Cik drosmīga ir valdība un Saeima

Par akcīzes nodokļiem tabakai, alkoholam un neveselīgam uzturam

Latvijā nodokļu sistēma ir amorāla. Mēs iekasējam par maz nodokļu, lai uzturētu valsts funkcijas. Nodokļu masa, kas rada valsts budžetu, Latvijā proporcionāli ir trešā mazākā Eiropā, bet šie nodokļi galvenokārt ir darbaspēka nodokļi. Pilnīgi pareizi valdība darbspēka nodokļus samazina, taču tai nepietiek drosmes celt citus – apgrozījuma nodokļus, piepildīt valsts budžetu un lietot šos līdzekļus medicīnai, izglītībai, kultūtai, drošībai – policijai, glābšanas dienestam, robežsardzei.

Visa Latvijas prese un sabiedriskā doma vienlaikus kliedz – samaziniet nodokļus, dodiet vairāk naudas skolotāju, kultūras darbinieku vai policistu algām un ceļu remontam. Pat brīdī, kad sadeg Rīgas pils jumts, Stradiņa slimnīca, ”Rīgas ūdens” ēka utt., kur vainojami patiesībā ir celtnieki, visi prasa valsts budžetam naudu.

Luksuss sponsorē partijas
Tātad valstij nav un nevar būt vairāk naudas kā no nodokļiem un nodevām ievākts, ja vien nav vēlmes kaut ko privatizēt vai pārdot. Vienosimies, ka nevaram vairāk palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālo iemaksu. Kas mums atliek – nekustamā īpašuma nodokļi, kas šobrīd aiziet pašvaldībām, kuras tad nu šim nodoklim dod milzu atlaidi, kā arī apgrozījuma nodokļi – pievienotā vērtība 21% apmērā un akcīzes nodokļi.

Protams, valstij ir tiesības pievienotās vērtības nodoklim dot ne vien samazinājumu, bet arī palielinājumu, proti, noteikt paaugstinātu pievienoto vērtību, teiksim 31% apmērā, lietām, bez kurām vienkāršais Latvijas iedzīvotājs itin viegli varētu iztikt, piemēram, ”Harley” motocikliem vai ”Bentley” mašīnām, zelta izstrādājumiem, kažokādām vai modes precēm. Tieši šo izstrādājumu pircēji un tirgotāji ir raženākie partiju sponsori, tādēļ vismaz šogad valdībai pietrūks politiskas gribas kaut ko tādu uzsākt.

Patiesībā vienīgie nodokļi, ko valdība var paaugstināt, nepasliktinot iedzīvotāju dzīves apstākļus, ir akcīzes nodokļi, kas ļauj izpildīt valdības deklarācijā paredzēto nodokļu masu 1/3 no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pie tam akcīzes nodokļus var izmantot, lai samazinātu atsevišķu produktu iegādi un lietošanu.

Nosakot augstāku akcīzes nodokli energonesējiem (gāzei, benzīnam) tieši tiek ietekmētas ražošanas izmaksas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju. Tad nu mūsu skatiens pavēršas uz tiem izstrādājumiem, kas nodara postu un kaitējumu cilvēku veselībai, bet joprojām tiek nopietni lietoti.

Akcīzes nodoklis tabakai
Tabakas izstrādājumi ir vienīgais produkts, ko Latvijā neražo, ko lieto pār mēru, kam nav nekāda pozitīva pienesuma. Latvijā tabakas izstrādājumu naudiskais apgrozījums ir aptuveni 400 miljoni latu, liela daļa no tā – kontrabandas cigaretes, par ko nekādi nodokļi netiek maksāti.

Smēķētājs gadā nokūpina 500-1000 latu. Smēķētājam nav tiesību gausties par sliktu valsts ekonomisko stāvokli, jo tieši šādā veidā nauda ”aizplūst” no Latvijas.

Slogs tautsaimniecībai kopumā ietver tiešās izmaksas, kas attiecas uz palielinātajiem veselības aprūpes izdevumiem par slimībām, kas saistītas ar tabaku. Dažādās valstīs šis slogs ir atšķirīgs, bet Eiropas Savienībā pieņemts uzskatīt, ka vismaz ceturtā daļa (24 – 32%) valsts veselības aprūpes izdevumu saistīti ar to slimību ārstēšanu, ko tiešā veidā izraisījis alkohols un tabaka. Infarkts un insults vismaz 10 gadus ātrāk nekā daba lēmusi, ir tabakas lietošanas sekas. Amputēta kāja, izgriezts plaušu vēzis, starošana un ķīmijterapija kuņģa vēža gadījumā – tas viss smēķētājiem uz līdzcilvēku nodokļu rēķina.

Otrs ekonomiskais trieciens, ko dod tabakas smēķēšana, ir netiešās izmaksas, jo smēķētājs vairāk slimo, bet šajā laikā nestrādā, nerada pievienoto vērtību, bet pārtiek no sociālā budžeta. Jāpiebilst, ka tas lielā mērā attiecas arī uz pasīvajiem smēķētājiem. Smēķētāju darba ražīgums ir mazāks par nesmēķētāju darba ražīgumu – smēķēšanas rezultāts ir samazināta asins apskābekļošana plaušās, un smēķētāja asinīs ir mazāka skābekļa saturācija, līdz ar to ātrāk veidojas nogurums, uzmanības traucējumi. Pie tam smēķētājs pamanās darba laikā uzsmēķēt, šajā laikā nestrādājot.

Smēķēšana pie stūres izraisījusi tūkstošiem autoavāriju uz zemeslodes. Nav šādas statistikas Latvijā, bet ceļu policisti apliecinās, ka viņiem daudz zināmi gadījumi, kad avārija tiek izraisīta, jo uzmanību novērsusi aizsmēķēšana. No 170 pērn Latvijā ugunsgrēkos dzīvi sadegušajiem vismaz trešdaļu šo ugunsgrēku izraisījuši smēķējot, parasti gultā dzērumā. Tātad 60 līķu uz tabakas tirgotāju sirdsapziņas. Vismaz trešdaļa no dzīvojamo māju ugunsgrēkiem ar lielām sekām – Latvijā vairāk nekā 300 gadā – ir smēķēšanas sekas. Smēķēšana bieži ir par pamatu lauksaimniecības ēku, darbavietu un milzīgiem mežu ugunsgrēkiem.

Tabakas industrijai ir fantastisks lobijs- gandrīz katrā partijā ir kāds deputāts, kas ar putām uz lūpām atkārtos tabakas industrijas mantras – ja jūs paaugstināsiet akcīzes nodokli, pieaugs nelegālais tirgus, cilvēkiem nepieciešamas izvēles iespējas – smēķēt vai ne, tiks piesauktas cilvēktiesības, kā arī rūpes par mazajiem veikaliem un kioskiem, kuri pārtiek no tabakas tirdzniecības.

Tabakas lobijs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā panāca Eiropas minimālās tabakas akcīzes atlikšanu līdz 2018.gadam. Eiropā minimālā likme ir 90 eiro par 1000 cigaretēm, šobrīd Latvijā tā ir 74 eiro, bet vidēji Eiropā – 180 eiro.

Kopš tā laika tabakas lobisti Igaunijā brīdina, ka visi igauņi brauks pirkt cigaretes Latvijā, bet Latvijā stāsta par zemajām cenām Igaunijā un to, ka visi plaušu vēža kandidāti trauksies blokiem pirkt cigaretes Igaunijā.

Igaunija minimālo akcīzi sasniegs 2014.gada 1.janvārī, bet cigarillām un cigāriem jau sen to ir pārsniegusi. Latvijas Veselības ministrija aicina to sasniegt 2015.gada 1.janvārī, taču loģiski būtu visām Baltijas valstīm vienlaikus to noteikt 2014.gadā – lietuvieši tam piekritīs, jo viņu budžets šobrīd ir vēl caurāks.

Šādam nodokļa kāpumam ir divi argumenti. Pirmkārt, samazināsies smēķēšana bērnu un jaunatnes vidū, jo šiem pircējiem tiešām pirkumu nosaka cena. Otrkārt, valsts budžetā ienāks 10-15 miljoni vairāk, atkarībā no akcīzes pieauguma. Es saprotu, ka Saeimas finanšu, budžeta (nodokļu) un tabakas lobēšanas komisijā šāda nodokļu paaugstināšana būs asiņaina kauja, bet īsti valdībai un Saeimai nav alternatīvas.

Akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem
Latvijā šobrīd alkohola jomā ir divas problēmas: alkoholisms bērnu un jaunatnes vidū, kā arī ļoti augstais nelegālā alkohola aprites īpatsvars. Pievienojot lielāku akcīzi alkoholam, samazinātos dzeršana bērnu vidū, kuri viegli iegādājas 7% alu plastmasas pudelē par 1.15 latiem vai mistiskus kokteilīšus skārdenēs, bet pieaugušie vairāk dzertu nelegālo alkoholu.

Nelegālā alkohola tirgus Latvijā patlaban ir vismaz trešdaļa visa alkohola un ir līdzvērtīgs pieciem miljoniem litru gadā. Principā tas nozīmē 2200 kastes 0,5 litru pudeļu 40% degvīna Latvijā ik dienu. Aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju ir iegādājušies bezakcīzes alkoholu. Aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju zina, kur to var iegādāties. Latvijā uz 500 cilvēkiem ir viena ”točka”. Katrā ciemā atrodama ”točka”, par kuras esamību tikai ciema policists vienīgais neko nav dzirdējis.

Nelegālais alkohols galvenokārt tiek šķaidīts uz vietas vai nāk pāri Krievijas vai Baltkrievijas robežai veselām fūrēm, kas vairāk vai mazāk ir pietiekami augstas kvalitātes, bet valstij netiek nodokļi. Tas, kas tiek šķaidīts no nezināmas izcelsmes spirta, kā likums satur denaturēta spirta sastāvdaļas, metanolu un dietilftalātu, acetaldehīdu, gaistošos spirtus, bioloģiski aktīvas smaržvielas, smagos metālus un tiek ražots no piesārņota ūdens. Jādomā, ka augstā mirstība Latvijas alkoholiķiem no aknu slimībām un sirds slimībām galvenokārt saistās ar šī šķaidītā alkohola lietošanu.

Pie tam šķaidītais alkohols sastopams ne tikai ”točkās”, bet arī visai cienījamos krogos un tiek tirgots kā ”kaimiņienes iznests no ”Latvijas balzama”” lielās plastmasas pudelēs.

Protams, šķaidītie dzērieni nav tik kaitīgi kā metanols, etilēna glikols, izopropanols vai glikola ēteri, ko mūsu līdzcilvēki pamanās iedzert garāžās, ražotnēs vai vienkārši kompānijā, bet šo dzērienu lietotāji parasti nonāk tiešā pataloganatoma aprūpē un citiem mediķiem galvasssāpes vairs nerada.

Jauniešu alkoholisms ir vairāk saistīts ar legālo alkohola tirdzniecību. Visvairāk jaunieši nodzeras ar veikalā pērkamiem dzērieniem. Tādēļ Eiropas Savienības nostādne ir stingra – alkohola akcīzes nodoklis ir jāceļ. Igaunijā alkohola akcīze ir 170%, salīdzinājumā ar akcīzi Latvijā, un igauņi veiksmīgi turpina ražot savu ”Vana Tallinn”, dzer vēl vairāk nekā latvieši, pie tam vairāk lieto legālus ražojumus.

Veselības ministres Ingrīdas Circenes nostāja akcīzes nodokļa paaugstināšanai bija stingra – paaugstināt pakāpeniski divas reizes gadā, līdz tiek sasniegts igauņu akcīzes nodokļa līmenis.

Pat optimālā variantā – ceļot akcīzi pa 10% divas reizes gadā, Igaunijas pašreizējo nodokli varam sasniegt tikai četros gados, bet igauņi taču arī savējo pakāpeniski paaugstina.

Alkohola akcīzes pakāpeniska, noteikta un likumā ierakstīta paaugstināšana būtu jāaizstāv arī alkohola ražotājiem un tirgotājiem, jo jebkura cita valdība, ja to nevadīs piesardzīgais un stabilais Dombrovskis, naudas dēļ akcīzi palielinās divkārt. Cits jautājums – kāds ir pakāpeniskā palielinājuma solis? Veselības ministrijas ieteiktie 10%, Atturības biedrības proponētie 20% vai kāds mazāks skaitlis, ko ieteiktu paši alkohola ražotāji?

Kā pierādīts Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pētījumos, nodokļu likmju paaugstināšana ietekmē sabiedrības paradumu maiņu un veicina tās izpratni par veselīgu dzīves stilu. Alkohola akcīzes paaugstināšana ir vēsts, ka dzeršana un pļēgurošana nav valdības atbalstīts dzīves veids. Toties valdībai būtu laiks atcerēties, ka Eiropā alkohola ierobežošana nenozīmē tikai akcīzes celšanu, bet arī cita veida nodokļu un nodevu politiku, piemēram, ļoti dārgas licences par alkohola tirdzniecību gan mazumtirdzniecībā, gan izlejamā veidā.

Ja valdība paaugstina alkohola akcīzi, vismaz daļu iegūtās naudas (pašreizējie aprēķini liecina, ka tie varētu būt aptuveni 13 miljoni latu) būtu jānovirza Iekšlietu ministrijai tādu struktūru stiprināšanai, kas var un vēlas apturēt ”točku” darbību, pastiprināt muitas kontroli un pieķert negodprātīgus muitniekus un robežsargus, kas pāri Latvijas robežām pumpē nelegālu alkoholu un cigaretes.

Akcīzes nodoklis vārāmajai sālij
Pārmērīga vārāmās sāls (NaCl) lietošana Latvijā ir galvenais faktors, kas ietekmē asinsspiediena paaugstināšanos. Hipertonija ir būtisks iemesls nieru mazspējai, insultam un infarktam. Sirds un asinsvadu slimības ir galvenais nāves cēlonis Latvijā. Latvijas medicīnas priofesionāļi pārmēra sāls lietošanu ierindo ceturtajā vietā kaitīgo ieradumu topā aiz smēķēšanas, mazkustīga dzīvesveida un alkohola pārmērīgas lietošanas. Ēdiena pārsālīšana mūsu valsts iedzīvotāja vidējo dzīves ilgumu samazina par 2-3 gadiem, salīdzinot ar vidējo skandināvu mūža ilgumu, un 3-4 gadus, salīdzinot ar japāni vai dienvidkorejieti.

Ikdienā cilvēkam vajag 1-2 gramus vārāmās sāls. Šādu daudzumu var uzņemt ar gaļu, zivīm, citiem uzturproduktiem, kas nav speciāli sālīti. Latvieši sāli uzņem 10-12 gramus dienā (Pārtikas un veterinārā dienesta pētījuma dati) vai 12-15 gramus dienā (ēšanas paradumu pētījumu dati).

Par daudz sāli Latvijas iedzīvotāji saņem galvenokārt ar rūpnieciski gatavotiem pārtikas produktiem. Lai mūsu maizīte iznāktu mīksta un kraukšķīga, tai ir par daudz vārāmās sāls. Daudz par daudz sāls ir čipšiem, desu izstrādājumiem, sieram un citiem produktiem. Pat ja vienam produktam nātrija hlorīds nepārsniedz pieļaujamo devu, kopumā ikdienas iedzīvotājs, kas pārtiku pērk lielveikalā, sāli saņem par daudz.

Veselības ministrija ilgstoši centusies pārliecināt ražotājus, ka Latvijā nevajadzētu izmantot vairāk kā 1.25 gramus sāls 100 gramos produkta. Protams, marinētās siļķēs un gurķos šis skaitlis nemainīgi būs daudz augstāks. Toties, piemēram, Rēzeknes gaļas kombināts ražo desas un cīsiņus ar pazeminātu sāls sastāvu, lai tos varētu lietot bērni skolās un bērnudārzos. ”Liepkalnu” maiznieki ražo ļoti labu un garšīgu graudu maizīti ar pazeminātu sāls saturu, viņiem cenšas līdzināties ”Fazer” maiznieki.

Un tomēr – ja vidēji pusotrs procents no mūsu apēstajiem pārtikas produktiem ir vārāmā sāls, tad dienā sanāk daudz daudz vairāk par vajadzīgajiem 2 gramiem un nepārprotama slodze mūsu nierēm.

Daļai sabiedrības jau kopš bērnības ir ieradums lietot daudz vairāk sāls, nekā fizioloģiski nepieciešams, to papildus pieberot klāt nemaz nepagaršotam ēdienam. Tradīcijas sāls lietošanā nāk no seniem laikiem, kad NaCl bija būtiskākais konservants, ar to sālīja gaļu, zivis, gurķus un sēnes. Sāls ātri notrulina garšas kārpiņas, un cilvēks sāk sāli bērt arvien vairāk pie zupas, kartupeļiem, tomātiem un gurķiem. Ir zināma arī atkarība no sāls. Ar šo kaiti laikam visvairāk slimojuši tie, kas radījuši ātro uzkodu restorānus ar pamatēdienu – frī kartupeļus ar sāli un nedaudz gaļas. Nez kādēļ lielākā daļa no sāls atkarīgo kļūst par pavāriem un pārsāla jebkuru zupiņu restorānā vai ātro uzkodu ēstuvē.

Agri vai vēlu Latvijas iedzīvotājiem un politiķiem nāksies saprast, ka sāls un cukura lietošana ierobežojama jebkurā veidā. Kaut vai tādēļ, ka tieši cukura diabēts, adipozitēte, arteriāla hipertenzija un sirds asinsvadu mazspēja kopā ar sirds vai smadzeņu infarktu ir tā buķete, ko ārstēt cilvēkam ir visdārgāk un visgrūtāk.

Pārmērīga sāls un cukura lietošana jebkurā gadījumā vēlāk atsaucas uz valsts un iedzīvotāju pašu maciņu, dārgos medikamentus gadiem lietojot.

Veselības ministrijas piedāvājums aplikt ar akcīzes nodokli produktus ar paaugstinātu sāls daudzumu, nevis pašu sāli, ir pamatots. Tomēr būtu mērķtiecīgi pirmajā nodokļa piemērošanas reizē ar nodokli aplikt tikai pārsālītos produktus, kam sāls saturs pārsniedz 2%, nevis tos, kas vienkārši pārsniedz ieteicamos 1.25%. Šobrīd Veselības ministrijas piedāvājums ir aplikt desas un tamlīdzīgus produktus no gaļas, kas satur sāli vairāk par 1,25 g 100 g produkta, kā arī sālītu, žāvētu vai kūpinātu gaļu un gaļas subproduktus ar 5 latu (7 eiro) akcīzes nodokli par 100 kilogramiem jeb 5 santīmiem par 1 kilogramu. Šāds nodoklis attiektos gan uz importētiem, gan pašmāju ražojumiem un tirgu neiespaidotu. Tomēr nomērīt šos 1.25% sāls nenāksies viegli, un pašreizējās ražošanas iekārtas šādu sāls daudzumu pievieno praktiski jebkuram gaļas izstrādājumam.

Veselības ministrija iesaka aplikt ar akcīzes nodokli 15 lati (21 eiro) par 100 kilogramiem kartupeļu čipšus, popkornu un sāļās kukurūzas uzkodas, kas satur sāli vairāk par 1,25 g 100 g produkta. Tās tiešām visas satur daudz par daudz sāls un būtu samazinamas iedzīvotāju uzturā, kaut mēs labi zinām pašmāju ražotājus, kas šobrīd cenšas ražot čipšus ar pazeminātu sāls saturu. Trešā ražojumu grupa, ko iesaka ar nodokli aplikt Veselības ministrija, ir sāļās rūpnieciski ražotās zupas un buljonu kubiciņi.

Manuprāt, konsekventi būtu aplikt ar nodokli arī pārlieku sāļus cepumus, maizi, sieru un citus produktus, taču par normu pieņemot pārlieku augstu sāls daudzumu, piemēram, Skandināvijā ieteiktos 2%.

Tieši diskusijai par sāls samazināšanu būtu jākļūst par sarunu priekšmetu starp Veselības ministriju, veselības profesionāļiem no vienas puses un Zemkopības ministriju, pārtikas ražotājiem no otras puses, nevis psihopātiskai bļaušanai par nabaga ražotāju, kam nodoklis atņems pēdējo maizes riecienu.

Akcīzes nodoklim sālij būtu jākļūst nevis par valsts iespējamās peļņas avotu, bet par ceļa stabu virzībai uz patiesi veselīgu produktu ražošanu.

Akcīzes nodoklis transtaukskābēm
Publikācijas pēdējās dienās liecina – Latvijā tiešām cilvēki neko nezina par taukiem un izplata melīgu informāciju, ka Veselības ministrija gatavojas ierobežot taukus un aplikt tos ar nodokļiem. Bez taukiem cilvēka organisms dzīvot nevar, tauki ir vajadzīgi šūnas uzbūvei, hormonu transportam, enerģijai, vielmaiņai. Vislabākie tauki ir zivs tauki, par labiem taukiem mēs uzskatām olīveļļu, spiestas augu eļļas, sliktāki tauki ir dzīvnieku un piena tauki, kā arī rafinētas augu eļļas, taču arī tos cilvēkam mērenās devās ir ieteicams lietot uzturā.

Vienīgie sliktie tauki ir transtauki, kas veidoti augu eļļu rūpnieciskas apstrādes (nepilnīgas hidrogenācijas) rezultātā. Parasti šie tauki ražoti mākslīgi no palmu eļļas, tie ir termoizturīgi, veido produktam nepieciešamo konsistenci, nu gluži kā plastmasa. Tādēļ šie tauki tiek plaši izmantoti margarīna ražošanā, bet īpaši kulinārijā. Lielā tortes roze mūsdienās nekad nav ražota no dabīga saputota sviesta, bet no transtaukiem. Transtaukus, kā jau mākslīgu produktu, cilvēka organisms nevar pārstrādāt un izmantot, tie izgulsnējas no iekšpuses uz asinsvadu sieniņām kā pangas un kļūst par iemeslu infarktam, insultam vai artērijas trombozei.

Kardiologu asociācija un Latvijas Ārstu biedrība jau daudzkārt aicinājusi Latvijas valdību mainīt likumdošanu, kāda tā jau šobrīd ir Skandināvijā, Šveicē, Islandē, kas Latvijā atļautu tikai tādu produktu ievešanu, pārdošanu un izmantošanu, kuros transtaukskābes ir mazāk nekā 2% no kopējā tauku daudzuma, pie tam tas attiektos gan uz gatavo produktu, gan izejvielām.

Diemžēl Zemkopības ministrija šobrīd iestājas kā lielais neveselīga dzīvesveida lobijs, un likumdošana šajā jomā nekust ne no vietas.

Tāpat kā nekust no vietas Latvijas Ārstu biedrības aicinājums visiem produktiem ieviest marķējumu, kurā tiek norādīts tauku sastāvs, izsakot procentos, gramos un kalorijās, norādot kopējo tauku daudzumu un paskaidrojot tauku veidu proprcionālo sadalījumu: piesātinātie tauki, mononepiesātinātie tauki, polinepiesātinātie tauki, transtauki 100 g produkta.

Kaut akcīzes nodoklis nav pats iedarbīgākais līdzeklis, kā mainīt ražošanas un gatavošanas paradumus, Veselības ministrija Ingrīdas Circenes vadībā ir nolēmusi spert šādu argumentētu soli savu iedzīvotāju veselības saglabāšanai un pieprasa valdībai aplikt ar akcīzes nodokli margarīnu, augu tauku maisījumus un palmu eļļu. Ja šis solis izdosies, Ingrīda Circene savas valsts iedzīvotāju veselībai būs veikusi nozīmīgu darbu, jo ražotāji atgriezīsies pie konditorejas izstrādājumiem no dabiskiem taukiem, pārstās ražot ”krējuma produktu” un ”siera produktu”, kas nav ne siers, ne krējums, bet transtauku maisījums.

Domāju, daudzi atceras aizpērnā gada skandālu, kad Kopenhāgenas Gentoftes Universitātes profesors Stēns Stenders pārbaudīja ”Laimas” ražotās vafeles un atklāja, ka tajās transtauku ir vairāk nekā 16% produkta masas, kas vienkāršotā valodā nozīmē – lēnais ciankālijs. Kaut ”Laima” publiski centās mazgāties balta, tās vadībai pietika saprāta defektu pārvērst par efektu un tieši konkrētās vafeles turpmāk ražot no dabiskiem taukiem.

Es tagad varētu šīs vafeles ieteikt visiem un ”Laimu” minēt kā labu piemēru, ja vien ”Laima” būtu taukus nomainījusi visiem saviem produktiem.

Vismaz šobrīd Latvijā bulciņas, kūkas, tortes, kā arī nezināmas izcelsmes saldējumu pirkt ir pašnāvnieciski. Es pats lietoju Skrīveru mājas saldējumu, kura dabisko izcelsmi esmu noskatījis viņu ražotnē.

Akcīzes nodoklis cukuram un saldinātajiem dzērieniem
Iespējams, tieši šis akcīzes nodoklis varētu būt sarežģītākais un valdībai nepieņemamākais. Tomēr statistika nepielūdzami saka, ka Latvijā normāla kermeņa masa konstatēta tikai 52,9% vīriešu un 49,6% sieviešu, bet paaugstināta ķermeņa masa vai aptaukošanās – 44,8% vīriešu un 45,4% sieviešu. Aptaukošanās kļūst par bērnu slimību. Normālas ķermeņa masas īpatsvars pirmklasniekiem samazinās.

Latvijā vidēji 22,7% septiņus gadus vecu pirmklasnieku ir lieka ķermeņa masa un aptaukošanās, astoņus gadus veciem pirmklasniekiem – 23,8%.

Aptaukošanās galvenais iemesls, protams, ir mazkustīgs dzīvesveids un sporta neesamība skolās. Atsevišķas Izglītības ministrijas ierēdnes mums kļuvušas par Latvijas aptaukošanas simboliem, jo kategoriski pretojas trešajai sporta stundai, kur nu vēl ceturtajai un piektajai, kā rekomendē PVO. Tomēr otrs iemesls ir neveselīgs uzturs, un galveno lomu šeit spēlē cukura pārmērīga lietošana.

Veselības ministrija, vēloties ar nodokļu politiku mainīt uztura paradumus, aicina cukura konditorejas izstrādājumus – karameles, īrisus, dražejas – aplikt ar akcīzes nodokli 5 lati (7 eiro) par 100 kilogramiem, kā arī palielināt akcīzes nodokļa likmi saldinātiem bezalkoholiskajiem dzērieniem – 10 lati (14 eiro) par 100 litriem. Iespējams, tieši šeit parādās lielākā problēma, jo saldināti dzērieni ir gan tādi, kur cukura saturs ir ļoti zems, piemēram, ūdens ar aromatizētājiem, sporta dzēriens vai mazsaldinātās ledus tējas, gan dzērieni ar pārmērīgu cukura daudzumu 15-18%, kā kvass, tarhūns un kola, ko nudien nevienam nevajadzētu dzert vairāk par ēdamkaroti.

Iespējams, ka akcīzes nodoklis būtu piemērojams tikai tiem dzērieniem, kam cukura daudzums pārsniedz 7%. Kopš 2011.gada akcīzes nodoklis saldinātiem bezalkoholiskajiem dzērieniem ir 5,2 lati par 100 litriem, kas ir salīdzinoši zems, jo pagaidām šie dzērieni cenas ziņā ir pieejami patērētājiem, tai skaitā jauniešiem, un šo dzērienu lietošana lielā daudzumā noved pie liekā svara un aptaukošanās problēmām.

Latvijai ir izdevība 2013.gada nogalē savu nodokļu politiku pavērst iedzīvotāju veselības interesēs. Jautājuma būtība slēpjas apstāklī, ka nenovēršami Latvija pie šiem risinājumiem nonāks agrāk vai vēlāk, jautājums ir – vai drosmīga un godīga būs šī Saeima un šī valdība.

Pēteris Apinis ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents.