Druķis: šobrīd sabūvētais ir bumba ar laika degli

Jaunais Būvniecības kontroles valsts biroja vadītājs Pēteris Druķis aicina konkrēti noteikti atbildību par būvju kvalitāti

Intervija ar jaunizveidotā Būvniecības kontroles valsts biroja vadītāju Pēteri Druķi – bijušo testēšanas, inspicēšanas un sertificēšanas uzņēmuma “Inspecta Latvia” filiāles vadītāju, Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes politikas un dažādu standartizācijas tehnisko komiteju ekspertu – par procesiem būvniecības nozarē, jauno likumu, atbildību par kļūdām un spēju noturēties pret ekonomiskiem lobijiem. Saīsinātā veidā publicējam būtiskākos intervijas fragmentus.

Iespaids, ka būvniecības politikas apzīmējums “ilgtspējīga būve” ir tāds birokrātisks formulējums. Vai ir kādas ārējas pazīmes, pēc kurām atsķirt – tā ir ilgtspējīga būve, tā nav?

Ārēji to nevarēs pateikt. Jāskatās, vai konkrētais izpildījums atbilst ilgtspējības prasībām. Jautājums, kas ir šīs ilgtspējības prasības? Pamatā, protams, ir jautājums par vides aspektiem. Lai nebūtu situācija, ka izstrādājumi, kas iebūvēti būves elementos, kaitē cilvēkiem, kas atrodas telpās. Ir pietiekoši daudz dažādu tehnisku jautājumu, kur uzreiz var pateikt, vai tas atbilst attiecīgajām prasībām vai nē. Bet tā problēma, kas Latvijā ir būvniecībā,  – tā ir katastrofāla. Tādā ziņā, ka cilvēkam ir pārliecība – viņš no sākuma spēs uztaisīt “kak popala”, kā sanāca, tad atnāks kāds, kurš pierakstīs klāt kādu papīru, nu, kaut kā gan jau nodošu ekspuatācijā. Vēl turklāt daudziem ir problēma, ka cilvēki rada būvi, kura neatbilst prasībām. Mēs runājam par to, ka te Latvijā ir sliktas prasības, vecais padomju regulējums un tā tālāk, bet šīs būves netiek nojauktas! Netiek – tās kaut kādā veidā tiek mēģināts nodot.

Kāds ir jūsu viedoklis?

Ja būve neatbilst prasībām, tu viņu nevari nodot. Līdz pat nojaukšanai. Protams!

Kad jūs sākāt par būvniecību interesēties?

Par būvniecību esmu interesējies gadiem. Mazliet pārsteidza valsts pārvaldes izaicinājums ņemt mani darbā, jo esmu ārkārtīgi kritisks pret to izpildījumu, ko valsts pārvalde nodrošina normatīvajā regulējumā. Tādā ziņā, ka esmu piedalījies dažādās darba grupās un stāstījis, kā to risina pasaulē, minējis labākos piemērus, bet nē, mēs joprojām mēģinām Latvijā pēc savas izpratnes. Tā izpratne būvniecības sektorā mums ir saglabājusies tādā Padomju Savienības domāšanā. Tā Padomju Savienības domāšana ir, ka mēs visi kopā kaut ko būvējam un katrs sabiedrības elements atbildīgs. Atceros vēl iepriekšējā ekonomikas ministra frāzi: mēs visi atbildam par būves kvalitāti. Ko nozīmē – mēs visi kopā? Tas nozīmē, ka neviens. Ir jābūt konkrētam atbildīgajam. Man ir pilnīga pārliecība, ka nedrīkst būt situācija, ka atbildību mēģina novelt uz kaut kādiem pakārtotajiem cilvēkiem. Tas būtu tas pats, kas iedomājieties – uzņēmums ražo izstrādājumu, maizīti. Notiek situācija, ka šajā maizes kukulītī apzināti vai neapzināti kaut kas ir bijis ielikts iekšā un iet bojā cilvēks. Kā jūs domājat, kurš par šo nes atbildību? Vai jūs domājat, ka tehnologs vai tas cilvēks, kurš stāvēja pie konveijera vai tomēr uzņēmuma vadītājs, kurš šo maizi piegādā?

Manuprāt, uzņēmuma vadītājs.

Precīzi! Tad kādēļ būvniecībā pēkšņi viss kļūst citādāk?

Labs piemērs par maizīti, bet tad šobrīd par “Maximas” traģēdiju ir jāatbild Putniņam un Pauniņam?

Ņemot vērā, ka es šobrīd esmu ierēdnis, mans viedoklis ir tāds pats kā biroja viedoklis, savukārt biroja viedoklis šobrīd nav, tādēļ, ka birojam neviens to [oficiāli] nav jautājis.

Jūs atrunājaties, bet es gribu pēc būtības zināt.

Nē, es pēc būtības. Es domāju, ka ir problēma attiecībā uz atbildību.

Kā vērtējat jauno Būvniecības likumu?

Ziniet, cik ilgi tika rakstīts likums? Kopumā ņemšanās par un ap likumu bija apmēram desmit gadus. Paskatāmies, ko tad eam izdarījuši, ko esam uzrakstījuši visi kopā? Nekas jau nav mainījies pa lielam. Vienīgais, ko esam pateikuši, ka būvatļauju var saņemt ātrāk, atvieglojot it kā birokrātisko slogu. Un ko nozīmē būvatļauja – tas nozīmē, ka es drīkstu durt lāpstu zemē – žargonā [runājot]. Par būves kvalitāti tur vispār nav nekā! Par būves kvalitāti tur ir nākusi klāt tikai prasība attiecībā uz ilgspējīguma jautājumiem, bet tā ir nākusi klāt ne jau tāpēc, ka mūsu sabiedrība prasa, bet tāpēc, ka Eiropas regulējums to pieprasa. Bet, ja runājam par būves kvalitāti, tur nav gandrīz neviena vārda.

Kas ir lietas, ko jūs gribētu mainīt?

Vienkāršota, maksimāli vienkāršota likumu [bāze] kā tāda. Nevajag sarežģīt administratīvo regulējumu, tam jābūt pietiekami vienkāršam, lai nebūtu situācijas, kad kāds no būvniecības dalībniekiem sāk darīt kādas lietas nepareizi un var sākt strīdēties, ka, ziniet, pārkāptas viņa tiesības. Jo ir sarežģītāks šis administratīvais regulējums, jo pašiem grūtāk.

Vai varat nosaukt konkrēti, ko jūs varētu rosināt, lai būtu vienkāršāk?

Likumā – neko. Tas, ko es piedāvāju – vajag izdarīt vienu lietu, pateikt, kādas ir būvei būtiskās prasības un kurš par šīm prasībām atbild. Un viss. Tālāk jau ar Ministru kabineta noteikumiem atšifrēt, kā tas izskatās, kurā mirklī, kādi ir šie parametri, lai mēs varētu secināt, ka viena vai otra prasība ir atbilstoša. Un atbildība šajā gadījumā – piemēram, tas būs ģenerāluzņēmējs, būvnieks. Par to, starp citu, nozarē ir lieli strīdi un diskusijas, vai jāatbild ir arhitektam vai būvniekam.

Kā jums liekas?

Mans personiskais viedoklis – būvnieks.

Jūs rosināsiet to?

Es jums izstāstīju savu personisko viedokli. Tas, ko mēs kā birojs šobrīd darīsim – mūsu fokuss ir būvnormatīvi.

Ar ko nozares profesionāļiem rēķināties – kāds jūs būsit, reformators, sakārtotājs, ko no jums gaidīt?

Tas ko es sev varētu piedēvēt – neesmu runātājs, bet darītājs. Mans uzdevums ir radīt sistēmu, ka mēs varēsim objektīvi pateikt, kādā stāvoklī ir viena vai otra būve. Mums viedoklis būs neatkarīgi no tā, kurš ir īpašnieks, kādas ir sekas – ir tur iekšā cilvēki vai nav. Vienīgais veids, kā mūs varēs pārliecināt dot pozitīvu atbildi – nodrošināt, lai šīs prasības tiktu risinātas.

Vai jūs varat tagad apsolīt, ka mums otra tāda “Maxima” nebūs?

Ja kāds šādu solījumu sniedz, viņš ir avantūrists. To es varu apsolīt, esot amatā, ka mans uzdevums būs rūpēties, lai tie komersanti, kas dara savu darbu, darītu to atbildīgi un viņi zinātu, ka kāds viņiem skatās pakaļ.

Kāpēc jums liekas, ka viņi mainīs visu to, ko šos gadus ir darījuši?

Patiesībā nemaz nav tā, ka visi komersanti visu laiku ir darījuši visu sliktu. Protams, tie rezultāti ir… Mēs neviens nevaram pateikt, ka kādu citu brīdi nebūs kāda cita “Maxima”. Tas, kas jau ir šobrīd sadarīts, ir ārkārtīgi [bīstami] – tā ir bumba ar laika degli, kura jebkurā brīdī var [sprāgt].

Kāpēc tāda situācija bija iespējama?

Sadrumstalotās prasības, kolektīvā atbildība. Izšķīdināts jautājums. Kolektīvās atbildības jautājums – gan jau [atbildēs] kāds cits! Kā jūs domājat, ko domāja projektētājs – gan jau kāds eksperts [pārbaudīs]! Ko domāja eksperts – gan jau kāds cits tur vēl būs.

Kā jums liekas, kāpēc valsts no ļauj?

Pajautājiet cilvēkiem, kas pieņem lēmumus.

Esmu dzirdējusi par dažu politisko spēku saikni ar atsevišķiem būvniekiem.

Es domāju, ka mūsu politisko spēku saikne nav tikai ar būvniekiem. Tas, ko es arī pats esot biznesā [redzēju] – nu, man nebija ilūzijas… Mēs kā jauna valsts vēl tik ļoti veidojamies, formējamies. Šī te ekonomikas ietekme uz cilvēku, arī pārvaldi publiskajā sektorā – protams, ka tā ir. Protams. Man arī pašam ir ārkārtīgi žēl to redzēt. Bet ir teiciens, ka Saeimā ir tādi cilvēki, kādi esam mēs paši. Mēs nevaram gribēt [ko citu], kamēr paši nemainīsimies.

Vai jūs pats spēsit stāvēt tam pretī?

Esmu ārkārtīgi par to pārliecināts. Arī iepriekšējā darbā privātajā sektorā – mums jau nereti bija aicinājums motivēt kaut kādā veidā tādu slēdzienu vai tādu vērtējumu, kādu attiecīgi grib šis pasūtītājs.

Dzirdētas versijas – samaksā un tev viss būs kārtībā.

Protams, ziniet kā savā laikā tehniskā apskate automašīnām bija – ieliec piecīti tehniskajā pasē un viss. Tādā ziņā es ļoti ticu, ka “Maximas” gadījums ir sirdsapziņas jautājums. Man liekas, nevar būt tā, ka tie cilvēki ir akli un viņiem vienalga – tikai nauda acīs, tikai naudas jautājums. Tādā ziņā es par sevi varu teikt – nekad! Jūs varat mēģināt taisīt dažādus eksperimentus un tā tālāk. Nekad jūs nevarēsit pārliecināt mainīt manu viedokli par lietām, kuras es redzu, tikai tapēc, ka tur ir kaut kāda motivācija no sāna.