Labās ziņas

Kā tikt ārā no pasūtītā satura apburtā loka

Kad kārtējo reizi mūsu plašsaziņas līdzekļos skatos vai lasu kādu jauku un pozitīvu vēstījumu par Latvijas spējīgajiem un uzņēmīgajiem cilvēkiem un viņu sasniegumiem, nekautrējos atzīties, ka tas mani uzmundrina un iedvesmo. Diemžēl liek arī pie sevis nopūsties, kāpēc mēs tik reti spējam pateikt ko labu par mums pašiem, kamēr iebradāt vienam otru zemē mūs īpaši nav jāskubina.

Taču tūlīt arī smadzenēs sāk signalizēt žurnālista ilgā darbā uztrenētā “sarkanā lampiņa” – kas par šo gabalu ir samaksājis, kāpēc tāds tapis un kurš ar kuru vēlas manipulēt. “Lampiņa” ieslēdzas jau kā automātiska reakcija pie labām ziņām vai labvēlīga vēstījuma stila, jo mūsdienās no plašsaziņas nav pierasts un parasts sagaidīt labas ziņas.

Visbiežāk tā arī ir, ka vēstis par kaut ko labi paveiktu, apmaksā vai nu ar kārtējo “Eiropas naudu”, dažādu mūsu valsts iestāžu, aģentūru, banku vai uzņēmumu līdzekļiem. Tas nenoliedzami mazliet saplacina pirmo sajūsmu par labo ziņu saturu, jo pilnīgi drošs par satura objektivitāti nevari būt.

Tomēr vienlaikus tas arī liek uzdot urdošu jautājumu, kāpēc tā sanāk, ka plašsaziņas līdzekļi par savu pamata uzdevumu uzskata naski pavēstīt sliktās ziņas, kamēr labās ziņas par tepat mums apkārt notiekošo pārsvarā varam saņemt tikai kā apmaksātu un tādējādi ne līdz galam uzticamu informāciju. Vai neesam mūsdienu sabiedrībā paši sevi ieslēguši negatīvās informācijas apburtajā lokā, no kura godīgiem līdzekļiem izkļūt nav iespējams?

Labās un labās ziņas

Rakstīt par to tagad mani vedināja šoruden Latvijā uzplaiksnījušais skandāls par Izglītības un zinātnes ministrijas slēgtajiem līgumiem ar medijiem, kā rezultātā it kā atklājās jauna informācija, ka līdzīga rakstura pasākumus par savu vai “Eiropas naudu” veic arī citas ministrijas un iestādes. Nezinu, cik daudziem cilvēkiem Latvijā tas bija jaunums, bet man gan nebija. Iespējams tādēļ, ka man piemīt netikums izlasīt visus tekstus, arī vissīkākajā drukā un raidījumu titros. Protams, tikai gadījumos, kad tāds ārējs atbalsts (proti, finansiāls atbalsts ne no paša medija līdzekļiem) ir vispār minēts pie publikācijām vai raidījumiem.

Uzreiz gan vēlos arī paskaidrot, ka šādā veidā tapušas labās ziņas var būt un ir dažādas. Tās var būt kā no valsts vai pašvaldības līdzekļiem apmaksāta konkrētu personu un viņu “labo” darbu slavēšana un tādējādi apzināta manipulēšana ar informāciju un tās saņēmējiem. Turklāt ne vienmēr norādot ar kāda finansējuma palīdzību tapis šāds materiāls. Tādu piemēru mums Latvijā netrūkst, taču tie ir izskaužami, apkarojami un ikreiz “karami pie lielā zvana”. It īpaši, ja ir skaidri redzami šādu publikāciju varoņu politiski un savtīgi mērķi, kā tas nereti arī ir.

Taču ar ārēju atbalstu tapuši raksti un raidījumi var arī būt kvalitatīvi un godīgi izdarīts darbs, informējot par kādu veiksmīgi strādājošu uzņēmumu, skaistu vietu Latvijā, īstenotu projektu vai sabiedrībai nozīmīga jautājuma apspriešanu, kas diemžēl palicis ārpus mediju darba kārtības. Lai gan arī tādos gadījumos paliek mazliet sāja pēcgarša – kādēļ kas tāds nevarētu tapt bez ārēja atbalsta, ja reiz tas tomēr ir sabiedrībai svarīgi un interesanti.

Es apzināti neminu šeit konkrētus piemērus, jo vados pēc savas subjektīvās lasītāja un skatītāja pieredzes un neesmu veikusi pilnīgu šādi tapušu rakstu un raidījumu satura analīzi, tomēr jebkurš rūpīgs un domājošs lasītājs un skatītājs tādas lietas būs ievērojis un savus secinājumus izdarījis.

Vai tikai naudas trūkums

Lai arī jau četrus gadus neesmu algots darbinieks nevienā plašsaziņas līdzeklī un nezinu mediju iekšējos apsvērumus, ņemot vērā krīzes graujošo ietekmi uz Latvijas mediju vidi, nav grūti saprast, kādēļ pēdējos gados šāds “labo ziņu” saturs ir vairojies. Te gan es runāju par saturu, pie kura ir godīgi norādīti ārējā atbalsta avoti. Par negodīgiem gadījumiem un acīmredzami apzinātu maldināšanu ir cits stāsts.

No vienas puses, naudas trūkums, bet no otras – modernās žurnālistikas nemitīgais spiediens, ka “laba ziņa ir tikai slikta ziņa” un ka “asinis rullē” (it leads, if it bleeds – tulkojumā no angļu valodas pēc būtības: ja asiņo, tad nozīmīgi). Tādas diemžēl ir spīles, kādās iespiesta žurnālistika mūsdienās un ne tikai Latvijā. Iespējams, ka plašsaziņas līdzekļu un to īpašnieku rīcībā ir pētījumi, kas liecina, ka ar sliktām ziņām var piesaistīt lielāku patērētāju skaitu un vairāk nopelnīt.

Tomēr gadījumi, kad redzam lielu sajūsmu un sabiedrības interesi kaut vai par sporta uzvarām vai Latvijas cilvēku panākumiem pasaulē, laikam tomēr liecina, ka arī labas ziņas ir populāras un ienākumus nesošas. Galu galā taču arī ikdienas dzīvē mājās un darbā mēs negūstam gandarījumu, ja saredzam un runājam tikai par negatīvo, bet labo noklusējam kā kaut ko bezvērtīgu un pašu par sevi saprotamu. Tāds ceļš ved uz iznīcību jebkurā jomā.

Var jau nemitīgi atsaukties uz naudas trūkumu (un tas attiecas kā uz komerciālajiem, tā sabiedriskajiem medijiem), taču nedomāju, ka ilgtermiņā no tā kāds būs ieguvējs. Kamēr viena daļa sabiedrības novēršas no medijiem, jo tur jau tikai “negatīvisms vien” valda, tikmēr Latvijā aug jauna mediju patērētāju un satura veidotāju paaudze, kuriem pašreizējā kārtība – kad liela daļa “labo ziņu” ir ārēju avotu apmaksāta – liekas pilnīgi pieņemama un normāla lieta.

Dažādu apsvērumu dzīti paši esam iedzinuši sevi tādā kā apburtā lokā, kas labumu īsti nedod nevienam. Lai tas mainītos, ir ne tikai jāceļ gaismā negodīgi mēģinājumi ietekmēt sabiedrisko domu, bet arī pašiem medijiem jāspēj pārvērtēt sava loma un vēstījums, kādu tie raida sabiedrībai.

Autore ir neatkarīga žurnāliste