Pārdomas pēc Zolitūdes traģēdijas par sabiedrības reakciju
Tu, cilvēks, ar sievu un bērniem rāmi brauc vēlā vakarā savā automašīnā pa vientulīgu lauku ceļu. Visu ievēro, neko nepārkāp. Te piepeši – trieciens… Tu esi grāvī uz jumta.
Logi izbiruši, durvis vaļā neveras, aizmugurē kliedz un raud bērni, bet palīdzēt tu nevari, jo lēnām caur vaļējiem lūzumiem noasiņo. Līdzās ir sieva, kuras ievainojumi tieši dzīvību neapdraud, bet pārvietoties un palīdzēt viņa nespēj.
Mobilie telefoni atrodas pie ātrumkloķa. Tos atrast vairs neizdodas. Arī paši tie “nepiesakās” – šajā vietā nav tīklam pārklājuma.
Mazie nav cietuši, viņiem izdodas izsprādzēties no saviem krēsliņiem un izrāpties pa logu, bet palīdzību rast nav cerību: tā arī neviens vairs nebrauc un neiet.
Tava māte, mājiniekus nesagaidījusi, visu nakti zvana slimnīcām, morgiem un glābšanas dienestiem, noriebjas pilnīgi visiem.
Tu lēnām mirsti savas ģimenes acu priekšā. Neviens cits to neredz, neviens jūs neglābj, prese jūsu liktenim neseko.
Tu izdziesti rītausmā. Pēc tam tavu ģimeni uziet līdzcilvēki un viss atrisinās.
Neviens tevis dēļ sēru karogus nekar un koncertus neatceļ. Tev neizsaka līdzjūtību prezidenti un pāvesti. Taviem bāreņiem nesteidz palīgā bezmaksas psihologi, atraitnei – advokāti un sunim – zvērmīļi.
Nekādas kompensācijas tev nepienākas ne no valsts un pašvaldības, ne no autoindustrijas un naftas biznesa. Sieva sedz gan tavus bēru izdevumus, gan arī apmaksā savu ārstēšanos, par ko prese nebļauj un slimnīca neatvainojas. Vēlāk viņa vēl ilgi pati par savu naudu rehabilitējas.
Vainīgo gan noķer un notiesā, atraitnei no viņa it kā arī kādus grašus piedzen, tikai viņam jau nekā nav.
Ir bezgala daudz veidu, kā darbā vai brīvsolī situācijās, kur nekas slikts nedrīkstētu gadīties un kur par to ir gan kādi tieši atbildīgie, gan vienmēr netieši atbildīgā valsts, pilnīgi bez vainas negaidīti aiziet bojā, gūt smagas traumas vai kļūt par bāreni: gan uzreiz, gan arī lēnām un mokoši – ilgstošu meklējumu un glābšanas darbu pavadībā, cerībai mijoties ar izmisumu un noslēdzoties ar nenovēršamo.
Šādas traģēdijas ik brīdi ir mums apkārt, pavisam tuvu, tikai tās mūs neskar: mēs par tām neuzzinām vai, augstākais, izlasām trīs sausas rindiņas avīzē un trīs sekundes šausmināmies. Neko darīt: nelaime savā nodabā ir privāta problēma.
Un neko nemaina pat tas, ja līdz ar tevi liktenis smagi piemeklējis krietnu bariņu. Ja vien plašsaziņas līdzekļi nesacenšas tavas nelaimes detalizētā un emocionālā atspoguļošanā, ja publiskos solījumos tev palīdzēt nesacenšas biznesmeņi, politiķi un citi, kam sāp vai nu tava traģēdija, vai gaidāmais izmeklēšanas rezultāts. Vienvārdsakot, ja tavā liktenī neiesaistās plašas patērētāju un vēlētāju masas, tu un tavi nelaimes biedri, protams, rēķinus apmaksā klusējot.
Autors ir vides aizsardzības konsultants, publicists
Komentāri (45)
Mārtiņš 26.11.2013. 08.51
Manuprāt, tas, ko autors ir gribējis panākt – ir likt katram pašam aizdomāties par šādām situācijām. Un par sabiedrības vienaldzību, kas mūsdienās visapkārt valda. kad nelaime var notikt ne tikai ar tevi, bet arī ar tev nepazīstamu cilvēku – nestāvēt un nešausmināties, bet iet un palīdzēt – kā juristam, kā mediķim, kā amatpersonai, kā līdzcilvēkam, negaidot kkādu iesniegumu vai izmisuma pilnu saucienu pēc palīdzības. Cerams, ka sabiedrība vēl nav tik sapuvusi, ka steidz palīgā tikai tad, ja no tā var gūt kkādu labumu vai atlīdzību.
Es domāju, ka atbilde tev nav jāieliek ķešā, bet raksta doma ir likt aizdomāties, ko TU būtu gatavs darīt, redzot šadu nelaimi. Visticamāk – neko, vai ne?
1
inta_s > Mārtiņš 26.11.2013. 09.16
Paldies par Jūsu viedokli. Atzīšos ka esmu vainīgs jo neizlasīju līdz galam rakstu.
0
lindukjis 26.11.2013. 12.08
Jānis ir čakls galdnieks, kurš gatavo izcilus zārkus, bet viņam vajadzīgi vienmēr svaigi miroņi. Par prieku Jānim un visiem pārējiem, šonedēļ kādā MAXIMAS veikalā iebruks jumts. MAXIMA – par visiem padomāts!
1
Vineta > lindukjis 26.11.2013. 13.32
dullaisdauka
Ciniski bet šoreiz vietā.
Bez Maximas īpašnieku alkatības, nekas tāds nevarēja notikt. Normāli, pašā traģiskākā variantā, viens apsargs varēja aiziet bojā, ne vairāk.
0
buchamona 26.11.2013. 11.06
…Neviens tevis dēļ sēru karogus nekar un koncertus neatceļ. Tev neizsaka līdzjūtību prezidenti un pāvesti…+++ ir jau tā, ka katru dienu pasaulē negadījumos aiziet bojā cilvēki un katra šāda situācija ir traģēdija. Taču sākt svērt, kuram ir “laimējies” nomirt pamanītam, bet, kam šādi “nelaimējas” un, cik tas viss kopā ir taisnīgi – manprāt tas nav pareizi. “Izredzētība” šādās situācijās nav jāmeklē, jo tādas vienkārši nav. Ir dažādas sakritības, kuru dēļ viena traģēdija nonāk līdz sabiedrības apziņai, bet cita aiziet garām nepamanīta.
Cita lieta, ko es pamanīju šajās sēru dienās – es pamanīju dažu ļaužu vēlmi uz Maksima traģēdijas fona zīmēties, bīdīt savas lietas, meklēt sensācijas, taisīt savu politiku, un tas man šķiet nepieņemami. Visvairāk man iekrita acīs prezidenta Bērziņa runa, kurā viņš uz sagruvušā veikala fona pamanījās aktualizēt visas Latvijs problēmas, samest tās kopā vienā katlā un tur tās sākt risināt pēc sava ģīmja un līdzības. Kāds sakars Zolitūdē notikušajai traģēdijai ir ar topošo Satversmes preambulu, piemēram? utt..
Bet, ja par Valda Felsberga pārdomām – tām trūkst nobeiguma, ir ieskicēta problēma,bet nav piedāvāta autora atbilde uz paša formulēto jautājumu.
4
+3
-3
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+4
-2
Atbildēt
@buchamona > buchamona 26.11.2013. 11.26
valdis. Protams, ka katrs aizdomāsies pats. Bet izgaismot tēmu, jeb uzstādīt jautājumu, tas nav tas sarežģītākais, tas pat ir diezgan vienkārši. Grūtāk ir uz paša uzdoto jautājumu arī pašam rast atbildi.
0
Arvis > buchamona 26.11.2013. 11.11
Gan literatūrā, gan publicistikā mani interesē tikai lasītājs ar savu galvu, kurš pēc tēmas izgaismojuma tālāk par risinājumu aizdomāsies pats.
0
Arvis > buchamona 26.11.2013. 11.37
Vainīgs, mans raksts ir pārāk vienkāršs. Par laimi, internets ir pilns sarežģītāku rakstu un katrs var atrast savai gaumei.:)
0
ilmisimo > buchamona 26.11.2013. 16.03
rinķī apkārt
………… ..Visvairāk man iekrita acīs prezidenta Bērziņa runa, kurā viņš uz sagruvušā veikala fona pamanījās aktualizēt visas Latvijs problēmas, samest tās kopā vienā katlā un tur tās sākt risināt pēc sava ģīmja un līdzības. Kāds sakars Zolitūdē notikušajai traģēdijai ir ar topošo Satversmes preambulu, piemēram? utt.
__________________
Viltīgs gan mūs Bērziņtēvs.
Vaiiii.. ku viltīgs.
0