Blaumaņa teātra festivālu atklāj ar izrādi, ko tūlīt izņem no repertuāra
Iecere šopavasar Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālā pēc 25 gadu pārtraukuma uz Valmieras drāmas teātra skatuves atkal rādīt Raiņa dramatisko poēmu “Daugava” ar komponista Mārtiņa Brauna dziesmu ciklu ir apturēta. Izrādes režisors Mārtiņš Eihe Ir.lv atzīst, ka mēģinājums strādāt viņam neierastā virzienā izrādījies neveiksmīgs.
Izrāde bija iecerēta mēmā kino stilistikā, apvienojot tēmas, par kurām tiek runāts Raiņa “sērdieņu dziesmā” “Daugava” ar Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Pagājušajā ceturtdienā, 21.martā, ar iestudējumu “Daugava” Valmieras drāmas teātrī tika atklāts V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls. To teātris organizē jau kopš 1999.gada, šogad festivālā tiek atzīmēta rakstnieka 150.jubileja. Jau nākamajā dienā teātris izplatīja ziņu, ka “Daugava”, kas iepriekš bija iecerēta kā viens no sezonas nozīmīgākajiem iestudējumiem, netiks iekļauts repertuārā.
Valmieras drāmas teātra literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere Ir.lv teica, ka īpaši festivāla atklāšanai uzvedums no sākotnējās ieceres vienas dienas laikā pārveidots par koncertuzvedumu. Tas, ka “Daugavu” rādīt kā dramatisku izrādi nevar, kolektīvam tapis skaidrs pēc ģenerālmēģinājuma. Tišheizere atzīmē, ka šāda situācija nav nekas ārkārtējs: “Ārkārtas gadījums ir teātra direktores drosme pateikt “nē”.”
Valmieras teātra direktore Evita Sniedze saka – labāk ar cieņu atzīt neveiksmi, nekā vēlāk likt vilties skatītājiem un kritiķiem. “Pieņemšanas izrādē tika konstatēts, ka mākslinieciskā kvalitāte ir tāda, kuru nevaram atļauties. Mūzika un kora sniegums ir vērtība, tādēļ tika pieņemts lēmums veidot koncertuzvedumu, kas tomēr neradīja to sajūtu, ko bijām gaidījuši,” skarbo lēmumu skaidro Sniedze. Izrādē piedalījās arī komponists Mārtiņš Brauns, dziesmu ciklu izpildīja koris “Sōla”, diriģēja Kaspars Ādamsons.
Sniedze norāda, ka iestudējuma tapšanas laikā un pat vēl nedēļu pirms tā pirmizrādes šo neveiksmi nevarēja paredzēt: “Jā, to procesā nevar paredzēt. Dažkārt izrāde piedzimst pēdējos divos trīs mēģinājumos pirms pirmizrādes, citreiz – pat pirmizrādē.”
Viņas teikto papildina arī Tišheizere – radošais kolektīvs daudz strādājis, bet līdz pēdējam brīdim iznākums nebija paredzams: “Un mēs nebūsim no tā pasargāti arī nākamreiz.”
“Kāpēc tomēr nē? Tas jāvaicā teātra vadībai. Tā reizēm gadās,” saka režisors Mārtiņš Eihe, kurš pats veidojis arī izrādes dramaturģisko pamatu. Par neveiksmi viņš atzīst ieceri veidot izrādi mēmā kino stilistikā ar teatrāliem pārspīlējumiem. Tas neatbilst viņa ierastajam režijas stilam. “Mēģināju strādāt manierē, kuru neprotu, veidot šausmīgi teatrālu pasākumu,” stāsta Eihe.
Aktieru darbu režisors, kuram Valmieras drāmas teātrī šis nav pirmais iestudējums, vērtē atzinīgi. Izrādes neizdošanās esot neveiksme, kas var piemeklēt jebkuru, ir pārliecināts Eihe. “Lielākā kļūda bija brīdī, kad tika atvērts priekškars un netika pateikts, ka tas nav pabeigts darbs. No visa, ko bijām izdomājuši un iecerējuši, nācās pārlēkt uz citu izrādes formātu,” skatītāju vilšanos pēc izrādes pārveidošanas par koncertuzvedumu skaidro Eihe.
Teātra direktore, vaicāta par finansiālajiem zaudējumiem, ko var radīt šāda situācija, saka: “Jebkura izrāde, kura neatpelna sevi, ir zaudējums. Tomēr Valmieras drāmas teātris vienmēr mēģina rēķināties ar ekonomiskajiem apstākļiem un ieguldīt tā, ka scenogrāfijā izmantotos materiālus var izmantot citiem uzvedumiem. Tā, piemēram, video projekcijām iegādātā tehnika tiek izmantota izrādē “Raudupiete”.”
“Raudupiete” 28.martā būs skatāma “Daugavas” vietā.
Mārtiņa Eihes pēdējais iestudējums Dailes teātrī – Tonija Kušnera “Eņģeļi Amerikā” – saņēmis LTV raidījuma “100 grami kultūras” balvu “Kilograms kultūras 2012” kategorijā “Teātris”.
Eihe bijis režisors Liepājas teātrī, 2009. gadā – šā teātra galvenais režisors. Iepriekš iestudējis izrādes ne tikai Valmieras drāmas teātrī, bet arī Dailes un Nacionālajā teātrī. Saņēmis 2004./2005. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvu kategorijā „Gada debija” par izrādēm „Zilā” un „Noslēpumainās variācijas”, nominēts “Spēlmaņu nakts” 2010/2011.gada balvai kā Gada režisors par A.Vampilova lugas “Atvadas jūnijā” iestudējumu, par ko saņēmis “Ģimenes aptieku” balvu.
Komentāri (12)
Egita 26.03.2013. 00.21
LKA profesore-teātra kritiķe Valda Čakare (kroders.lv)
Vakarā notiek festivāla oficiāla atklāšana ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes un festivāla žūrijas priekšsēdētāja Jāņa Streiča uzrunu, kurai seko pirmizrāde – Raiņa dramatiskās poēmas „Daugava” uzvedums. Tieši pirms divdesmit pieciem gadiem Valentīna Maculēviča režijā šis darbs kļuva par vienu no spilgtākajām Trešās atmodas zīmēm. Šodienas versijai, kuru veidojis Mārtiņš Eihe, Raini apvienojot ar fragmentiem no Kārļa Skalbes „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, ir lakoniska koncertuzveduma forma un brehtiski moralizējošs vēstījums. Scenogrāfs Kristiāns Brekte skatuves telpu sadalījis trīs līmeņos – zemākajā līmenī pie galda sēž patērētāju sabiedrība – ēd, dzer, pīpē, vienvārdsakot, patērē. Augstākajā – zem šņorbēniņiem uz tilta atrodas no dzīves prozas šķirtā mākslas pasaule – koris „Sōla”, kas, komponistam Mārtiņam Braunam atskaņojot instrumentālo pavadījumu, izdzied tautas likteni. Tikmēr skatuves dibenplānā uz ekrāna projicējas 1918.-1920. gada brīvības cīņu skati, kuriem pāri slīd kritušo cīnītāju vārdi un, ceļoties augšup, „pazūd” korī. No atmiņas telpas pārceļas uz mākslas telpu. Bet izrādes fināls ne bez didaktikas pasludina spriedumu mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Kad Aigara Apiņa atveidotais Ziemeļmeitas meklētājs protesta uzplūdā izjauc patērētāju dzīres un tie, saniknojušies, nogalina viņu, ekrāns ar kauju skatiem paceļas uz augšu, atklājot miglas vālus, no kuriem iznirst pagātnes tēli, lai pārmetoši noraudzītos uz posta ainavu. Nu ko, esam jau esam vainīgi.
0
Egita 25.03.2013. 22.59
Kārna vārna uz slapa kapa
Man savu patiesību ķērc
Valmieras teātrī izbrāķē vai Valmieras teātris izbrāķē
Ko jūs visi raustaties ka puņķi uz drāts.Ja rakstiet, tad uzrakstiet vienreiz līdz galam.
0
Aldīna 25.03.2013. 20.03
Es jau biju gatavs aizbraukt un noskatīties … Vai tiešām nevarēja uz paveiktā bāzes pārstrādāt režiju (nedaudz atkāpties no mēmā kino estētikas, pievienot teicēju vai meklēt kādu citu radošu risinājumu)un iekļaut repertuārā. Ja es kā neteatrālis biju gatavs braukt no Rīgas uz Valmieru, tad droši es nebūtu vienīgais … Ja būtu iespēja redzēt orģinālo izrādi, tad pats varētu spriest kas un kā, taču tagad ir sajūta ka izrāde man ir atņemta ar varu!
0