Augstākajām tiesu sistēmas amatpersonām trūkst atklātības

Gan AT priekšsēdētāja, gan ģenerālprokurora kandidatūru izvirzīšana notika interešu konflikta ēnā

Veids, kādā apstiprināšanai Tieslietu padomē virzīti kā Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja, tā arī ģenerālprokurora amata kandidāti, liecina ne tikai par interešu konfliktu izvirzīšanas procedūrā, bet arī par atklātības trūkumu kandidātu darbības izvērtēšanā.

Lai arī abas augstās amatpersonas kandidēšanai uz otru pilnvaru termiņu ir jau apstiprinātas, jautājums, vai tas nav noticis interešu konflikta ēnā, joprojām ir aktuāls. Ēriku Kalnmeieru izvirzīja Ģenerālprokurora padome, kuru izveido pats ģenerālprokurors, līdz ar to radot pamatu bažām par lēmuma objektivitāti. Savukārt asās diskusijas Ivara Bičkoviča kandidatūras apspriešanā parādīja, ka lielai daļai AT tiesnešu viņa darbs šķiet neapmierinošs.

Interešu konflikta iezīmes bija vērojamas arī kandidātu tālākā virzīšanā Tieslietu padomē. Tā kā šajā institūcijā darbojas kā AT priekšsēdētājs, tā ģenerālprokurors, kandidātiem būtībā nācās balsot vienam par otru. Šādā situācijā nav jābrīnās, ka skaidra un atklāta argumentācija, kāpēc apstiprināšanai Saeimā izvirzīti tieši šie kandidāti, sabiedrībai netika sniegta.

Jau tuvākajā laikā par abiem kandidātiem lems Saeima. Biedrība „Sabiedrība par atklātību Delna” uzskata, ka pirms Saeimas balsojuma AT priekšsēdētājam Bičkovičam tomēr jāpaskaidro, kādi kritēriji viņam lika atbalstīt Ēriku Kalnmeieru un noraidīt Latvijas Prokuroru biedrības prezidentu Jāni Ilsteri. Gribētu arī redzēt ģenerālprokurora piecos gados paveiktā izvērtējumu. Pagaidām sabiedrībai zināma tikai Bičkoviča publiski paustā pārliecība, ka prokuratūras līdzšinējais darbs ir vērtējams pozitīvi un tas ir vērsts uz prokuratūras attīstību.

Kalnmeiers pats medijos izteicies, ka risinājis jautājumus par prokuratūras materiāli tehnisko nodrošinājumu, datortehniku un autoparku, un savas valdīšanas sākumposmā likvidētās Reabilitācijas un specdienestu prokuratūras vietā izveidojis Narkotiku nelikumīgas aprites noziegumu izmeklēšanas prokuratūru. Minēta arī Prokuratūras likuma sakārtošana. Grozījumus par būtiskām izmaiņām prokuratūras darba regulējumā savulaik sadarbībā ar prokuratūras darba grupu izstrādāja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija.

Sabiedrībai svarīgs būtu arī ģenerālprokurora paša vērtējums par paveikto – kas izdevies, kas nav izdarīts, kādi ir izaicinājumi un attīstības plāni nākamajam periodam, taču vismaz publiskajā telpā tāda nav. Trūkst arī skaidri noteiktu soļu prokuratūras prestiža celšanai, un izsvērtas analīzes par tā krituma iemesliem. Šajā kontekstā vērā ņemams ir Jāņa Ilstera ierosinājums par iekšējās uzraudzības nodaļas veidošanu interešu konflikta situāciju un korupcijas risku novēršanai. Diemžēl iztrūka arī abu kandidātu publiskas diskusijas par savu redzējumu prokuratūras tālākai attīstībai. Tās vietā bija Ilstera kunga atklāsmes par publiskā telpā izskanējušo informāciju, kad prokurors, iespējams, bijis starpnieks vajadzīgo lēmumu sarunāšanā, un Kalnmeiera kunga atziņas, ka būtiskākā problēma prokuratūras darbā ir finansējuma trūkums, un nepieciešamība pastiprināt virsprokuroru atbildību par padoto darba kvalitāti un rezultātiem.

Būtībā kā tiesās, tā prokuratūrā mēs redzam tās pašas problēmas, par kurām diskutēts jau gadiem ilgi, un man gribas jautāt – kas abu amatpersonu pilnvaru laikā paveikts sistēmas reālai sakārtošanai, tajā skaitā arī negodprātīgu darbību izslēgšanai?

Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš vienlaicīgi ir arī Tieslietu padomes vadītājs, ir augstākā tiesu varas amatpersona. Lielā mērā tieši no viņa personības un tiesu sistēmas tālākās attīstības redzējuma ir atkarīgs, kāda būs mūsu valsts tiesiskā vide. Pievienojos Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrības teiktajam, ka AT priekšsēdētājam jābūt stratēģiskam redzējumam un vīzijai gan par Augstāko tiesu, gan par tiesu sistēmu kopumā un jābūt tās līderim. Diemžēl Bičkoviča kungs šādu redzējumu sabiedrībai nav piedāvājis, tāpat kā nav sniedzis sasāpējušo tiesnešu ētiku un atbildību skarošo problēmu risinājumu.

Viņa izpratni šajos jautājumos apliecināja gadījums ar Limbažu tiesas tiesnesi, kurš attaisnoja 1,5 promiļu reibumā pieķerto dzērājšoferi un pret kuru Bičkovičs atteicās ierosināt disciplinārlietu, sākumā aizbildinoties ar to, ka līdz lietas gala lēmumam to liedzot procedūra, bet vēlāk norādīja, ka disciplinārlietu nerosina, jo tā būtu iejaukšanās tiesas darbā. AT vadībā nepieciešams cilvēks, kurš spēj sakārtot sistēmu tā, lai sistēma pati spētu izskaust korumpētību, negodprātību un personīgu ieinteresētību. Diemžēl Bičkoviča kunga līdzšinējo pilnvaru laikā tas nav noticis un maz ticams, ka pārvēlēšanas gadījumā nākamajos piecos gados kas mainīsies.

Pavisam drīz Saeima lems par divu augstāko tiesu sistēmas amatpersonu apstiprināšanu amatā uz atkārtotiem pilnvaru termiņiem. Gribētos cerēt, ka šajos balsojumos toni nenoteikts ne sabiedrībai nezināmas politiķu aizkulišu vienošanās, ne oligarhu intereses, bet gan objektīvs abu amatpersonu paveiktā izvērtējums un tālākās attīstības redzējums. Stipra un neatkarīga tiesu sistēma ir tiesiskas valsts garants, bet pilnīga atklātība šādu jautājumu pieņemšanā ir vislabākais sabiedrības interešu sargsuns.

Autors ir Sabiedrības par atklātību Delna direktors