Vārdi, ko izvēlamies

Pārāk stipru vārdu lietošana saduļķo galvas

Ko jūs teiktu, ja dzirdētu sakām, ka lielākā daļa Latvijas vēlētāju uzticas politikai un politiķiem? Visticamāk, jūs nodomātu, ka teicējs nav pie pilnas saprašanas, jo “fakts”, ka Latvijā ir “graujoša” un “elpu aizraujoša” neuzticība pašmāju politiķiem, taču ir neapstrīdams un plašsaziņas telpā tiek piesaukts teju katru dienu. Turklāt tas taču izriet arī no dažādām sabiedriskās domas aptaujām. Tas ir “cieti” un neapstrīdami.

Tad nu es riskēju ar sava veselā saprāta reputāciju un apgalvoju, ka politikai un politiķiem Latvijā uzticas 58,85% no balsstiesīgajiem jeb vairāk nekā 900 tūkstoši. Kur es ņēmu tik “iepriecinošu” skaitli? Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā sadaļā par 12.Saeimas vēlēšanām.

Tur skaidri un gaiši ir rakstīts, ka 2014.gada 4.oktobrī 12.Saeimas vēlēšanās piedalījās 913 491 vēlētājs jeb 58,85% no balsstiesīgajiem. Tālāk redzams arī, ka “Saskaņai” uzticas 23%, Vienotībai – 21,87%, Zaļo un zemnieku savienībai – 19,53%, Nacionālajai apvienībai – 16,61%, “No sirds Latvijai” – 6,85%, Latvijas Reģionu apvienībai – 6,66%, Latvijas Krievu savienībai – 1,58%, “Vienoti Latvijai” – 1,18%, “Latvijas attīstībai” – 0,89% vēlētāju.

Jā, var piekrist secinājumam, ka trīs gadu laikā kopš 11.Saeimas vēlēšanām 2011.gadā ir krities atbalsts politiķiem un partijām, jo uz vēlēšanām 2014.gadā ieradās tieši par 4222 vēlētājiem mazāk salīdzinājumā ar 2011.gadu. Bet vai tas ir “graujošs” skaitlis salīdzinājumā ar vairāk nekā 900 tūkstošiem, kas aizgāja vēlēt?

Jā, var piekrist arī tam, ka ir tautā ne pārāk mīlēti politiķi – ja reiz bijušo premjeru (Aigars Kalvītis, Ivars Godmanis), vicepremjera (Ainārs Šlesers) un ārlietu ministra (Jānis Jurkāns) saraksts “Vienoti Latvijai” saņēma tikai 1,18% un bijušā valdības vadītāja Einara Repšes “Latvijas attīstībai” tikai 0,89% vēlētāju atbalstu. Taču pirms vēlēšanām valdību vadošās Laimdotas Straujumas “Vienotība” saņēma 21,87% vēlētāju atbalstu. Tā ka visi politiķi un visas partijas laikam tomēr nav vienā maisā metami, vismaz spriežot pēc vēlētāju izvēles.

Redzēt ļaunumu

Apzinos, ka ir jau laikam ļoti nezinātniski un nepopulāri šādā veidā runāt par uzticību politiķiem, tomēr nedomāju, ka tiešām vairāk nekā 900 tūkstošu cilvēku piedalījās vēlēšanās par spīti tam, ka galīgi netic politikai un neuzticas politiķiem. Vai tiešām tādā gadījumā viņiem nebūtu nekā labāka ko darīt saulainā sestdienā, kura turklāt šoreiz bija siltākā Saeimas vēlēšanu diena kopš Latvijas valsts atjaunošanas.

Protams, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi par politiķiem un partijām, un būtu dīvaini, ja demokrātijas un vārda brīvības apstākļos būtu citādi, taču pie salīdzinoši tik lielas dalības parlamenta vēlēšanās nemitīgi klaigāt par “ārkārtīgi” zemu uzticību politiķiem man neliekas prātīgi un atbildīgi. Galu galā ne jau sabiedriskās domas aptaujas rāda patieso ainu, bet gan dzīves īstenība, un tādējādi vēlēšanu rezulāti vislabāk rāda vēlētāju noskaņojumu.

Tiesa gan, ja vadās no plašsaziņā un sabiedriskajā sarunā iecienīta teiciena par “mazākā ļaunuma” izvēlēšanos, tad vēl var pieļaut iespēju, ka simti un tūkstoši tiešām tikai gāja izvēlēties starp “ļaunumiem”.

Interesanti, kādi gan tādā gadījumā ir tie “ļaunuma” novērtēšanas kritēriji? Kura “ļaunāka” – Laimdota Straujuma vai Dana Reizniece-Ozola, Ināra Mūrniece vai Aija Barča? Un kurš “ļaunāks” no šiem – Ojārs Kalniņš vai Māris Kučinskis, Mārtiņš Šics vai Andris Buiķis? Jā, kāpēc gan “mazāko no ļaunumiem” nevis “labāko no esošā piedāvājuma”?

Vārdu smagums

Diezin vai kāds no manis nejauši izvēlētajiem un iepriekšējā rindkopā nosauktajiem politiķiem tiešām saistās ar ļaunumu, ja mēs aizdomājamies par šī vārda patieso nozīmi. Ļauns un ļaunums ir ļoti spēcīgi vārdi, ko “Latviešu literārās valodas vārdnīca” skaidro kā naidīgu, nežēlīgu, nekrietnu, noziedzīgu attieksmi vai rīcību. Tātad vairāk vai mazāk apzinātu un mērķtiecīgu kaitējuma nodarīšanu citiem.

Tad nu jājautā, vai mēs tiešām apzināmies vārdu, ko lietojam sabiedriskajā sarunā, patieso nozīmi, kā arī to, ka līdzīgi kā stipru dzērienu lietošana arī pārāk stipru vārdu izmantošana var saduļķot skatu un prātu?

Slikts un slikti ir daudz maigāki jēdzieni, jo tie cita starpā raksturo neatbilstību noteiktām prasībām, nemākulīgu vai neapzinīgu sava darba veikšanu, kā arī morāles normām neatbilstošas īpašības. Sliktas rīcības vai slikti padarīta darba pamatā retāk būs apzināta un mērķtiecīga kaitēšana, bet biežāk vienkārši slinkums, nezināšana, nevēlēšanas vai savu spēju neapzināšanās.

Tāpēc liekas, ka partiju un politiķu raksturošanai piemērotāki būtu jēdzieni – labs vai slikts sava darba darītājs nevis lielāka vai mazāka ļaunuma iemiesojums. Politiķu, valsts un pašvaldību darbinieku, tāpat kā jebkuru citu arodu pārstāvju darbības raksturošanai vārda brīvības apstākļos, protams, var izvēlēties jebkādus vārdus, taču no sabiedrības ilgtermiņa interešu viedokļa labāk laikam neizmantot tādus, kas ātri vien visus novedīs strupceļā.

Vai tad tiešām, kad no rīta ceļamies no gultas, logā redzamo sauli vērtējam kā mazāko ļaunumu salīdzinājumā ar apmākušos un lietainu laiku? Vai tiešām, satiekot kaimiņus vai pretimnācējus uz ielas, kā pirmā doma prātā iešaujas jautājums – nez cik ļauns ir šis ļaunuma kritēriju skalā?

Laikam jau tomēr savā pašu dzīvē mēs tik daudz to ļaunumu nedz meklējam, nedz atrodam. Tad kādēļ gan uzskatīt, ka cilvēki, kam paši un mūsu līdzcilvēki uzticējuši savas sabiedrības pārvaldīšanu, ir tik bezgalīgi neuzticami un ļaunuma apsēsti?

Autore ir neatkarīgā žurnāliste