Ar šķērdēšanu veiksmīgi dzīvot nevar

Žurnāls “Ir” intervē Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības piecus “jauniesauktos” ministrus, šodien – intervija ar Jāni Reiru

Līdzšinējais Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Jānis Reirs (Vienotība) Straujumas otrajā valdībā vadīs Finanšu ministriju, jo krīzes laiku ministrs Andris Vilks (Vienotība) 12.Saeimas vēlēšanās nestartēja un paziņoja, ka aiziet no politikas.

Kādi būs jūsu galvenie mērķi kā finanšu ministram?

Nav viegls uzdevums noformulēt galvenos mērķus, ņemot vēra, ka šajā nozarē jau četrus gadus ir ļoti cieši kopā strādāts ar Ministru prezidentu, ar esošo finanšu ministru. Mēs kā partija turpinām šo finanšu jomu praktiski [vadīt]. Pamatā ir [mērķis] turpināt fiskālo kompaktu, ievērot un skatīties, lai valsts finanšu veselība būtu augstā līmenī. Tas ir pamats, ko arī pierāda patreizējā eirozonas attīstība vai stagnācija. Otrs – vairāk pievērsties iekšējam tirgum, regulācijām uzņēmējdarbības vidē. Šī varētu būt tā Saeima, kas būtiski atvieglo, pārskata visus regulējumus, kas ir saistīti ar uzņēmējdarbību. Kaut vai fondu apguve, attīstības institūcijas apstiprināšana, tās ir tās lietas, kas pierāda, ka var vienkāršāk un efektīvāk veikt uzraudzību no valsts puses. Ir jāpārskata visi normatīvie akti, kas mums ir, lai vairāk palīdzētu uzņēmējiem. Es kā ļoti labu piemēru gribu minēt no opozīcijas kritizēto, bet principā ļoti labi strādājošo Valsts ieņēmumu dienestu, kas ir pēdējos divos gados ļoti nopietni pārvērties par institūciju, kas ir vairāk servisa sniegšanas, nevis represīva institūcija. Es domāju, ka tas arī visā valsts pārvaldē ir jāievieš. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka viņiem ir mazākas prasības pret uzņēmējiem, kas pārkāpj [likumu] vai pat veic kriminālas darbības. Bet pirmajam iespaidam uzņēmējiem tiekoties ar valsts institūciju pārstāvjiem ir jābūt, ka tā ir servisa sniegšanas vieta.

Aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks ir vairākkārt teicis, ka būs ļoti grūti noturēt ieplānoto budžeta deficītu, jo prasības no ministrijām ir ļoti lielas. Vai jūs to varēsit izdarīt?

Tas nav atkarīgs tikai no viena cilvēka, no finanšu ministra. Jebkurā gada budžetā pieprasījumi ir daudzkārt pārsnieguši iespējas. Es redzu, ka tas ir vairāk komandas darbs, sākot ar premjerministru, finanšu ministru, [Saeimas] budžeta komisijas vadītāju, lai šo lietu varētu izpildīt. Pašreizējā situācijā mums pat varbūt ir vienkāršāk nekā iepriekšējos gados, jo mums ir piemērs. Piemērs esam mēs paši – ka veselīga finanšu sistēma valstī ved pie labākiem rezultātiem. Tā pati Somija – viņiem tūlīt sāksies deflācija, un viņi nezina, ko darīt. Somijas finanšu ministrijas pārstāvji [saka, ka], viņi apskauž visas jaunās Eiropas valstis, tāpēc, ka mums vismaz ir iespēja ar fondu palīdzību veikt investīcijas, kas nav [iespējams ES] vecajām valstīm. Varbūt tāpēc ir atšķirība starp eirozonas valstīm, kur vecajām valstīm ir deflācija bez iespējām iegūt papildu līdzekļus. Tad ir izšķiršanās – vai nu pavērt šo deficītu vaļā vai nepavērt. Mūsu piemērs rāda – pamatā ir veselīga finanšu sistēma valstī, tad [tam] ir pakārtota attīstība. Ja nav vienas, tad arī otras nav.

Ja ir pieprasījums pēc papildu līdzekļiem, [kas pārsniedz] šo noteikto 0,91% [no IKP] budžeta deficītu, tad ir jābūt ļoti nozīmīgiem pamatojumiem. Piemēram, aizsardzībā. Ja runājam par aizsardzības finansēšanas likumu, mums ir noteikts līmenis katru gadu, cik mēs finansējam, bet mēs arī esam apņēmušies ārpus likuma, tā džentlmeniski vienojušies – ja ir projekts finansējams, tad mēs to izvērtējam, un ir arī iespēja piešķirt vairāk. Šis ir gadījums, kad es redzu, ka tiešām varētu pārkāpt šo vienu procentu. Citādi ir jāpierāda [vajadzība]. Tas, ka pasaulē un Eiropā ir nepatīkama situācija, tā tas ir, bet mēs esam arī pārliecinājušies, ka ar šķērdēšanu to veiksmīgi pārdzīvot nevar.

Vilks teica, ka varētu pārsniegt plānoto budžeta deficītu par pusprocentu, lai piešķirtu naudu aizsardzībai un veselībai. Savukārt Fiskālā padome paziņojusi, ka 2015.gadā nekādas papildu fiskālās telpas nav. Tomēr jūs pie noteiktiem apstākļiem saredzat iespējas nedaudz paaugstināt deficītu.

Ja ir konkrēts projekts, kuram būs nepieciešams… Mums šogad [aizsardzībai] ir vajadzīgs 1%, tas ir [papildus] virs 20 miljoniem. Ja ir nepieciešama [nauda] šim gadam kāda projekta uzsākšanai, piemēram, lokatoriem [zemu lidojošu objektu fiksēšanai pierobežā, ko pašlaik mūsu armija nespēj], tai ir jābūt.

Partijas priekšvēlēšanu kampaņas laikā sasolīja ļoti daudz ko izdarīt – palielināt pabalstus, samazināt nodokļus. Kur varētu ņemt naudu šo solījumu izpildīšanai, ņemot vērā, ka vismaz nākamgad fiskālās telpas nebūs?

Ļoti labi, ka mūsu partija nenodarbojās ar šādu klaju populismu. No rietumnieciski orientētajām partijām tomēr esam sasnieguši labāko rezultātu, bez populisma. Tas ir labs pierādījums, ka var bez populisma. Otrkārt, visi šie solījumi tomēr vairāk ir jāattiecina uz visiem četriem gadiem. Nav iespēja visus vienā gadā īstenot. Pēc prognozēm nākamais gads varbūt nav tas labākais, bet 2017. un 2018.gados [gaidāma] nopietna fiskālās telpas paplašināšana, varbūt pat lielāka, nekā ir bijusi, nekā mēs jau esam atbalstījuši jaunajās iniciatīvās 2012. un 2013.gados. Ja visi koalīcijas partneri skatīsies uz budžetu kā uz četru gadu budžetu priekšvēlēšanu solījumu izpildei, tad domāju, ka ļoti daudz no tā, ko esam plānojuši un solījuši, mēs varam izpildīt.

Šī valdība nostrādās četrus gadus?

Neviens jau īsti neiet valdībā ar domu, ka būs pusgads vai gads, vai kā ir Latvijā 1,4 [gadi] tā vidējā valdība. Es arī jūtu no kolēģiem, arī no ZZS, kuri it kā saka, ka viņi tiks, nezinu kādā veidā, pie viņu kārotās ministrijas [VARAM – red.], ka rakstot valdības deklarāciju, tās iestrādnes ir ilgtermiņa, nevis uz vienu dienu.

Valdības deklarācijas projektā rakstīts: «Nodrošināsim pakāpenisku virzību uz nodokļu apmēru pret iekšzemes kopproduktu 1/3 apmērā». Kā zināms, patlaban iekasējam krietni mazāk – ap 28%. Vai tas nozīmē, ka pieaugs nodokļi?

Nē. Šī Saeima būs tā, kas mēģinās ļoti nozīmīgu iespaidu iedot ēnu ekonomikas apkarošanai. Mums ir labais piemērs. It kā visādi var uztvert padomes un darba grupas, bet ir mūsu piemērs ar ēnu apkarošanas padomi un plānu. Kamēr tas bija, [ēnu ekonomika samazinājās] gāja no 30 [% no IKP] līdz 17 – 18% pēc vienotas metodoloģijas. Kad pagājušajā gadā mēs it kā nopriecājamies, ka mums ir viss labi, plāns beidza pastāvēt un padomes nebija, tad atgriezāmies virs 20%. Līdz ar to jau esošais kabinets atjaunoja ēnu [ekonomikas] apkarošanas padomi. Ir ļoti svarīgi, ka ne tikai katra ministrija atsevišķi strādā, bet [ir] pārresoru, pārministriju koordinācijas centrs, un arī šā plāna izveidē jauniem politiķiem ar jaunām idejām ir jānāk un jāmēģina vismaz pirmos divus gadus panākt līmeni, kāds ir vismaz [citās] Baltijas valstīs.

Kas būs galvenās iniciatīvas šajā jomā?

Viena ir vairāk represīvā. Ļoti nozīmīga likumdošanas sakārtošana ir veikta šajos gados, dodot iespēju VID, Konkurences padomei, Valsts darba inspekcijai, citām institūcijām cīnīties ar šo lietu. Ir pozitīvāki [soļi], kā minimālās algas celšana. Ļoti labs instruments. Tā mums arī jāsalāgo ar kaimiņiem igauņiem, kuri nolēmuši ļoti strauji celt minimālo algu. Mēs piedāvājam nākamgad par 40 eiro palielināt minimālo algu. Vēl ir arī ļoti svarīgi šajā kontekstā, [kas ietver] gan ēnu ekonomikas apkarošanu, gan nevienlīdzības mazināšanu, pārskatīt neapliekamā minimuma sistēmu. Lai mazām algām būtu pēc iespējas lielāks šis neapliekamais minimums, lai lielāka nauda paliek cilvēku maciņos. Viens ir dienesta darbs, otrs ir ekonomiskie stimuli – neapliekamais minimums un minimālās algas celšana.

Vai ir vēl kādas lietas, kuras darīsit, lai mazinātu nevienlīdzību?

Tas ir saistīts arī ar demogrāfiju – neapliekamais minimums par apgādībā esošajiem, to lietu sakārtošana. Varbūt var kaut ko izdomāt ar bērnu pabalstu, šie 11 eiro nav visiem vajadzīgi.

ZZS un sevišķi Lemberga kungs uzstājīgi prasa ES līdzekļu pārdali par labu reģioniem. Acīmredzot, ir iecere mainīt esošos plānus struktūrfondu izmantošanai. Vai jūs turēsities pie izstrādātajiem plāniem?

Es domāju, ka jā, turēsimies. Šie līdzekļi ir sabalansēti, līdzekļu piešķiršana nekādā gadījumā nebija izrauta no konteksta. Plānošanas periods un attīstības plānu rakstīšana ir [notikusi] daudzu gadu garumā. Arī ZZS ir piedalījusies šo plānu izstrādē. Piemēram, šajā Saeimā tā saucamā Nākotnes apakškomisija, kas tagad izveidota par pastāvīgo komisiju, vislielāko vērību pievērsa tieši plānošanai un bija ZZS pārziņā. Līdz ar to nav pamata apšaubīt šo līdzekļu sadalījumu. Ir jāpieturas un mēs pieturēsimies pie tā.

Daži konkrētāki jautājumi. Deklarācijas projektā ir solījums no jauna izvērtēt mikrouzņēmuma nodokli. Kas, jūsuprāt, ar to būtu jādara?

Mūsu piedāvājums ir jau atspoguļots likumā – pakāpeniska šā mikrouzņēmuma nodokļa pieaugums līdz 15% trīs gadu laikā, šos līdzekļus novirzot tieši vairāk sociālai aizsardzībai cilvēkiem, kas strādā mikrouzņēmumos. Tas ir mūsu piedāvājums. Koalīcijas partneri lūdz iekļaut un izvērtēt. Es domāju, ka mēs sāksim ar izvērtēšanu. Budžeta komisija visu laiku vērtē, tāpēc mums bija iespējams pieņemt šo lēmumu komisijā neatkarīgi no politiskajām partijām.

Mums šī informācija ik mēnesi aktualizējās, un mēs redzam, ka [sociālie maksājumi] ir nepietiekami… Mums arī daudz vēstules raksta cilvēki par situācijām, ar kurām viņi saskaras. Aizejot, piemēram, ar slimības lapu, tur vispār neko nemaksā, jo sociālo iemaksu nav. Ejot tālāk, šiem cilvēkiem nonākot pensijas vecumā, ja viņi strādā mikrouzņēmumos, tad praktiski mēs visi pārējie no savām pensijām maksāsim, [lai nodrošinātu viņiem] valstī noteikto minimālo pensijas apmēru. Tas nozīmē, ka arī skolotāji, kas saņem tagad mazāk nekā dažs labs mikrouzņēmumā, maksās pēc tam pensiju tam cilvēkam. Tā nav pieļaujama situācija.

Līdz ar to mēs vērtēsim visus par un pret. Viens no variantiem, kurš arī Budžeta komisijā tika izskatīts kā alternatīvais variants, ir – atstāt 9% vai 11%, bet noteikt, ka tas ir terminēts. Šis nodoklis, šī uzņēmējdarbības forma tika veidota [biznesa darbības] uzsākšanai. Nu tad divu gadu laikā cilvēks redz, vai viņš var uzsākt uzņēmējdarbību un to veidot kā normāli būtu jāveido, lai viņš var vismaz sevi sociāli aizsargāt, vai tad viņam ir jāpāriet par darba ņēmēju pie tiem cilvēkiem, kas var nodrošināt gan biznesa attīstību, gan darbinieku sociālo aizsardzību un ienākumus. Tā ir galvenā doma un mērķis. Nevar būt tā, ka viena grupa nepiedalās izglītības finansēšanā, veselības finansēšanā, aizsardzības un drošības finansēšanā.

Cik liela šī grupa ir šobrīd?

Aptuveni 40 000 cilvēku.

Deklarācijas projektā rakstīts, ka solāt nodrošināt kredītu garantiju pieejamību pirmā mājokļa iegādei. Kā tas varētu izpausties? Vai redzat nepieciešamību pārskatīt lēmumu par «nolikto atslēgu principu», par kuru nobalsoja Saeima pirms vēlēšanām?

Ir jāmeklē kompromiss. Patlaban ir tā, ka vai nu viens grāvis vai otrs grāvis. Finanšu lietās tas ir ne visai pieņemami. Nolikto atslēgu princips tiešām sadārdzina pirmo iemaksu vai padara vispār par neiespējamu jaunām ģimenēm tikt pie kredītiem. Nav instrumenta, kā valsts varētu pateikt komercbankām, ka jums ir jāfinansē, piemēram, 90% vērtības, bet tad, ja būs zaudējumi, jūs tos visus segsiet. Arī pašreizējā situācijā ir bankas, kuras piedāvā nolikto atslēgu principu, bet šajās bankās pirmā iemaksa ir 40% vai 50% no ātrās realizācijas vērtības. Tā ir reālā tirgus situācija. Bankām šīs problēmas, kas es domāju, ir daļēji pamatotas, radās, izpētot šo tirgus segmentu. Līdz ar to ir iespējams veikt labojumus, piemēram, ka cilvēks pats var izvēlēties, vai nu viņš piedalās valsts programmā, bet tad nav nolikto atslēgu princips, vai viņš var nepiedalīties valsts programmā un izvēlēties šo nolikto atslēgas principu. Tad ir jāmaina kredītiestāžu darbības likumi un jādod cilvēkiem iespējas izvēlēties. Tas būtu viens no risinājumiem.

Deklarācijas projektā arī izcelta finanšu sektora attīstība, sevišķi starptautiskajā kontekstā. Vai jūs nebaida problēmas ar nerezidentu noguldījumiem un iespējamām problēmām ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju caur bankām? Piemēram, nesen FKTK publiski brīdināja Rietumu banku par nepietiekamu reputācijas risku novērtēšanu darījumos ar klientiem. Acīmredzot šī problēma pastāv.

Manā rīcībā tādas nopietnas informācijas nav. Mēs Budžeta komisijā pastiprināti pētījām šo jautājumu pagājušajā gadā pirms eiro ieviešanas un Kipras krīzei iesākoties, un mums pieejamā informācija bija tāda, ka tas [nerezidentu noguldījumu] īpatsvars pat samazinās attiecībā pret citām valstīm. Bija bažas, ka Kipras nauda nāks uz Latviju, bet, vismaz pēc tās informācijas, kuru mums iesniedza FKTK un Finanšu ministrija, mums šī informācija nebija. Konkrēti par Rietumu banku – es neesmu iepazinies detalizētāk ar to, kādā kontekstā tas bija runāts.

Plašāk ņemot – vai Latvijas lomu kā vietai, kur daudzas bankas apkalpo nerezidentus, vajadzētu paplašināt vai samazināt? Kādai jābūt tendencei šajā sektorā?

Paplašināt nekādā gadījumā. Es domāju, ka pašreizējā situācijā šie riski ir sabalansēti, [to secinu], arī uzklausot FKTK. Samazināt arī nav lietderīgi. Bet palielinot citu spēlētāju īpatsvaru, mēs varam samazināt [nerezidentu noguldītāju] īpatsvaru, nevis fiziski samazināt [šo noguldījumu apjomu]. Bet palielināt arī nekādā gadījumā. Ukrainas, Krievijas kontekstā šie drošības aspekti ir pirmajā [vietā].

Cik varēja manīt, bija zināmas domstarpības “Vienotībā” par Ināras Pētersones iecelšanu par VID vadītāju. Vilks par viņu iestājās, acīmredzot bija arī kāda pretestība. Kā jūs esat apmierināts ar viņas darbu kopš viņa stājās amatā?

Kadru jautājumā mums bija koordinācija ar Vilka kungu. Es ar Pētersones kundzi pirmo reizi sastapos es deklarācijas likuma izstrādes laikā un mēs ļoti cieši strādājām. Daudzi viņu pat uzskatīja par komisijas locekli (smejas). Kad mēs beidzām šo likumu, tā bišķiņ bija žēl, ka [viņas vairs komisijas sēdēs] nav, un ar prieku visi sagaidīja, kad viņa nāca par kādu likumu ziņot. Līdz ar to mums ir ļoti labas, ciešas attiecības, un tas, ka pēc kādas aptaujas jau 60 – 70% uzņēmēju uzskata, ka VID strādā labi, tas ir daudzējādā ziņā arī viņas liels nopelns.

Visiem ministriem ir jābrauc uz Briseli, lai aizstāvētu Latvijas intereses, arī finanšu ministram sanāk diezgan bieži braukt. Pēdējā laikā bieži šajā sakarā potenciāliem un esošiem ministriem uzdod jautājumu par angļu valodas zināšanām. Kā jūs vērtējat savas angļu valodas zināšanas?

Skaidrs, ka es neesmu profesionāls angļu valodas zinātājs. Man nav bijusi iespēja mācīties ne skolā, ne kaut kur ārzemēs iegūt zināšanas. Līdz ar to esmu [tās ieguvis] pašmācības ceļā. Taču es domāju, ka finanšu ministra [pienākumu] pildīšanai man pietiks šīs spējas. Es arī nekautrēšos sākotnējā posmā oficiālās lietās izmantot tulka palīdzību. Katra angļu valoda ir specifiska, un, ja nav bijusi saskare ar šo jomu, tad ir nepieciešams kāds laiks, lai ieietu tajā valodā. Taču ir oficiālās daļas un ir neoficiālās daļas, man sarunvaloda ir normālā līmenī, valsts intereses varēšu pārstāvēt tāpat, kā to esmu darījis Baltijas Asamblejā, sadarbībā ar Ziemeļu Padomi un tagad vadot Ziemeļu Investīciju bankas kontroles komiteju. Tur nevajadzētu būt problēmām, bet es arī nebaidīšos izmantot tulka palīdzību.

Intervijas ar vēl četriem Straujumas valdības “jauniesauktajiem” ministriem lasiet ceturtdien žurnālā “Ir” un sekojiet pilnajām interviju versijām portālā Ir.lv!