Linča tiesa vai valsts amatpersonu ievērots varas dalīšanas princips?

Atklāta vēstule par augstāko valsts amatpersonu personiskā viedokļa nošķiršanu no oficiālā un varas dalīšanas principu ievērošanu šai sakarā

Iepazīstoties ar vairāku valsts augstāko amatpersonu – Valsts prezidenta, Ministru prezidentes, tieslietu ministra un tiesībsarga publiskajiem paziņojumiem par Liepājas tiesas spriedumu lietā par netiklu darbību veikšanu ar mazgadīgu meiteni, kā tiesu sistēmai piederošas personas, zvērināti advokāti, kā arī Latvijas Republikas pilsoņi un nodokļu maksātāji, paužam viedokli, ka ar šo ir notikusi nepieļaujama iejaukšanās tiesu darbā un to neatkarībā, kas, mūsuprāt, būtu kvalificējama kā valsts tiesiskuma vai pat konstitucionālā krīze un demokrātijas jeb valsts varas dalīšanas tiešs apdraudējums.

Norobežojoties no konkrētās lietas, konkrētās tiesas un tiesnešiem, faktiskajiem lietas apstākļiem, kā arī apsūdzības un apsūdzētajiem, tomēr nevar nepamanīt bīstamu tendenci, kas apdraud to tiesiskuma daļu, kas Latvijā patlaban pastāv, nekādi nepalīdzot vairot tiesiskumu tur, kur tā trūkst.

Neaizstāvot nevienu no iesaistītajiem lietas dalībniekiem vai tiesnešiem, kā arī piebilstot, ka arī mums kā zvērinātiem advokātiem ne reizi vien ir bijuši un arī šobrīd ir konflikti ar Kurzemes tiesu apgabalā esošo Liepājas tiesu un tās tiesnešiem (tai skaitā par tiesnešu nemotivētu atkāpšanos no judikatūras, kā sakarā šobrīd Augstākās tiesas priekšsēdētājs izskata mūsu sagatavotās sūdzības un informācijas pieprasījumus, kas esot nodoti izvērtēšanai tiesnešu sapulcei), tomēr norādām, ka ir nepieļaujama Satversmē un citos likumos nostiprinātā tiesu neatkarības principa un taisnīgas tiesas principa tik klaja pārkāpšana no citu valsts varas atzaru puses kā šajā gadījumā.

Tas, mūsuprāt, robežojas ar linča tiesu, par ko liecina jaunākās publikācijas šai sakarā, norādot uz publiskiem aicinājumiem sabiedrība pašai izrēķināties ar apsūdzētajiem.

Atgādinām, ka lielākā daļa lietu, kas nonāk tiesās, tiek skatītas trijās tiesu instancēs, turklāt augstākas tiesu instances lietas izskata vairāku tiesnešu sastāvā. Jāņem vērā tas, ka arī tiesneši ir cilvēki, kas pieļauj kļūdas, parasti sava profesionālā riska robežās. Ja pieņemam, ka tiesneši attaisnojamas kļūdas pieļauj aptuveni 10% gadījumu (pretēji autobusu vadītājiem vai lidmašīnu pilotiem, kuru darba specifika tik lielu kļūdas procentu nepieļauj), tad, izejot trīs tiesu instances, kļūdas varbūtība dinamiski samazinās līdz ne vairāk kā 0,1% (10%*10%*10% = 0,1%; faktiski vēl vairāk, jo otrajā un trešajā instancē lietus skata nevis vairs viens, bet nu jau trīs tiesneši.) 

Sekojoši, tiesu kļūdas bija, ir un būs arī turpmāk, bet gala nolēmuma aplamības riskam ir jābūt niecīgam un pieņemamam kā neizbēgamam faktam, kur katram sabiedrības loceklim un, jo vairāk – valsts amatpersonām, ir pienākums cienīt likumā noteiktajā kārtībā spēkā stājušos un spēku nezaudējušu spriedumu, pat ja tas ir pilnīgi aplams. Jo risks, ka tiesa taisīs nepareizu vai netaisnīgu lēmumu vienā gadījumā no tūkstoša, ir ļoti labs rādītājs demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā, savukārt kāda ieskatā „nelikumīgu” tiesas spriedumu nepildīšana radīs anarhiju un veicinās sabiedrības un valsts sabrukumu.

Tomēr šis princips darbojas tikai tad, ja katra nākamā tiesu instance pārbauda iepriekšējās tiesas taisīto nolēmumu un, izvērtējot pušu norādītos argumentus, to labo. Un otrādi – ja katra nākamā instance skata lietu no jauna un taisa neatkarīgu nolēmumu, kļūdas procents paliek nemainīgs (~10%). Turklāt, tiesnešiem iespaidojoties vai ņemot vērā sabiedrības, plašsaziņas līdzekļu un augstāko amatpersonu izteikto viedokli, kļūdas varbūtība tikai pieaug!

Tieši tāpēc, ka ir vairākas tiesu instances, parasti netiek publiskoti un oficiālo valsts amatpersonu publiski analizēti vai iztirzāti vēl spēkā nestājušies tiesu nolēmumi, jo tikai tam spriedumam, kas nav ticis pārsūdzēts, ir likuma spēks, tikai tas ir visiem saistošs un tikai tas ir jāievēro (likuma “Par tiesu varu” 16. pants).

No otras puses, laikā, kamēr notiek lietas iztiesāšana, visai demokrātiskajai sabiedrībai – Valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām – ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību. Likumā “Par tiesu varu” expresis verbis ir ierakstīts, ka “nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi, citāda prettiesiska iejaukšanās tiesas spriešanā neatkarīgi no tā, kādā nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts. Likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā aizliegtas demonstrācijas un piketi tiesu ēku telpās. Jebkura tiesneša ietekmēšana un iejaukšanās tiesas spriešanā sodāma likumā noteiktajā kārtībā.”

Uz šo principu ir norādījusi arī Satversmes tiesa, kuras spriedumos paustās atziņas ir obligātas visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām: “.. no vispārējiem tiesību principiem, tostarp varas dalīšanas principa, izriet secinājums, ka iejaukšanās tiesas darbībā nav pieļaujama. Likuma “Par tiesu varu” 11. pantā nostiprinātais aizliegums iejaukties tiesas darbībā ietver citu publiskās varas institūciju pienākumu atturēties pieņemt lēmumus jautājumos, sakarā ar kuriem tiesā jau tiek izskatīta lieta. Ja tiesā tiek izskatīts kāds strīds, tad citas institūcijas lēmumus par strīda priekšmetu var pieņemt tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā.”

Bet kā gan lai citādi kā vien par rupju iejaukšanos tiesas darbā nosaukt visus publiski izskanējušos paziņojumus – pat ja Valsts prezidents šos paziņojumus izsaka kā parasts pilsonis: „..kā Latvijas iedzīvotājs notikušo vērtē negatīvi, piebilstot, ka pašlaik gatavo arī vēstuli tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam (VL-TB/LNNK), kurā lūgs izvērtēt tiesas darbu, vai lēmumu pieņemšanas procesā nav notikuši kādi pārkāpumi.”

Rodas jautājums – vai arī minētās vēstules ministram valsts prezidents rakstīs kā parasts Latvijas pilsonis vai iedzīvotājs? Vai arī Ministru prezidentes izteikumi vērtējami kā parastas pilsones viedoklis: „Ģenerālprokuratūra, protams, izvērtēs, bet tas ir vienkārši nepieņemami.” Turpat konstatējams, ka „arī Tieslietu ministrija pēc pilna sprieduma pieejamības 20.jūlijā sola pārbaudīt šo situāciju. Savu oficiālo viedokli ir paudis arī tiesībsargs, kurš, pat neiepazīstoties ar sprieduma motīviem un lietas materiāliem, ir atļāvies publiski paust viedokli, ka sods, ko piespriedusi Liepājas tiesa, ir neadekvāts.

Šādā situācijā aktuāls kļūst jautājums – vai Latvijas Republika vairs būs spējīga nodrošināt Satversmei un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai atbilstošu tiesas procesu apsūdzētajiem konkrētajā lietā, jo sabiedriskās domas vadīta linča tiesa pēc būtības jau ir notikusi? Proti, pat ja izrādīsies, ka lietas materiālos vispār nav pierādījumu notiesājoša sprieduma pasludināšanai, diez vai atradīsies kāds tiesnesis, kas ar tā konstatēšanu gribēs nonākt uz sabiedrības un valsts amatpersonu rīkotā sārta (uzsveram, ka savas vainas atzīšanu neuzskatām par argumentu atkāpei no nevainīguma prezumpcijas).

Turklāt šā jautājuma publiskošana ir aktualizējusi vēl kādu jautājumu: līdz šim, vēršoties Tieslietu ministrijā ar lūgumu izvērtēt tiesneša, mūsuprāt, klaji nelikumīgu un spēkā stājušos (nepārsūdzamu) nolēmumu, kas pirmsšķietami un ievērojami pārsniedz tiesneša kompetenci vai profesionālā riska robežas (proti, pieļaujot būtiskus normatīvo aktu pārkāpumus), Tieslietu ministrija tās valsts sekretāru un valsts sekretāru vietnieku personā mums nemainīgi ir atbildējuši ar frāzi: “Tiesneši ir neatkarīgi un Tieslietu ministrija nav tiesīga iejaukties tiesas darbā.”

Rodas jautājums – vai tiesneši, kuri pieņem nepārsūdzamus nolēmumus, tiek vērtēti un sistemātiski pārbaudīti vispār? Jo pašreizējā pieredze liecina, ka tiesnešu darbu izvērtēšana notiek tikai gadījumos, ja iesaistās prese, bet tad – neatkarīgi no tā, vai lietas izskatīšana jau ir pabeigta vai tā joprojām tiek izskatīta (kur tiešām būtu pamats runāt par tiesas neatkarības apdraudējumu).

Nav šaubu, ka arī tiesnešu darbu nepieciešams uzraudzīt, pretēji tam, ko parasti savās atbildēs personām, kas amatpersonu ieskatā nav masu informācijas līdzekļu jeb ceturtās varas pārstāvji, pauž Tieslietu ministrija.

Mūsuprāt, nav pieļaujama situācija, ka nav faktiski nekādas kontroles pār Augstākās tiesas vai Satversmes tiesas tiesnešiem, jo arī tie var pieļaut vieglākas vai rupjākas kļūdas.

Nav pieļaujams, ka atsevišķi tiesneši var dzīvot savas neatkarības aizsegā, labticīgi vai, kaut nu tā nebūtu, bet nav pilnīgi izslēgts – arī ļaunticīgi izmantojot savu neaizskaramību, paļaujoties uz to, ka viņu pieņemtos lēmumus neviens nekad nepārskatīs un nevērtēs. Un otrādi – nav pieļaujama likumdevēja un izpildvaras uzraudzība par tiesu nolēmumiem, kas ir pārsūdzami likumā noteiktajā kārtībā augstākā tiesu instancē. Taču patlaban ir vērojam pretēja aina – izpildvara reglamentē lietas virzības kārtību tikai zemāko instanču tiesās, arī uzraudzību lielākoties veicot pār tiesām, kuru lēmumi nav galēji.

Tagad Latvijā sāk nostiprināties prakse, ka tiesnešu rīcība un lēmumi konkrētās lietās tiek vērtēti, reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos atspoguļotu skandalozu informāciju, nereti pat tiešāk vai netiešāk tā iejaucoties lietas izskatīšanā. Mūsuprāt, šāda situācija nav ne pareiza, ne likumīga.

Tāpēc lūdzam valsts amatpersonas norobežoties no lietām, kas vēl atrodas izskatīšanas stadijā tiesās, konkrētajā lietā norādot, ka emocionālie izteikumi radušies faktisko apstākļu, kas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, ietekmē.

Vienlaikus arī aicinām Tieslietu ministriju gadījumos, ja tā saņem sūdzības par konkrētu tiesnešu pieļautiem iespējamiem likuma pārkāpumiem jau izskatītā lietā (neatkarīgi no tā, vai sūdzība iesniegta par rajona tiesas, apgabaltiesas vai Augstākās tiesas tiesnesi), sūdzību izvērtēt pēc būtības, nevis realizēt dubultus standartus – publiska skandāla neesamības gadījumā neskatot sūdzību pēc būtības (to pat nenododot izskatīt ministram personīgi), aizbildinoties ar tiesnešu neatkarību un otrādi – aktīvi iejaucoties tiesas darbā masu informācijas līdzekļos aktualizētos gadījumos.

Autori ir Zvērinātu advokātu biroja “iLAW” zvērināti advokāti Normunds Šlitke un Arta Snipe