Piektdienas vakarā Latvijas Okupācijas muzejā Raiņa bulvārī 7 notiks tematisks vakars, veltīts brīvības cīnītājam Gunāram Astram
6.aprīlī apritēs jau 25 gadi, kopš mūsu vidū nav Gunāra Astras. Daudziem šī personība bija nacionālās pretošanās simbols jau viņa dzīves laikā. Taču lielākā daļa viņa nozīmību novērtēja tikai pēc šā cilvēka nāves. Kā saglabāsim Gunāra Astras un citu brīvības cīnītāju piemiņu nākotnē?
Aug jauna paaudze. Lai tā saprastu, ka Rīgā ir nevis asteru, bet Gunāra Astras iela ar skolas mācību stundām vien nepietiks. Mācību programma ir pārsātināta, un bez emocionāla līdzpārdzīvojuma skolēni par saviem varoņiem uzzināto atmiņā nepaturēs. Arī sabiedrība par viņiem var aizmirst ātri. Nav universāla piemiņas iemūžināšanas līdzekļa. Par piemiņu gadu simtiem veiksmīgi var atgādināt kāds monuments. Dažreiz pat veiksmīgāks var būt varoņa attēlojums literārā darbā, bet modernajā vēsturē – filmā.
Galvenais priekšnoteikums piemiņas iemūžināšanai ir sabiedrības informētība par saviem brīvības cīnītājiem. Līdz ar to tiek nodrošināts sabiedrības atbalsts viņu ilglaicīgai atcerei.
Šķiet, ka neinformētība bija viens no galvenajiem šķēršļiem tam, kāpēc Rīgā pirms vairākiem gadiem netika uzcelts piemineklis Konstantīnam Čakstem. Pateicoties bijušajam Latvijas Centrālās padomes dalībniekam Leonīdam Siliņam, sabiedrība zināja, ka ir bijusi tāda pretošanās organizācija. Taču konkrēta priekšstata par organizācijas darbību cilvēkiem nebija. Vēl mazāk ziņu bija par tās vadītāju K.Čaksti, kuru vēl tagad daži neatšķir no pirmā Latvijas Republikas prezidenta – Jāņa Čakstes.
G.Astra sabiedrībā patlaban ir zināms. Viņa piemiņas iemūžināšana gaida savu kārtu. Šī gaidīšana nevar ieilgt. Aizejot Astras laikabiedriem, atmiņas paliks nekonkrētākas un var izbālēt. Protams, būs oponenti, kuri teiks, ka finansiālas krīzes laikos nauda nav jāziedo monumentiem. Tomēr tieši grūtos brīžos sabiedrības pieprasījums ir pēc varoņiem, nevis upuriem. Un šobrīd tāds pieprasījums ir.
Spēcīgas personības piemērs iedvesmo īslaicīgu ieguvumu dēļ neatteikties no savas valsts. Nepārdot savas idejas par taustāmiem labumiem un brīžiem pat tukšiem solījumiem – zemāku gāzes cenu vai citādā izskatā.
Lai arī G.Astras nāves diena nav priecīgs datums, šajā dienā akcentu vajadzētu likt uz personības lielumu, nevis represēšanas šausmīgumu. Uz to, ka, neskatoties uz represēšanu 1960.gados, G.Astras pārliecība palika nesalauzta. Pat ieslodzījuma apstākļos Permas apgabala nometnē Nr. 36 viņš 1972.gadā atstāja liecību nākamībai – nododot mums vēstījumu par apspiestības režīmu. Šo G.Astras un Jura Ziemeļa rakstīto ziņojumu nākamībai barakas sienā atrada daudzus gadus pēc abu nāves.
Astra nākamajām paaudzēm jānodod galvenokārt kā varonis, nevis upuris. Grūti pieejamā un saredzamā plāksne pie Augstākās Tiesas ēkas ar informāciju par G.Astras upurēšanu – notiesāšanu neuzrunā. Uzrunā viņa pārliecības darbi – pēdējais vārds tiesas zālē, pārtulkotā baltiešu pretošanās kustības dalībnieku un disidentu 1979.gada Baltijas harta, kura pasaulei prasīja taisnīgu Hitlera – Staļina pakta seku novēršanu. Diskutējams ir veids, kā to izdarīt (monuments, filma, muzejs vai citādi), bet šādas varonības izpausmes ir jāglabā tautas atmiņā.
G.Astra nav vienīgais brīvības cīnītājs, no kura varam iedvesmoties un kurš ir pelnījis iemūžināšanu. Latvijas sabiedrība var lepoties par saviem varoņiem no 1918.-1920.gada Atbrīvošanās kara laikiem līdz pat 1980.gadu pretestībniekiem. Taču ceļš līdz piemiņas iemūžināšanai dažādu iemeslu dēļ parasti nav īss.
Tagad nekavējoties to var veikt (un tas jau ir darīts) ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Piemēram, internetā pieejamais Latvijas Okupācijas muzeja virtuālais muzejs stāsta par pretošanos nacistiskajam un staļiniskajam režīmam. Latvijas Nacionālā arhīva virtuālā izstāde vēsta par Latvijas pretošanās dalībniekiem, kuri savu darbību uzsāka Čehoslovākijas Prāgas pavasara un Hartas – 77 iedvesmoti. Nu minētajam piepulcējusies arī arhīva virtuālā izstāde par G. Astru. Tas ir viens no ceļiem, kā nokļūt vismaz līdz daļas jauniešu izpratnei par saviem varoņiem.
Ar moderno tehnoloģiju palīdzību Latvijas Okupācijas muzejs stāstīs par nacionālo pretošanās kustību arī Nākotnes ekspozīcijā.
Piektdien, 5. aprīlī, plkst. 17 Latvijas Okupācijas muzejā, Raiņa bulvārī 7, notiks tematisks vakars „Gunārs Astra – nacionālās pretošanās simbols. Kā saglabāsim atmiņas par saviem brīvības cīnītājiem?”. Tematiskajā vakarā runāsim par Gunāru Astru un citiem Latvijas nacionālās pretošanās kustības varoņiem, kā arī par viņu piemiņas saglabāšanu. Pasākumā piedalīsies pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rožkalns. Latvijas Nacionālā arhīva speciālisti iepazīstinās ar jaunizveidoto virtuālo izstādi „Tiesas procesi pret Gunāru Astru”. Piemiņas saglabāšana ir mūsu pienākums nākotnei.
Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks
Komentāri (26)
Andris 05.04.2013. 13.55
Jā, taisnība Ritvaram Jansonam: ir pagājuši desmit gadi, kopš izgaisa ideja par pieminekļa izveidi Latvijas Centrālās padomes vadītājam Konstantīnam Čakstem – iniciatīvas grupas izvēlētais pieminekļa mets bija idejai par sīku (ne jau izmēru ziņā). Tagad atkal uzvirmojusi doma, ka Brīvības pieminekļa alejai būtu nepieciešams noslēgums – skulptūra, kas iemiesotu ideju par Latvijas cīņu pret 20. gadsimta totalitārismu. Tā kā viens vienīgs cilvēks diez vai var kļūt par šādu simbolu, varbūt varētu pieminekli veidot kā trejskaldni: „cilvēks ar šauteni” (Masļenku robežsargs? mežabrālis?), LCP vadītājs Konstantīns Čakste un Gunārs Astra? Tādējādi tiktu apvienoti trīs pretstāvēšanas periodi un aspekti, ietverot sevī gan militāro, gan garīgo pretestību.
2
Signija Aizpuriete > Andris 05.04.2013. 15.48
———
Jā, taisnība Imantam Kalniņam, kurš saprātīgi kontaktus ar amerikāņiem Aukstā kara karstākajā brīdī (Kubas raķešu krīze) nemeklēja, tāpēc vēl “brīvās un neatkarīgās” laikā var pārdomās laisties:
“….tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi. Jūs ironizējat par nostalģiju pēc tiem laikiem. Taču akli ir tie, kas neredz, ka slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem un cunamiskā vienaldzībā noposta visas tās aizsargbarjeras, ko mūsu tauta gadu tūkstošos ir uzcēlusi, lai pasargātu savus cilvēkus un sevi saglabātu.”
Imants Kalniņš: Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši?
http://nra.lv/latvija/87454-imants-kalnins-valsts-bez-nakotnes-vai-tas-ir-tas-ko-mes-esam-izcinijusi.htm
0
Mārtiņš > Andris 09.04.2013. 12.12
Kalniņam ir seksuālā nenoturība. Liekas – arī visās pārējās jomās.
0
Sandris Maziks 05.04.2013. 11.42
kolpants
“Viss tāds pats, ka ar kureliešiem, kuti grauj leģionāru cīnītāju vai cietēju tēlu”
Nekādi kureļi, oškalni, skreijas, bankoviči un kononovi nevar graut leģionāru, cīnītāju pret absolūto ļaunumu, tēlu.
1
Egitazz > Sandris Maziks 05.04.2013. 11.45
rē kā tev nepatīkami uzreiz kļuva, kurelieši uzdrošinājās pret taviem elkiem nacistiem arī cīnīties:)
0
Ojārs 05.04.2013. 12.22
Iz vēstules: “Mūs arestēja krievu okupācijas vara” – nu kā viņi šitā – vai tad viņi nezināja, ka mūs okupēja boļševiki vai komunisti, vai lielinieki, vai staļinisti, vai varbūt pat puķinisti…
0