu, citas liecības. Līdz ar to, parakstot valsts noslēpuma pielaidi, pētnieks kļūs atkarīgs no SAB, kas varēs rosināt saukt pētniekus pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma vai neizpaužamas informācijas izpaušanu, līdz ar to komisijas zinātnieki nevarēs paust atklāto sabiedrībai!

Septītkārt, es pastāvu uz godīgu rīcību – Tieslietu ministrijā 2015. gada martā komisijas sapulcē visi komisijas locekļi vienbalsīgi nolēma, ka pētniecība ar valsts noslēpuma statusu Latvijas apstākļos, ierobežotā cilvēkresursa dēļ nav zinātniskā pētniecība. Politiķiem šo jautājumu bija laiks risināt divus ar pusi gadus, šobrīd netēlojot pārsteigumu.

Likums liek pienākumu zinātniekiem pētīt čekas darbību, ne sacerēt attaisnojumus vienai komunistiskās partijas daļai vai vienai aģentu daļai. Pētnieka uzdevums nav būt par romantisku ētisku soģi, bet atklāt patiesību. Ja izlūkdienests ir pārvervējis daļu aģentu, tāpēc tie ir slepeni, tad tas ir godīgi arī jāpasaka sabiedrībai. Zinātnieki nekādi nevēlās traucēt specdienestu tā slepenajās darbībās. Godprātīgi un atklāti dosim ieguldījumu objektīvā skatījumā uz čekas darbībām PSRS okupācijas laikā komunistiskās partijas vadībā, taču tam ir nepieciešams arī atbalsts.

 

Autors ir vēstures zinātņu doktors, VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs