Par budžeta pieņemšanu, latvieti un naudu

Kāpēc mums jāmaina nevērīgā attieksme pret naudu un jāmācās tērēt tik, cik paši nodokļos nopelnām

Pirmo reizi pieņemsim budžetu eiro valūtā. Un eiro šoreiz nevis kā saņurcīts eirorublītis, bet sistēma, ko mīl un ienīst Eiropā un pasaulē. Budžeta pieņemšanu virza divas aksiomas – (i) nepieļausim nekādus jaunus nodokļus un samazināsim esošos; (ii) liksim, lai valsts samaksā maksimāli par veselību, izglītību, aizsardzību, iekšlietām, kultūru utt.

Jebkuru mēģinājumu aplikt ar nodokli auto biznesu, mazo biznesu, kaut vai enerģiju, ar negaidītu enerģiju apkaro latviešu bizness un mediji, bet līdzi tiem visi tie, kas vēlas saņemt, nevis dot. Lobistu lomā iejūtas deputāti – gan pozīcijas, gan opozīcijas. Nemēģinot iedziļināties, kas satrauc tautas kalpus, nedaudz papētīsim eirorublīti.

Visai grūti salīdzināt pedantiski strādājošo vācieti ar grieķi, kurš uz darbu atnāk ar stundas kavēšanos, pusdienās nevar strādāt, jo ir karsts, vakarā – jo vairs neko nevar uzsākt. Grieķijā sievietes nestrādā principā. Un tomēr vidējā grieķa kredītsaistības bankā ir lielākas nekā vidējā vācieša kredītsaistības. Tai pašā laikā grieķim (atšķirībā no vācieša) prātā nenāks, ka vienīgā mašīna, kas atbilst maza ierēdnīša statusam, ir “Mercedess Benz”, ka divstāvu mūra ēka mazpilsētā ir tieši tā vērtība, pēc kuras visu mūžu tiekties, bet par futbola biļeti, kur Minhenes “Bayer” spēlē ar 11 dažādu tautu dēliem no Londonas, var izdot mēneša algu.

Zviedri par sociālajām garantijām vispār sāk runāt tikai pēc tam, kad vairāk nekā puse algas ir pārskaitīta nodokļos, bet neviens sevi cienošs grieķis vai itālis nodokļu maksāšanu neatzīst.

Lai cik tas liktos dīvaini, latvietis kā naudas pelnītājs un tērētājs joprojām nedzīvo kopējā Eiropā, bet kaut kādā īpašā sistēmā, ko sauc par postsociālistisko domāšanu.

Ja latvieša bērni izmācās augstās skolās, kļūst par uzņēmējdarbības vadības speciālistiem vai politologiem, viņi pilnībā sāk rīkoties kā skandināvi vai briti, bet kamēr dzīvs vēl padomijas gars tajos, kas dzimuši un auguši zem sarkanajiem karogiem, vidējais latviešu biznesmenis vairāk atgādina vidējo krievu biznesmeni nevis vidējo dāņu biznesmeni.

Patiesībā latvietis labprāt sevī saskata vācisku darba disciplinētību un pedantismu, amerikāņa optimistisko lietišķumu, angļu mērenību un konservatīvismu, japāņu korporatīvisma garu un čaklumu, taču visi citi mūsu uzņēmējā saskata krievu avantūrismu un neprognozējamību, rietumniekiem neizprotamu haotismu darījumu lietās un diezgan nevērīgu attieksmi pret naudu, ko mūsu kaimiņi krievi apzīmē ar dvēseles plašumu, bet latvieši ar paradigmu, ka dzīvojam tikai vienu reizi. Vēl trakāk, ja kā biznesu mēs saprotam valsti, un ar valsts un pašvaldību budžetu esam gatavi darboties tikpat bezatbildīgi. Ja pirksim trolejbusus, tad pašus dārgākos ar kodicionieriem un ģeneratoriem, štrunts, ka citiem nav ko ēst.

Latvieša biznesa attieksmi pret valsts un pašvaldību budžetu virza bezatbildība partnerattiecībās vai pat tieksme konfliktēt ar likumu.

To, ka lielā mērā attieksmi pret budžetu un biznesa vidi nosaka vide, nevis nacionalitāte, izglītība un audzināšana, apliecina salīdzinājums starp latviešu uzņēmēju ar Amerikā augušu trimdas latvieša uzņēmēju. Dažbrīd šie divi lāga nav savietojami, dažbrīd viens otru lāga nesaprot, kaut runā vienā mātes valodiņā.

XX gadsimta padsmitajos un divdesmitajos gados ar lozungu “laupi salaupīto!” cīniņā pret veco krievu buržuāziju devās jaunā padomju valsts. Latvija dzīvoja tieši aiz sarkanās Krievijas robežām. Krievijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzīvoja 17% latviešu nācijas. Tiesa, 1937. un 1938.gadā liela daļa no viņiem tika nonāvēti, pārējie – rusificēti. Bet viņiem bija liela ietekme uz visu latviešu mentalitāti. Jo 1940. gadā daudzi atgriezās Latvijā ar pilnīgi izmainītu domāšanu, kas tad nu arī balstījās uz šo “laupi salaupīto!”. Tiesa, ātri šis domāšanas veids pārvērtās par „laupi valsti vai uzņēmumu”.

Visvairāk latvieša mentalitāti izkropļoja XX gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi ar ļaunumu, bailēm, represijām, kolhoziem, budžu nīdēšanu, tendencioziem romāniem obligātajā skolas literatūrā, operām par sociālisma uzvaru un nepārtrauktām kara kinofilmām, kurā labais sociālists vienmēr uzvarēja ļauno kapitālistu.

Rezultātā lozungu “laupi!” XX gadsimta deviņdesmitajos gados padomju cilvēki pavērsa pret pašu padomju valdību. Mīlestība pret permanentajām laupīšanām ienesa latviešu nacionālajā uzņēmēja tipā visai krieviskas, varētu teikt – ne tās labākās īpašības.

Man pašam patīk atziņas, ka latvietis ir strādīgs, čakls darba rūķis, godīgs attieksmē pret darbu, maizi un Dzimteni, kā arī visas citas līdzīgas paradigmas. Patiesībā 50 gadi padomju sistēmā latvieti krietni vairāk pielīdzinājušas krievam nekā vācietim vai zviedram, kas būtu mums līdzīgās mentalitātes cilvēks.

Visu tautu bērnus Latvijā nomoka iracionalitāte, kurā tiek ielikts daudz spēka un ne mazums muļķības. Iracionāla un nereti muļķīga ir bijušo PSRS tautu biznesa vadība. Īpaši tas attiecas uz valsts un pašvaldību uzņēmumiem, ko politiķi redz tikai kā „slaucamas govis”, bet šo uzņēmumu padomes un valdes piepilda ar garā impotentiem un lišķīgiem puspolitiķiem, kam tauta nav devusi vietu vēlētās struktūrās vai izpildstruktūrās, īsāk sakot – puskoka lēcējiem. Par krievu slinkumu raksta visi, kam nav slinkums.

Paraugoties uz Rīgas un Jūrmalas pašvaldību uzņēmumu vadītājiem, rodas iespaids, ka mēs tomēr dzīvojam Krievijā.

Bijušās PSRS teritorijas ir apbrīnojamas ar to, ka te vienmēr ir labi padevušies gan nemieri, gan krīzes, gan visnejēdzīgākie sociālie eksperimenti. Bezjēdzīgi nemieri spēja aizmēzt to, kas celts gadu simtiem, bet pēc tam tauta ar entuziasmu ķērusies pie kārtējās gaišās nākotnes celtniecības, kas visbiežāk pārvērtās par kārtējo utopiju un krīzi. Latviešu izcelsmes Krievijas finanšu ministrs Aleksejs Kudrins savulaik teica: “Krievijas cikls ir zināms: vasarā karsti, ziemā auksti, pavasarī – reformas, rudenī – krīze.”

Latvijas iedzīvotāja kategoriskā poza – mazāk nodokļus, vairāk naudas no valsts – gluži kā drosmīgā gatavība uz vispārdrošākajiem eksperimentiem (piemēram, Vides ministrijā vai izglītībā) ir ne tikai postoša, bet arī radoša īpašība. Pēcpadomju telpā ekonomiskajā kaujā uzvar nevis tas, kurš ir stiprākais, bet tas, kurš iet līdz galam. Pēcpadomju telpa sporta analoģijā ir boksa un šaha kombinācija, tikai boksā to sauc par manevrēšanu, bet šahā – par kombinācijām.

Skatoties no Vācijas pozīcijām, jauno laiku Latvijā cilvēkus varētu iedalīt četrās kārtās: ļoti bagātie – 1%, bagātie – 2%, vidusšķira – 4%, visi pārējie – nabagie un ļoti nabagie – 93%. Bijušajā postpadomju telpā atšķirība starp pirmajām divām un pēdējo kārtu ir daudz lielāka nekā analoģiska atšķirība citās pasaules valstīs. Tiesa, skatoties no grieķu vai itāliešu pozīcijām, kur visu nosaka mašīnas marka un jauda, latviešu lielākā daļa atbilst vidusšķirai.

Šī atšķirība postpadomju telpā radās aptuveni 10 gadu laikā, taču otrajos 10 gados arvien pieauga. Vismaz finansistu, politiķu vai varasvīru vidū vienīgie mēģinājumi izveidot vidusšķiru bija radīt daudzmaz paēdušus iztapoņas ierēdniecībā. Vidusšķira ir jebkuras Rietumu valsts ekonomikas balsts un amortizators starp polāri pretējām šķirām.

Vispār Austrumeiropa tiek uzskatīta par teritoriju, kurā valda visai sarežģītas attiecības ar naudas pasauli. Ne nabagie, ne bagātie nejūtas droši. Liela daļa no tiem, kas deviņdesmito gadu mežonīgā kapitālisma apstākļos strauji kļuva bagāti, ieguva pārliecību, ka ir ļoti gudri un pilnīgi – viņi no savas pārākuma apziņas un jaunkrieviskajiem tēriņiem raugās ar neizpratni uz visiem, kam tik daudz naudas nav. Viņi uzbūvē tik “šiku un krutu” māju Jūrmalā (kā „Liepājas metalurga” akcionārs Iļja Segals) vai pie Baltezera, ka paši tajā apmaldās. Otra daļa bagāto iemanto bailes tikt aplaupītam vai nobendētam, tie pakāpeniski sāk pusnelegālu eksistenci ar izvairīšanos no draugiem, paziņām un līdzcilvēkiem. Man ir pārliecība, ka liela daļa deviņdesmito gadu miljonāru nemāk nopelnīto lietot bez izrādīšanās vai bailēm.

Patiesībā latvietim vēl nav izpratnes, ka nopelnīt lielu naudu ir liela māksla, bet arī izlietot lielu naudu ir liela māksla. Jāmācās ir kā viens, tā otrs.

Manu draugu un paziņu vidū ir daudz revolucionāri domājošu, tādi, kas atkal gatavi pārdalīt „salaupīto”, iztiesāt privatizācijas procesu, mainīt īpašniekus lielajiem uzņēmumiem un daudz ko citu. Tomēr pasaules pieredze rāda, ka šādas aktivitātes nav veiksmes stāsti – šāda rīcība tikai vēršas pret visu tautu, dzenot to nabadzībā un vēl vairāk atdodot nacionālos resursus ārvalstniekiem.

Nav jau citas izejas – arī latviešiem nāksies pret šo bagātības – nabadzības asi izturēties mierīgi, ar sapratni un nepadziļinot „šķiru” agresiju. Valstsvīru uzdevums būtu panākt, lai katram sveikam un veselam mūsu līdzpilsonim rastos reāls stimuls un iespēja normāli nopelnīt.

Latvieši ir raduši visai nevērīgi attiekties pret naudu – īpaši padomju varas laikā. Tradicionāli nevērīgā latviešu attieksme pret naudu tieši korelē ar latviešu rakstura īpatnībām. Latvietis nereti glabā saburzītas naudas zīmes bikšu kabatās. Neko tādu nevarētu pamanīt Vācijā, kur, sākot no strādnieka, bet beidzot ar miljonāru visi savu naudu kārtīgi, gandrīz vai ar mīlestību saliek kabatas portfelī gludu un sakārtotu. Iespējams, ka eiro mums iemācīs arī eiropeisku attieksmi pret naudu.

Nevērīgums izpaužas arī neprasmē naudu skaitīt, uzskaitīt, sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem savā mājas grāmatvedībā. Pārāk daudziem ar grūtībām izdodas nodzīvot no algas līdz algai.

Tomēr lielākā problēma ir apstāklī, ka Latvijas valsts budžetu mēs neuztveram kā savējo. Es negrasos nonākt politikā, taču Latvijas valsts budžetu uztveru kā savējo, man gribas, lai nodokļus iekasē gudri un godīgi, man gribas, lai tērējam kopējo naudu gudri un godīgi. Es nesaprotu, kāpēc nav jāmaksā nodokļi firmai, kas pērk par uzņēmuma nodokļiem mersedesu, ar kuru priekšnieku vizināt sēnēs, bet ir jāmaksā zemniekam, kas ar vecu opeli ved pārdot kartupeļus. Es nevēlos, lai Latvijas valsts kā „jaunais krievs” pie Baltezera būvē māju, kurā pašam apmaldīties (tieši tāda ir jaunā Iekšlietu ministrijas ēka un topošā Ieņēmumu dienesta ēka).

Mēs drīkstam tērēt tik, cik paši nodokļos nopelnām. Ja Rīgas dome jaunos superkrutos trolejbusus grasās pirkt par mūsu bērnu naudu, tad mūsu uzdevums ir iepirkumu apturēt, tāpat kā mēs apturējām superkruto vilcienu iepirkumu (ar kuriem būtu braukuši daži cilvēki, jo Latvijā > 65% cilvēku izmanto personisko transportu). Ja mēs vēlamies, lai valsts varētu vairāk tērēt izglītībai, Dziesmu svētkiem, operai, slimnīcām, policistu algām utt., tad mums valstij jāļauj vairāk nopelnīt, proti, vairāk iekasēt no nodokļiem.

Mums ir jāpieņem, ka Latvijas valsts normālai eksistencei ir nepieciešams no mums pašiem iekasēt vismaz 33% no IKP, kas nozīmē nodokļu sloga palielinājumu. Un nodokļi ir jāuzliek dārgajām mašīnām, dārgajam nekustamajam īpašumam, lietām, kas nav ikdienā nepieciešamas, bet īpaši lietām, kas ir cilvēkiem kaitīgas – alkoholam, tabakai, transtaukiem, sāļiem čipšiem un saldinātajiem dzērieniem.

Latvietim būt bagātam nozīmē mīlēt savu valsti. Latvietim būt bagātam ir patriotiski. Man pašam tas nav izdevies, bet tāds ir mans mērķis. Maksāt nodokļus un kļūt bagātam. Es ticu, ka Latvijas valsts uzdevums ir kļūt bagātai, kas nozīmē gudri iekasēt nodokļus un gudri naudu tērēt.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents