Latviskais piena kods

Ja katru rītu pirms mācībām tiktu iemācīta un noskatīta tikai viena tautasdziesma, no pirmās līdz ceturtajai klasei bērns Latvijā būs iepazinis 800 tautasdziesmas

Sabiedrībā daudz tiek runāts par latvisko vērtību saglabāšanu, nacionālās pašapziņas celšanu, dzimtenes mīlestības audzināšanu. Priecē tautiskā noskaņa dziesmās, dejās, etniskās mākslas attīstība, senču tradīciju restauratori un iemiesotāji, attīstošais nacionālais patriotisms. Arī politikas līmenī tiek rīkotas garas un plašas debates par šo tēmu, meklējot instrumentus, lai latviskā identitāte tiktu nostiprināta, ņemot vērā arī ģeopolitisko situāciju.

Es patiesi priecājos par katru savas nācijas pārstāvi, kuram sarkanbaltsarkanais ir karogs ceļā uz ierakstīšanos globālajā pasaulē. Bet gribas vairāk šo veiksmes stāstu, gribas gūt pārliecību, ka ne tikai atsevišķu indivīdu centieni nodrošinās gadsimtiem krāto vērtību pārmantotību un izplatību, bet bērns ar mātes pienu saņems latvisko kodu.

Projekta „Eiropas kultūrmantojuma saglabāšana” ietvaros pirms vairākiem gadiem pabiju Grieķijā, piejūras pilsētā Kavalā, Maķedonijas teritoriālajā iedalījumā. Kavala neietilpst tradicionālajos tūristu maršrutos, jo atrodas pietiekami tālu no Salonikiem un kultūrmantojuma centrālais objekts – Kavalas cietoksnis – prasa plašu restaurāciju. Līdz ar to bija iespēja iepazīt grieķus, kuri dzīvo savu ikdienas dzīvi, dodas jūrā , nodarbojas ar olīvu un medus tirdzniecību un vēl ar dažādām ierastām lietām.

Kas mani pārsteidza šajā grieķu stāstā?

Grieķim mitioloģija nav tikai mīts vai skolas laikā apgūta vēstures lappuse. Grieķim viņu dievi un dievības ir tik ļoti saistītas ar šodienu, ka varētu padomāt, vai tikai viņi nav nedaudz ķerti. Grieķis zina, kad Poseidons dusmojas, kad Ēho vēlas par kaut ko brīdināt, kur Odisejs ir ceļojis un kur slēpjas Afrodītes skaistuma noslēpums.

Es neesmu grieķiete, bet man ir ambīcijas, jo es taču esmu studējusi filoloģiju! Pateicoties antīkās literatūras pasniedzējai, man ir iekalts tas, kādā krāsā ir Odiseja suņa paklājiņš, bet tajā pat laikā pieļauju, ka jebkurš grieķu bērns sakautu manas zināšanas vienā setā un es par savām ambīcijām varētu tikai sarkt un, visticamāk, pēc tam bēgt. Grieķim ir grieķu mātes piena kods.

Atgriežos latvietībā, domāju par latvietības kodu – tautasdziesmu. Arāju tauta, bāreņu tauta, tek saulīte… Folkloristi latvju dievību svētkos – Meteņos, Mārtiņos, Saulgriežos – rīko rituālos pasākumus, ko apmeklē plašākas tautas masas, bet vidējam latvietim pat tā īsti nav skaidrs, kāpēc viņš savu bērnu stiepj uz Brīvdabas muzeju. Līgo, līgo – tā tradicionāli tiek rautas vaļā galda dziesmas. Galda dziesmas varētu būt latvietības kods, arī pēdējās piecdesmitgades vadošo komponistu sacerējumi.

Atgriežos pie tautasdziesmas. Gaismas pils un Krišjāņa Barona Dainu skapis. Vairāk kā 200 000 dainu no visiem Latvijas novadiem. UNESCO mantojums, daudz informācijas par skapi un skapja satura nozīmi. Bet kā ar pašu saturu? Vai piena kodā var ielikt skapi?

4.klase. Literatūras mācību grāmata. Četras lappuses par tautasdziesmu, iekļautas piecas tautasdziesmas pastarpināti, lai bērns saprastu, kas ir deminutīvs, epitets un vēl daža uzziņa.

Laikos, kad skolās mācīja ticības mācību, katrs rīts sākās ar Tēvreizi. Latvietības kodu varētu apliecināt ar tautasdziesmu. Katru rītu pirms mācībām tiktu iemācīta un noskaitīta tās dienas tautasdziesma – viena tautasdziesma, neatkarīgi vai pirmā stunda ir sports vai franču valoda. No pirmās līdz ceturtajai klasei katrs Latvijas bērns būs iepazinis 800 tautasdziesmas.

Latgaļiem savas, zemgaļiem savas, latviskais kopā zem viena koda. Dainu skapim atvilknes plaši vaļā.

Autore ir žurnāliste