Alu cilvēks un kažokādas

Kā uz kažokzvēru audzēšanu paraudzīties no alternatīva skatpunkta

Mājīgā atmosfērā biedrības “homo ecos:” Zaļajā stāvā Ernestīnes ielā 12 bija sanākuši cilvēki, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ (kā vēlāk izrādījās – diezgan līdzīgu) vakara diskusijas temats šķita interesants, proti, kažokādas trešā puse – ietekme uz apkārtējo vidi.

Kopš visnotaļ šausminošā video parādīšanās 24.februāra raidījumā “Nekā personīga”, kurā bija atklāti dzīvnieku turēšanas apstākļi Latvijas kažokzvēru audzēšanas fermās, temats joprojām nav norimis. Gluži otrādi – pēc tā publiskošanas biedrība “Dzīvnieku brīvība” izveidoja iniciatīvu portālā “manabalss.lv” par kažokzvēru aizsardzību jeb aicināja pilnībā aizliegt kažokzvēru audzēšanu Latvijā. Iniciatīva savam mērķim, 10 000 balsu krājumam, pietuvojusies jau pavisam tuvu – otrdien bija savāktas 8724 balsis.

Arī diskusija par kažokādas ietekmi uz apkārtējo vidi bija daļa no kampaņas. Gan jāatzīst, ka sanākušo interesentu pulciņu lielākoties veidoja pārliecināti vegāni un dzīvnieku tiesību atbalstītāji. Būtībā nozīmīgāko auditoriju – kažokādas nēsātājus un zvēraudzētavu atbalstītājus, šī diskusija nesasniedza (jo viņi uz šādiem pasākumiem vienkārši nenāk), tomēr, kas svarīgi, atnākušie cilvēki pauda vēlmi noskaidrot argumentus, ar kuru palīdzību tad viņi turpmāk spētu atvairīt dažādus maldinošus priekšstatus par kažokādu audzētavu aizliegšanas aplamību.

Šeit uzreiz der pieminēt 2011.gadā veikto pētījumu, kas notika Nīderlandes neatkarīgā pētniecības un inovatīvu vides risinājumu konsultatīvās organizācijas “CE Delft” ietvaros, lai noskaidrotu ūdeļu kažokādu ražošanas ietekmi uz vidi un pārbaudītu industrijas izteikto argumentu atbilstīgumu. Ar pašu pētījumu iespējams iepazīties šeit, savukārt šī pētījuma apkopojumu latviešu valodā veikusi organizācijas Latvijas Zemes draugi, “homo ecos:” un “Dzīvnieku brīvība”, izveidojot tam veltītu ziņu lapu, kas aplūkojama šeit, tāpēc tajos atkārtoti neiedziļināšos. Skaidrs ir viens – dokumentos minēti vairāki nozīmīgi fakti, kas būtiski aptumšo kažokzvēru audzēšanas industriju, liekot uzdot jautājumu – kam tā vispār vajadzīga?

Pēc dzirdētā un redzētā diskusijas dalībnieki devās mājās, visticamāk, domājot, ka tagad saviem draugiem un paziņām spēs vēl labāk izskaidrot kažokādu industrijas absurdumu, tomēr tie, kuriem nav šādu draugu, kam uzdot bažas raisošos jautājumus, ir iespēja noskaidrot, par ko kažokzvēru audzēšanas aizliegumu gadījumā satrauktos sabiedrība un kā nomierināt sevi.

Ja kažokzvēru audzētavas Latvijā slēgs, bez darba paliks neskaitāmi cilvēki.

Zvērkopju asociāciju sniegtie dati par 2011.gadā nodarbināto cilvēku skaitu audzētavās ir 400 strādnieki, tomēr daudzi no viņiem tiek nodarbināti vien sezonāli. Turklāt šis darbs noteikti nav pats kārdinošākais, par kuru no agras bērnības sapņo katrs bērns – dzīvnieku dīrāšana un nogalināšana. Visdrīzāk, tā ir apstākļu sakritība un nepieciešamība nopelnīt, kas ir iemesls darbam audzētavās. Turklāt šis darbs ir ļoti kaitīgs – kažokādas pirms nonākšanas pārdošanā un šūšanas rūpnīcās tiek apstrādātas ar dažādām ķīmiskām vielām, no kurām daudzas ir pat kancerogēnas.

Latvijā ik brīdi notiek reorganizācijas uzņēmumos, slimnīcās, skolās un citviet, kur arī darbu zaudē simtiem cilvēku, tomēr tā dēļ šo iestāžu darbības slēgšana netiek apturēta. Par nodarbinātības situāciju un risinājumiem ir jādomā valstij, tomēr tas nevar būt arguments audzētavu saglabāšanai, ja pret to ir virkne citu būtisku iebildumu.

Kažokzvēru audzētavu aizliegšana Latvijā neatrisinās problēmu – audzētāji dosies uz valstīm, kur tas joprojām ir atļauts, turklāt pie zemākas labturības standartu nosacījumiem.

Jau tagad vairākās Eiropas valstīs – Austrijā, Lielbritānijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Nīderlandē un Slovēnijā – ir pieņemts kažokzvēru audzēšanas aizliegums. Arī pārējās Eiropas valstis mērķtiecīgi uz to tiecas. Tajās, kur tas atļauts, dzīvnieku labturības noteikumi ir tieši tādi paši kā Latvijā. Tomēr, ja kāds drosminieks izlems savu uzņēmumu pārvietot, piemēram, uz Ķīnu, diez vai šis lēmums vainagosies ar panākumiem. Kažokādu zvēru audzēšana arī ir bizness, kas nebūt nav tik konkurētspējīgs, tāpēc vēl viena tirgus spēlētāja ienākšanu savā valstī neviens ar īpašu sajūsmu neuzņems. Turklāt kažokzvēru audzēšanas ietekme uz vidi ir tiešām iespaidīga (1 kg kažokādas saražošana rada 110 kg CO2 jeb tikpat, cik ar auto nobraukti 1250 km), kas nozīmē, ka papildus ietekme sašūpos vietējo sabiedrību un darīs bažīgu gan par ūdens, gan lauksaimniecībā izmantojamās zemes piesārņojumu.

Kādas tad ir alternatīvas ādai un kažokiem apģērbā un apavos?

Šis ir viens no interesantākajiem jautājumiem, jo liek uz potenciālajām pārmaiņām paraudzīties no radošāka skatu punkta – kādā virzienā varētu attīstīties uzņēmumi Latvijā un ko kažokādas vietā piedāvāt patērētājam. Kā viens no risinājumiem diskusijas laikā izskanēja kaņepju audzēšana. Vēsturiski šis augs latviešiem apģērbu ražošanā nebūt nav svešs, tā sastāvā ir celuloze un elementāršķiedras, kas padara materiālu izturīgu un spējīgu izmantot dažāda tekstila ražošanā – sākot no zeķēm, krekliem, somām, līdz pat apaviem un mēbeļu audumiem. Tā ir atjaunojama izejviela un nerada atkritumus, jo gandrīz visi kaņepes radītie atlikumi ir izmantojami citviet – eļļas ieguvē, biogāzes ražošanā u.tml. Un šādas industrijas attīstīšana, protams, radītu jaunas darba vietas tieši lauku rajonos (kur pirms tam atradās kažokzvēru audzētavas).

Attīstot atkritumu šķirošanu, iespējams pārstrādāt PET pudeles, tādējādi saražojot poliestera šķiedras, kuras izmantot modes industrijā. Šādas idejas daudzviet pasaulē jau pārdzimušas darbos, arī Latvijā, tikai to attīstībai nepieciešama vēl lielāka uzdrīkstēšanās un atteikšanās no tradicionālajām, bet ne tik labajām vērtībām, kuras gadiem ilgi kultivē kažokzvēru audzētavu industrijas.

Laiks iet, un arī cilvēce turpina savu attīstību, tāpēc būtu maldīgi uzskatīt, ka mums joprojām jātērpjas zvēru ādās kā pirmatnējiem Zemes iemītniekiem un piedevām domāt, ka tas ir prestiži. Apstākļos, kad tehnoloģijas un zinātnes sasniegumi ļauj izdarīt pāris jaunus manevrus ikdienā nepieciešamo lietu iegādē un ražošanā, nav vajadzības emocionāli un praktiski dzīvot kā alu cilvēkiem.

Autore darbojas NVO sektorā