Straujumas ķeksītis

 

Valdis Dombrovskis no premjerministra amata atkāpās, uzņemdamies atbildību par Zolitūdes traģēdiju. Prezidents Bērziņš bija uzstājis, ka jābūt rīcībspējīgai valdībai, kura nodrošinātu šīs traģēdijas apstākļu noskaidrošanu. Taču no jaunās premjerministres Laimdotas Straujumas runātā var secināt, ka viņas valdība to netaisās darīt.

Sākoties diskusijai par jaunas sabiedriskas komisijas veidošanu iepriekšējās valdības decembrī sataisītās un ātri vien pajukušās vietā, Straujumas izteikumi par to ir mulsinoši neloģiski.

Vispirms premjerministre 25.janvārī pastāstīja, ka viņai „skaidrs ir viens” – pirms komisijas veidošanas ir svarīgi saprast tās mērķus, uzdevumus un to, kāds būtu tās pienesums sabiedrībai. Tiktāl var pilnībā piekrist.

Taču Straujuma uzreiz arī paziņoja, ka, no vienas puses, komisijā esot noteikti jābūt cietušo pārstāvjiem, bet, no otras, ka valdībai par to nevarot būt nekādas teikšanas: „Es neuzskatu, ka Ministru kabinets vai es personīgi noteikšu, kuriem cilvēkiem jādarbojas šajā komisijā.” Un piebilda, ka viņa gaidot iniciatīvu no sabiedrības. Ko tad īsti valdība darīs, kad būs sagaidījusi iniciatīvu?

Otrdien premjerministre pateica – neko. Viņa netaisoties atvēlēt budžeta līdzekļus komisijas darba nodrošināšanai, un tās darbam būšot jānotiek „sabiedriskā kārtā”. Tomēr viņa tikšoties ar traģēdijā cietušajiem, „lai saprastu viņu domas” – kad būšot apkopoti visi viņas birojā saņemtie priekšlikumi komisijas darbam. Taču – „es negribu veidot ķeksīša pēc komisiju, lai pēc tam neredzētu rezultātus”.

Iespējams, Ministru prezidentei nav sanācis laika saprast savas domas par to, vai komisiju veidos „viņa” vai sabiedrība bez valdības atbalsta. Un kādā statusā viņa tādā gadījumā apkopos priekšlikumus, tiksies ar cietušajiem un prasīs viņu līdzdalību komisijā, kuras veidošanā valdība neiesaistīsies un kuru finansiāli neatbalstīs, tomēr prasīs no tās darba rezultātus. Ķeksīša statusā?

Tādā gadījumā nebūs komisijas, no kuras sabiedrība varētu gaidīt iespējami pilnīgu notikušā ainu un priekšlikumus līdzīgu traģēdiju nepieļaušanai nākotnē. Un kārtējo reizi būs jāvaicā – kādēļ bija jāatkāpjas Dombrovska valdībai, kas bija vismaz mēģinājusi nodrošināt Zolitūdes katastrofas sabiedrisku izmeklēšanu, ja vietā nākusi valdība, kura to pat nemēģinās?

Kažociņa komisijas kļūdu skola

Dombrovska valdības veidotajā komisijā bija piekrituši strādāt sabiedrībā pazīstami, cienījami cilvēki – bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš, bijusī tiesnese Ināra Šteinerte, uzņēmēja Baiba Rubesa un Sabiedrības par atklātību Delna vadītāja Inese Voika. Taču tās bijušais priekšsēdētājs Kažociņš žurnāla Ir jaunākajā numurā atzīst, ka komisija veidota „šausmīgā steigā”, un nosauc, viņaprāt, trīs fundamentālas kļūdas, kuras pieļautas, to veidojot.

Pirmkārt, valdības veidota komisija pasniegta kā „sabiedriska”. „Tas bija valdības lēmums atrast veidu, kā meklēt sistēmiskas kļūdas, kuras ļāva tādai traģēdijai notikt”, taču „saruna ar sabiedrību” bijusi „labākajā gadījumā mākslota”. Kažociņš atklāj, ka, piemēram, premjerministrs viņam piedāvājis vadīt šo komisiju jau vairākas stundas pirms sabiedriskās apspriešanas, vai šāda komisija ir vajadzīga un kas varētu tajā strādāt. Apspriedes laikā visi tās dalībnieki jau zinājuši, kas būs komisijas locekļi. Jāpiekrīt, ka tas, protams, nav labākais veids, kā iegūt sabiedrības uzticēšanos.

Otrkārt, demisionējusī Dombrovska valdība steidzās „izsist cauri” finansējumu komisijai savā gada pēdējā sēdē. „Tas nozīmēja, ka ļoti lielā ātrumā bija jāizdomā, kāds varētu būt budžets,” Kažociņš skaidro, kāpēc viņa vadītā komisija bija sākusi savu darbību ar 150 tūkstošu latu pieprasīšanu, kas izraisīja sabiedrības pamatotu sašutumu. „Tas pilnīgi visu salika nepareizā kārtībā,” viņš atzīst. Sabiedrībai saprotamā un pieņemamā veidā spriest par finansējumu šādai komisijai varot sākt tikai tad, kad ir skaidrs, kāda tā būs, ko darīs un kāds no tā būs ieguvums.

Trešo no Kažociņa minētajām kļūdām var dēvēt par konceptuālu. Nebija skaidri noteikts komisijas tiesiskais statuss un pilnvaras. Komisija gan drīkstēja pieprasīt dokumentus un paskaidrojumus no valsts un pašvaldību iestādēm un to pārstāvjiem, taču ne no juridiskām un privātām personām, kurām liecību sniegšana bija paredzēta tikai „uz brīvprātības pamata”. Skaidrs, ka ar traģēdijas iemesliem saistītie diezin vai piekristu brīvprātīgi liecināt sev par sliktu, tātad nebūtu iespējams noskaidrot „sistēmisko” saikni starp valsti, uzņēmumiem un privātpersonām, kura noveda pie šīs traģēdijas.

Kažociņš ir stingri pārliecināts, ka bija aplami mēģināt izveidot „sabiedrisku” komisiju un ka ir jāveido „publiska” komisija, kādas sekmīgi veidotas citās valstīs līdzīgu katastrofu izmeklēšanai. Un ka šādā komisijā ir jābūt neitrāliem un sabiedrības uzticēšanos baudošiem tieslietu sistēmas pārstāvjiem. Piemēram, pensionētiem tiesnešiem, taču ne profesionāliem „būvniecības ekspertiem”, kā bieži dzirdēts jau pirmās komisijas veidošanas laikā. Jo ekspertiem savs viedoklis vienmēr šķitīs pareizākais. Un arī ne cietušo pārstāvjiem, kā tagad uzstāj Straujuma. Jo viņiem „vislielākā interese”, tāpēc viņu objektivitāte ir apšaubāma. Ekspertus komisija gan varētu pieaicināt, bet cietušajiem un viņu pārstāvjiem būtu jānodrošina iespēja piedalīties komisijas sēdēs un arī uzdot jautājumus liecību sniedzējiem, taču pastarpināti – caur komisiju.

Tie ir tikai daži no ieteikumiem. Arī Kažociņš uzsver – pirms veidot komisiju, ir jābūt plašai sabiedrības diskusijai par tās sastāvu, darbības principiem, uzdevumiem un mērķiem.

Taču jau tagad ir skaidrs – taisīt komisiju, kura strādātu „sabiedriskā kārtā”, bez valdības atbalsta un finansējuma, nozīmētu uztaisīt runātavu, kura nespētu noskaidrot neko no tā, ko sabiedrība prasa. Tas nozīmētu vienkārši ielikt Straujumas piesaukto „ķeksīti”.

Valdībai nav jāieceļ komisijas locekļi, taču ir jānodrošina sabiedrības veidotai komisijai gan likumiskas pilnvaras, gan finansējums.

Komisiju vajag

Vai un kādēļ vajag šādu komisiju, kad jau notiek kriminālizmeklēšana, ko veic desmitiem profesionāļu, pārliecinoši pateicis viens no šiem profesionāļiem – Kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Grišins. Saeimas Pieprasījumu komisijā viņš 15.janvārī atzina, ka policija bijusi ļoti gandarīta par to, ka tika izveidota sabiedriskā komisija, un aicināja deputātus atjaunot publisku izmeklēšanu Zolitūdes traģēdijas cēloņu vērtēšanai. Viņš uzsvēra, ka šī traģēdija ir daudz plašāka „nekā tikai vienas skrūves jautājums”, un policija savā izmeklēšanā neatrisinās sliktas paražas un tradīcijas būvniecības nozarē. „Jūs kā Saeimas deputāti varētu aktualizēt varbūt citādā formātā publisku izmeklēšanu, kas nav policijas izmeklēšanas priekšmets,” rosināja policijas amatpersona.

Policija un prokuratūra savu darbu izdarīs un, jādomā, atradīs konkrētus likumpārkāpumus un konkrētos vainīgos, kurus saukt pie atbildības pēc konkrētiem likuma pantiem. Taču policija nevarēs oficiāli sniegt pārskatu par notikušā kopainu, tai skaitā par likumu nepilnībām, kuras būtu jānovērš, lai mazinātu šādu traģēdiju atkārtošanās iespējas.

Citās valstīs pēc lielām cilvēku izraisītām katastrofām to publiskas izmeklēšanas komisiju atskaites ir dramatiska lasāmviela, kurā minūti pēc minūtes aprakstīts, kas tobrīd notika un kurš ko darīja vai neizdarīja, kā nākas. Arī Latvijas sabiedrība gaida līdzīgu atskaiti līdzšinējo fragmentāro un palaikam pretrunīgo ziņu vietā. Ka, piemēram, Maximas veikalā pirms jumta sabrukšanas esot vairākkārt skanējusi signalizācija, ka apsargi darījuši to, bet kasieri šito, veikala vadība kaut kā ir vai nav reaģējusi, un kad ieradās un ko tieši darīja glābēji un ugunsdzēsēji, un ko varbūt varēja izdarīt ātrāk un labāk. Un vēl svarīgāk – kādi lēmumi, rīkojumi un kādas neformālas norunas un vienošanās kopā izveidoja to fatālo „sistēmisko” ķēdi, kuras galā bija „vainīgā skrūve”, kura nogalināja 54 cilvēkus.

Valsts prezidents savā Jaungada uzrunā teica: «Mēs visi gaidām atbildes uz jautājumiem: kā tas varēja notikt, kādēļ un kam par to ir jāatbild? Ir svarīgi atrast ne tikai vainīgos, bet saprast, kādēļ tas notika, lai novērstu šādu situāciju iespējamu atkārtošanos nākotnē.»

Latvijas sabiedrībai ir svarīgi zināt šīs traģēdijas pilnu stāstu. Vai jaunajai valdībai, kurai, kā teica prezidents Bērziņš, vajadzēšot „labāk risināt tos jautājumus, kurus iezīmēja traģiskie notikumi Zolitūdes Maximā“, tas nav svarīgi?