Kāpēc notika militārā apvērsuma mēģinājums Turcijā?

No Ataturka līdz Erdoganam

Piektdienas vakarpusē un visas nakts garumā Turcijā notika militārs mēģinājums veikt varas apvērsumu, kas bija tieši vērsts pret Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un viņa vadīto valdību. Militārā puča līderi, kas runāja visas Turcijas armijas vārdā, vērsās pie sabiedrības ar ziņojumu, kurā šāda rīcība tika attaisnota ar nepieciešamību atjaunot konstitucionālo kārtību, cilvēktiesības un brīvību. Virspusēji aicinājums „nosargāt demokrātiju” var skanēt nedaudz īpatnēji, jo vēl pirms nepilna gada valstī notika parlamenta vēlēšanas, tā koķetīgi diskutē par iestāšanos Eiropas Savienībā un ir NATO dalībvalsts. Lai izprastu valstī notiekošos procesus, ir jāielūkojas vēsturiskajos procesos, kuru atbalsis ir novērojamas arī šodien.

Turcijas valsts izveidošanās

Turcija kā neatkarīga valsts izveidojās pēc Pirmā pasaules kara beigām (1923. gadā), tomēr jau Osmaņu impērijas laikā tās teritorija bija stratēģiski interesanta lielvarām un kara rezultāts tās tikai pastiprināja. 1920. gadā tika noslēgts Sevras līgums, kas bija visai skarbs pret Osmaņu impēriju un paredzēja to sadalīt vairākās daļās (iekļautas tādas valstis kā Grieķija, Armēnija, Lielbritānija, Francija, Itālijas internacionālā zona un pat iespējamā Kurdistānas valsts). Ņemot vērā nosacījumus un skarbo galarezultātu, šāda vienošanās netika uzņemta ar lielu tautas atbalstu, un turku nacionālā kustība, kas lēnām pieauga spēkā, šo vienošanos noraidīja.

Situāciju vieglāku nepadarīja arī 1919. gadā notikušais grieķu iebrukums, kas vēlējās izmantot Osmaņu impērijas vājumu un iegūt papildus teritoriju. Trīs gadu garumā notiek Turcijas neatkarības karš (1919 -1922), kura rezultātā tiek nodibināta Turcijas valsts (mūsdienu robežās) un noslēgts Lozannas miera līgums. Neatkarības karš rezultējās ne tikai atgūtajās teritorijās un salīdzinoši homogēni etniskākas sabiedrības izveidē (1,5 miljoni grieķu izraidīti, genocīds pret armēņiem), bet arī militāro līderu milzīgā politiskajā kapacitātē, kas bija cīnījušies par neatkarību un nav pieļāvuši valsts pārņemšanu. Viena no redzamākajām figūrām, protams, bija Mustafa Kemals jeb labāk zināms kā Ataturks (turku valodā: Atatürk – turku tēvs). Zīmīgi, ka tikko notikušā militārā puča laikā, tā rīkotāji atsaucās tieši uz kemalisma idejām, ko savulaik iedibināja Mustafa Kemals.

Ataturka un armijas loma

Nereti ir novērojamas visai identificējami līdzīgas un raksturīgas formas tā saucamajiem valstu varoņiem, līderiem, kas stāvējuši klāt valstu dibināšanas procesiem, sevišķi tiem, kas metuši izaicinājumi lielvarām, piemēram, Kvame Nkruma Ganā vai Salvadors Aljende Čīlē. To loma un ietekme pārsniedz viņu dzīves laika robežas. Arī tagad ap viņiem valda noteikta aura un to lomu noteiktos procesos ietērpa toņos, kas bieži vien ir savienojama ar nacionālo identitāti vai vērtībām, kas tai raksturīgas. Noteiktas līdzības saskatāmas arī Turcijas dibinātāja Mustafa Kemala Ataturka personībā un viņa lomai vēsturiskajos un mūsdienu procesos. Turcijā Ataturka portrets ir visuresošs – jebkurā skolā, sabiedriskajā vietā, Stambulas lielākās lidostas nosaukumā vai uz banknotes.

Ataturks kā pirmais Turcijas prezidents sāka milzīgas reformas, lai modernizētu un izveidotu sekulāru valsti, kur reliģiskā pārliecība nespēlē primāru pozīciju, un tam valsts modernizācijas procesos tika pievērsta nozīmīga loma. Ja vēl pirmajā Turcijas konstitūcijā, kas tika apstiprināta 1924. gadā, 2. punktā islāms tika minēts kā Turcijas tautas reliģija, tad 1928. gadā ar papildus grozījumiem tas tiek atcelts. Reformas skāra visas jomas, piemēram, 1925. gadā tika ieviests Gregora kalendārs, bet 1928. gadā ļoti strīdīgos apstākļos tika pāriets uz latīņu alfabētu. Arī sievietes loma sabiedrībā stipri izmainījās, tās ieguva tādu pašu statusu kā vīrieši un varēja tikt ievēlētas parlamentā, tika aizliegta poligāmija un ieteikts sekots Rietumeiropas stila tendencēm. 

Ataturks uzskatīja, ka veids, kā tu ģērbies, iespaido arī veidu, kā tu domā. Ja sievietēm tika aizliegts valkāt galvas segu, tad arī vīrieši tika pie sava aizlieguma un no saviem ģērbšanās paradumiem vajadzēja likvidēt fesku, kas visbiežāk tika ražotas Tunisijā un izraisīja ekonomiskās turbulences šajā valstī. Īpašas izmaiņas skāra mācību programmu, kas tika veidota pēc vienotas sistēmas un balstījās uz sekulāriem principiem, kā rezultātā reliģiskās skolas tika likvidētas. Izmainījās arī tiesiskie regulējumi, tika pārņemts Šveices civilkodekss, kā arī atteicās no šariata kā tiesību sistēmas pamata.

Ataturkam bija milzīga loma nacionālas demokrātiskas valsts izveidē, tomēr mūsdienu kontekstā ir jāmin vēl viens būtisks aspekts, kura pirmsākumi meklējami tieši Ataturka laikā – militārās lomas klātbūtne politiskajos procesos, kas valsti ir iespaidojis līdz pat šodienai. Armija vienmēr ir baudījusi prominentas pozīcijas Turcijas politikā un tā allaž sevi ir redzējusi kā kemalisma aizbildņus, kuriem ir jāiejaucas, ja šie principi tiek pārkāpti. Līdz piektdienas notikumiem Turcijas vēsturē ir notikuši trīs militāri un visai asiņaini (sevišķi 1980.gadā) apvērsumi (1960.gadā, 1971. gadā un 1980.gadā), savukārt divreiz (1997.gadā un 2007. gadā) armija ir izdevusi memorandu, kurā aicina pieturēties pie kemalisma pamatprincipiem, citādi būs nepieciešama armijas iejaukšanās.

Kas mainījās Erdogana valdīšanas laikā?

Redžeps Tajjips Erdogans bija kādreizējais Stambulas mērs, kurš bija spiests atkāpties no amata par reliģiska veida kūdīšanas mēģinājumu, kas viņam maksāja arī četrus mēnešus aiz restēm. Visai saspīlētos poliskajos apstākļos 2001. gadā viņš dibināja „Taisnīguma un attīstības partiju”. 2002. gada vēlēšanās viņa pārstāvētā partija guva spožu uzvaru parlamenta vēlēšanās un ļāva Erdoganam kļūt par premjerministru. Sākotnēji tā sevi pozicionēja kā pilsonisku un konservatīvu partiju, pielīdzinot sevi Vācijas kristīgajiem demokrātiem (Angelas Merkeles pārstāvētā partija).

Militārā apvērsuma mēģinājumi Erdoganam nav sveši, jo jau savā pirmajā gadā viņam to nācās piedzīvot, tiesa, to izdevās novērst, pirms tas bija sācies. Netipiski iepriekšējiem priekšgājējiem Erdogans centās normalizēt attiecības ar kurdiem un ļāva izmantot kurdu valodu skolās, tāpat tika izdota daļēja amnestija daudziem kurdu partizāniem, kas bija cīnījušies par neatkarību. Lielas izmaiņas piedzīvoja arī izglītības nozare, kas kļuva par valdības galveno prioritāti, un 2011. gadā Izglītības ministrija kļuva par lielāko ministriju starp visām ministrijām (naudas izteiksmē), apsteidzot pat militāro jomu. Izglītības jomā Erdogans arī iniciēja kampaņu, kas aicināja meitenes doties uz skolu (Come on girls, let’s go to school!). Erdogans var lepoties arī ar visai labiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, kas viņa laikā auguši vidēji par 4,5% gadā. Tiesa, pēdējos divos gados ekonomiskie izaugsmes rādītāji ir samazinājušies un bezdarba līmenis aizslīdējis virs 10%. Jāmin, ka pēc vienpadsmit pavadītajiem gadiem Turcijas premjerministra amatā 2014. gadā viņš kļuva par pirmo tieši ievēlēto prezidentu Turcijas vēsturē. No ārpuses var likties, ka Turcija stūrē demokrātiskas sabiedrības virzienā, tomēr tā gluži nav.

Erdogans bauda piekrišanu starp konservatīvajiem turkiem, tomēr arvien izteiktākas sākt kļūt represijas pret varas opozicionāriem un neatkarīgajiem medijiem. Daudzi turku žurnālisti ir stājušies tiesas priekšā, savukārt ārzemju žurnālisti ir izraidīti no valsts. Preses brīvības indeksā Turcija ir nokritusi uz 151. pozīciju starp 180 valstīm, un, balstoties uz Žurnālistu aizsardzības komitejas datiem (2015), 14 žurnālisti atradās aiz restēm, savukārt izdotais „antiterorisma likums” ļauj viegli aizturēt vai sodīt, piemēram, kurdus atbalstošos žurnālistus. Lielākie neatkarīgie preses izdevumi kā „Zaman”, tikuši pakļauti kontrolējošajām iestādēm, savukārt to žurnālisti pat tiesāti par izteikto kritiku tviterī.

Kritiķi vaino prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un viņa vadīto AKP arī par Turcijas sekulāro vērtību graušanu, daudz pārmetumu tiek pieaugušajai vēlmei nostiprināt islāma vērtības. Topošās jaunās konstitūcijas sakarā jau izskanējis aicinājums atteikties no sekulārisma un balstīt to uz reliģiskām vērtībām (no parlamenta spīkera Ismaila Kahramana, kas zināms kā Erdogana uzticības persona).

Valsti ik palaikam pārņem arī dažāda mēroga protesta viļņi. Viens no lielākajiem bija 2013. gadā, kad nemieri sākās kā miermīlīga sēdošā demonstrācija, kuru organizēja vides aktīvisti, lai glābtu 600 Gezi parka kokus, ko bija paredzēts nocirst, lai uzbūvētu jaunu tirdzniecības kompleksu Stambulas Taksima laukumā. Protesti pārņēma arī citas Turcijas pilsētas, izvēršoties nacionāla mēroga protesta kustībā, kuras dalībnieki pauda neapmierinātību ar Erdogana valdības arvien pieaugošo autoritārismu.

2013. gads iezīmējās arī ar korupcijas skandāliem, un no amatiem nācās atkāpties trīs ministriem. Liels politiskais spiediens tika izdarīts arī uz Erdoganu, jo kādā anonīmi publicētā sarunu ierakstā tika apgalvots, ka tajā runā premjers Redžeps Tajips Erdogans. Sekoja protestu viļņi, tomēr Erdogans to nosauca par nomelnošanas kampaņu un izdeva pavēli par vairāku policijas amatpersonu atlaišanu, tai skaitā Stambulas policijas priekšnieka atlaišanu. Savukārt 2014. gadā Turcijas prezidents Abdulla Gils (partijas biedrs un tās līdzdibinātājs) parakstīja pretrunīgi vērtēto likumu, kas pastiprināja valdības kontroli pār tiesu sistēmu.

Lai arī attiecības starp Erdoganu un armijas spēkiem iepriekš tika raksturotas kā samērā labas, tomēr arī šeit nav izdevies iztikt bez konfliktējošiem elementiem. 2011. gadā daudzi augsta ranga ģenerāļi izteica protestu pret bargo tiesas spriedumu, kas saistīts ar varas pārņemšanas mēģinājumu 2003. gadā, tāpat armijā nav vienprātības par Erdogana konfrontējošo raksturu un nemitīgo apsēstību par iespējamo sazvērestību un puča mēģinājumiem. Piemēram, 2015. gadā „The Guardian” vēstīja, ka Erdogana ēdiens katru reizi tiek īpaši pārbaudīts bailēs no iespējamās saindēšanas.

Saistībā ar armiju bieži tiek piesaukts Fetullas Gilena vārds, kuram esot pietiekami liela ietekme arī armijas struktūrās. Erdogans puča laikā norādīja, ka joprojām ir pie varas un solīja sodīt apvērsuma rīkotājus, netieši norādot, ka aiz tā stāv viņa sāncensis, ASV mītošais garīdznieks Fetulla Gilens.

„No draudzības līdz naidam viens solis.” Kas ir Fetulla Gilens?

Šajā stāstā nedrīkst neminēt, iespējams, nozīmīgāko figūru Turcijas opozīcijā (iespējams, viņa loma ir pārspīlēta), trimdā ASV mītošo musulmaņu garīdznieku Fetullu Gilenu (Fethullah Gulen), kas tiek uzskatīts par Erdogana sāncensi, bet kuram piedēvē lielu ietekme Turcijas policijā, armijā un tiesu struktūrās.

Ilgus gadus Gilens bija visai izteikts Erdogana atbalstītājs un sāncensība starp viņiem sākotnēji nav pastāvējusi. Vēl vairāk – abi pārstāv konservatīvo sunni skolu (Hanafi) un kopā cīnījušies pret pieaugošo sekulāro autoritārismu, kas bija par pamatu Gilena emigrēšanai uz Ameriku 1999.gadā. Par pagrieziena punktu var uzskatīt 2010. – 2011. gadu, kad parādījās pirmās nopietnās domstarpības starp AKP (Erdogana partiju) un Gilena bloku, bet punktu siltajām attiecībām pielika MIT (Turcijas nacionālā inteliģences organizācija) krīze. Erdogans nekautrējas izmantot Gilena vārdu praktiski jebkurā notikumā, kas saistīts ar varas satricinājumiem. Viņa raksturīgākais apgalvojums balstās uz to, ka Gilens ar savu sabiedroto palīdzību cenšas radīt “paralēlu valsti”, lai mēģinātu gāzt valdību.

Tiek uzskatīts, ka Gilenam ir lojāli sekotāji dažādās struktūrās (sevišķi tieslietu) un viņa atbalstītājus dēvē par „Hizmet” kustību, kurā visbiežāk ietilpst prorietumnieciski domājoši un labi izglītoti turki. „Hizmet” atbalsta dažādas nevalstiskās organizācijas, kas darbojas izglītības un veselības nozarē. Gilens un viņa sekotāji ir radījuši starptautisku skolu un universitāšu tīklu, kas darbojas vairāk nekā 100 valstīs. Tāpat Gilena sekotājiem pieder TV stacijas, lielākais laikraksts „Zaman” (ko 2015. gadā pārņēma Erdoganam pietuvinātie cilvēki), kā arī vismaz viena banka. Jāmin, ka uzreiz pēc Erdogana izteicieniem par potenciālajiem puča organizētājiem Fetuls Gilens noraidīja jebkādu iesaisti un pat izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt labi iestudēts teātris.

„FaceTime”

Vai Turcijas armija ir lakmusa papīrītis, pēc kura darbībām ir iespējams identificēt Erdogana politisko virzienu? Vēsturiski notikumi Turcijā saka priekšā, ka armija gandrīz vienmēr iejaukusies gadījumos, kad kemalisma pamatprincipi tikuši apdraudēti, un, iespējams, šādus procesus mēs varam arī novērot šodien. Tiesa, pēc notikumu gaitas un iesaistītajām pusēm var noprast, ka tie bija, ja ne marginālu spēku centieni pārņemt varu, tad noteikti ne pašu augstāko, kas pēc klusuma brīža visai droši aizdreifēja atbalstīt Erdoganu. Sava veida ironija notika arī puča laikā, kad saziņai ar tautu Erdogans izmantoja „FaceTime” – tā sakot, nevajag visu aizliegt, pašam var noderēt. Erdogans uzrunāja savus atbalstītājus caur sociālajiem tīkliem viedtālrunī.

Lai vai kā, Turcijas nākotnes perspektīvai būs interesanti sekot no dažādiem skatupunktiem – sākot ar tiem, kam patīk gozēties Turcijas pludmalēs, līdz tiem, kas interesējas par Tuvo Austrumu politiskajiem un militārajiem procesiem. Jā, arī jautājums par bezvīzu režīmu starp ES un Turciju joprojām ir karsts.

Autors ir starptautisko attiecību maģistrs, studējis “Constitutional Struggles in the Muslim World” Kopenhāgenas universitātē