Jāpieņem likums, nevis jārīko “raganu medības”

Eiropas demokrātijas attīstības centra prezidents par “Re:Baltica” pētījumu, kuras NVO finansē Kremlis

Pirms dažām dienām Jūsu žurnālā tika publicēts raksts “Miljons no Kremļa”, kas balstās uz organizācijas „Re:Baltica” ziņojuma par Latvijas organizācijām, kas saņem grantus no Krievijas, kur ir pieminēta arī mana un manis vadītā organizācija „Eiropas demokrātijas attīstības centrs”.

Lai paliek uz autoru sirdsapziņas acīmredzamās kļūdas un nesaskaņojumi informācijas sniegšanā (piemēram, par finansējuma apmēriem un avotiem, jo mūs finansē ne tikai Krievijas fondi), kā arī skaidrie meli (piemēram, par to, ka mēs neesam deklarējuši no Krievijas ienākušos līdzekļus). Gribētos pievērst uzmanību divām svarīgām lietām.

Pirmkārt, ziņojums signalizē, ka valstī ir organizācijas, kas saņem naudu no Krievijas fondiem, un tas bezmaz vai apdraud Latvijas nacionālo drošību. Turklāt autori atzīst, ka viņiem nav zināms, kādiem mērķiem tiek tērēta šī nauda, taču valsts institūcijām, piemēram, VID (tātad arī pārējām, kam ir plašāka kompetence), šāda informācija ir pieejama. Nevajadzētu aizmirst arī par to, ka likums neaizliedz saņemt naudu no ārzemēm (piemēram, tā pati „Re:Baltica” nemaz neslēpj, ka eksistē uz ASV Valsts departamenta rēķina), un brīvās sabiedrības pamatprincips ir – atļauts viss, kas nav aizliegts.

Otrkārt, organizācijas – šo grantu saņēmējas – un to vadītāji tiek nosaukti par „Kremļa ietekmes aģentiem” (t.i., personām, kas īsteno Krievijas valdības politiku), kaut gan ir acīmredzami, ka šādiem apgalvojumiem ir nepieciešami kārtīgi pamatojumi. Jāizprot ne tikai finansējuma avots, bet arī projekta būtība – kā realizācijai tiek izmantoti šie līdzekļi. Piedevām autoriem vajadzētu zināt, ka Krievijai, neraugoties uz būtisku atvēsināšanos attiecībās ar Rietumiem, joprojām paliek daudz kopīgu interešu gan ar ES, gan ar ASV. Tā, piemēram, ir cīņa pret islāma radikālismu, ekstrēmismu, humanitārās jomas pētījumi, nabadzības apkarošana u.c. Līdz ar to, pirms paust izteicienus, kas rada sabiedrībā naidīguma gaisotni, laikam derētu tomēr papūlēties izprast, par ko ir runa, nevis izteikt minējumus, balstoties uz informācijas, kas autoriem šķiet ticama.

Piemēram, manis vadītā organizācija – Eiropas demokrātijas attīstības centrs (EDAC) – jau trīs gadus nodarbojas vienīgi ar pētnieciskiem projektiem, turklāt Baltijas valstis principiāli netiek iekļautas tās interešu lokā (Tikai 2012. gadā, kad zinātne vēl nebija EDAC prioritāte, mēs organizējām pirmo un vienīgo apaļo galdu ar postpadomju telpas jauno politiķu un sabiedrisku darbinieku piedalīšanos. Tolaik pirmoreiz notika tiešs dialogs starp viņiem Rīgas domes platformā).

Tas skaidrojams ar to, ka mēs nevēlamies saņemt „realitātes nomelnotāju” birku – prakse rāda, ka šāda birka it viegli tiek piekarināta visiem, kas atļaujas uzrakstīt par ko negatīvu šajās valstīs (diemžēl mūsu pētījumu priekšmets ir saistīts ar negatīvo, jo mēs aptveram visu diapazonu – no imigrācijas plūsmu ietekmi uz radikālisma pieprasījumu sabiedrībā līdz starpreliģiju problēmām, kas ir viens no naida avotiem Eiropas sabiedrībā). Tas arī darīts zināms autoriem no „Re:Baltica”, kaut gan izrādās, ka tas mums nav līdzējis!

Mēs veicam pētījumus Krievijā, Ukrainā, ES valstīs – tur, kur mums sanāk dialogs pēc būtības. Droši vien saprotams, kāpēc šīs valstīs, tostarp arī Krieviju, interesē šī tematika – tur atzīst problēmas esamību un saprot, ka tā jāizpēta. Vai tas atbilst Krievijas Federācijas politikai? Laikam gan, citādi Krievija mūs nefinansētu. Vai Latvijai tas ir slikti? Domāju, ka vairāk labi nekā slikti, jo jau visai drīz tai būs jāsaskaras, piemēram, ar bēgļu problēmām un ar visu, kas ar tām saistīts. Un ārvalstu pieredze, ko apkopojuši vadošo Eiropas universitāšu profesionāli eksperti, tai lieti noderētu.

Vispār zinātniski pētnieciskas struktūras parasti iztiek no grantiem. Tā ir visur. Ja nebūs grantu, nebūs arī pētījumu. Bet galvenie grantu devēji ir valsts organizācijas. Eiropā tās ir ES struktūras un ASV Valsts departaments, Savienotajās Valstīs – dažādas ministrijas un aģentūras, kā arī dažas pašvaldības, Krievijā – valstiski un daļēji valstiski fondi. Privātu organizāciju, kas piešķir grantus, praktiski visur nav daudz un to mērogi nav lieli.

Vai mūsu organizācija ir atvērta grantu saņemšanai no citām valstīm un fondiem? Protams! Vēl jo vairāk, 2015. gadā mēs jau esam piedalījušies konkursā ES granta saņemšanai un darīsim to vēlreiz. Paredzu, ka tad, ja mēs saņemtu Rietumu grantus, „Re:Baltica” nonāktu strupceļā – laikam birku „Kremļa aģents” būs vien jāmaina ar citu, piemēram, „pasaules aizkulises aģents”.

Taču iemesls, kāpēc es vēršos pie Jums, nav vēlme sūdzēties par Latvijas masu medijiem vai diskutēt par to, kur Eiropas Savienībā ir labvēlīgākais klimats NVO darbībai. Problēma ir daudz nopietnāka: tieši ar šādiem rakstiem un ziņojumiem Krievijā sākusies sagatavošanās likuma „Par ārvalstu aģentiem” pieņemšanai. Kā zināms, visām Krievijas organizācijām, kas saņem finansējumu no ārzemēm, tagad jāreģistrējas īpašā reģistrā. Rietumos šo likumu uzskata par cilvēktiesību pārkāpumu.

Taču tajā likumā ir kāda nianse: „ārvalstu aģentu” reģistrā netiek iekļautas organizācijas, kas nenodarbojas ar politisko darbību. Tas nozīmē, ka krievi, kam arī rūp, ka viņu valstī NVO tiek finansētas no ārzemēm, tomēr secinājuši, ka jāņem vērā ne tikai finansējuma avots, bet arī tas, kādi projekti tiek realizēti par ārzemju naudu. Tikai tad, ja prokuratūra un tiesa (!) pārliecināsies, ka šie projekti skar valsts dzīves politisko jomu, šo projektu īstenotāji iegūst „ārvalstu aģentu” statusu. Starp citu, nekādas juridiskas sekas, izņemot detalizētākus pārskatus, šis statuss neizraisa, toties sabiedrība zina, ka konkrēta organizācija realizē Krievija politiskus projektus par ārzemju sponsoru līdzekļiem.

Var cik sirdij tīk strīdēties par cilvēktiesībām, taču jāpiekrīt, ka šāda prakse ir godīgāka, salīdzinot ar to, kas mums šodien ir Latvijā. LR nav likuma par ārvalstu aģentiem – tas ļauj žurnālistiem pēc savas patikas piekarināt jebkādas birkas un etiķetes jebkādām organizācijām, kas saņem finansējumu no ārzemēm, turklāt kritērijs šeit ir nevis projekta saturs, bet gan finansējuma avots. Tas, ka žurnālisti ignorē principu „viss, kas nav aizliegts, ir atļauts”, nozīme nopietna procesa sākumu, kas apdraud demokrātijas stūrakmeņus, uz kuriem ir celta ne tikai Latvija, bet arī visas ES valstis. Es nebūt neaicinu tūlīt pat pieņemt šādu likumu. Vēl jo vairāk, tā pieņemšana nonāktu pretrunā ar ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas 9.punktam, kurā ir teikts, ka dalībvalstis nedrīkst pieļaut „diskriminējošu ierobežojumu ieviešanu attiecībā uz potenciālajiem finansējuma avotiem, kas vērsti uz tiesību aizstāvju darba atbalstīšanu.”

Taču, ja sabiedrībā ir izveidojies pieprasījums (starp citu, ne jau bez masu mediju palīdzības) pēc ienaidnieku un „ārvalstu aģentu” meklēšanas, tad pat šāds likums būtu labāks par fantoma sāpju izraisītām mocībām un „raganu medībām”. Vispirms es aicinu noteikt kritērijus, kas jāņem par pamatu ārvalstu finansēto NVO darbības vērtēšanai, un uzlikt šīm organizācijām par pienākumu sniegt pārskatus par to, kādiem mērķiem tika iztērēti līdzekļi. Kā esot teicis Konfūcijs, nevajag meklēt melnu kaķi naktī tumšā istabā. Jo īpaši, ja nekāda kaķa tajā nav.

Ar cieņu,

Dr. Valery Engel, Eiropas demokrātijas attīstības centra prezidents