Zinu, ko grib Ķīlis

Intervija ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāri Sandu Liepiņu, kas šo amatu ieņem nesen

Sanda Liepiņa starptautisku karjeru pārtrauca, lai ļautu bērniem izaugt par latviešiem. Kļuvusi par Izglītības ministrijas valsts sekretāri, viņa vēlas panākt, lai Latvija izglītības jomā ir soli priekšā citiem.

Cik funkcionējoša ir ministrija pēc Roberta Ķīļa veiktās reorganizācijas?

Ir jaunās struktūras, kas strādā labi, un, kā jebkurā reorganizācijā, neizbēgami ir lietas, kuras tālāk jāuzlabo. Viena tēma, kas ir parādījusies, ir ministrijas gatavoto tiesību aktu projektu un visu ar to saistīto dokumentu kvalitāte. Tur ir sistēmiski jautājumi, kā šis darbs ministrijā ir organizēts.

Kopumā apstākļos, kad ir notikusi tik apjomīga reorganizācija, tiešām ir patīkami, runājot ar darbiniekiem, atklāt, ka ir ļoti pozitīva attieksme un vēlme darīt. Ir sapratne, ka pietrūkst resursu, vajag lielāku atbalstu, skaidrākus uzstādījumus konkrētu darbinieku līmenī, bet kopējā noskaņa ir visnotaļ pozitīva. Tas iedrošina.

Ķīlis ap sevi ir sacēlis lielu emociju mākoni, nozarē ir pretestība. Kas ir jūsu uzstādījums, ko jūs šajā saviļņotajā nozarē gribat izdarīt?

Šajā amatā esot, prioritāte ir panākt, lai ministrija funkcionē kā efektīva organizācija. Pašlaik kopumā es tā nevaru teikt. Es redzu, ka ir ļoti daudzas vietas, kur nepieciešami uzlabojumi. Kamēr mēs nepanākam uzlabojumu, ir ļoti grūti panākt lielo uzstādījumu realizāciju, izņemot tad, ja visi piekrīt visam un nav nepieciešams tas tehniskais darbs apakšā.

Visās jomās viedokļi ir dažādi, fragmentēti. Ministrs nāk ar savu uzstādījumu, nozares pārstāvjiem arī nav vienota viedokļa. Tas ir ministrijas darbs strādāt ar viņiem visiem, veidot tehnisko piedāvājumu konkrētām reformām.

Piemēram, pati esmu iesaistīta valodu jautājuma risināšanā augstākās izglītības iestādēs. No ministrijas puses ir bijuši sākotnēji formulētie priekšlikumi, kurus novērtēja kā nepietiekami detalizētus. Mēs kopā ar kolēģiem izstrādājām izvērstāku piedāvājumu, ņemot vērā visu to iepriekšējo saraksti, kas ir nākusi no citām institūcijām.

Viens variants, lai pilnīgi precīzi regulētu un novērstu tās pretrunas, uz kurām norāda arī augstskolas, ir likumu grozījumi. Skaidrs, ka šādiem grozījumiem dažādu iemeslu dēļ ir pretestība. Sanāksmes laikā Druvietes kundze un neatkarīgie deputāti izklāstīja savas bažas, kāpēc viņi nevēlas atvērt šo likumu, bet principā atzīstot, ka [tas] ir pretrunīgi traktējams.

Tad otrs ceļš, ko mēs, ministrija, varam izdarīt, ir kopā ar augstskolām un citām ieinteresētajām pusēm izstrādāt ieteikumus tiem jautājumiem, kas dažādu augstskolu vidū ir ļoti dažādi traktējami. Tas ir ļoti praktisks darbs, ko varam izdarīt, izmantot visas iespējas, kas ir likumā, un parādīt augstskolām, ka tiešām ir iespējams uz laiku ievēlēt arī viesprofesorus un īstenot programmas ES valstu valodās, ne tikai tādās, kas būtu vērstas uz ārvalstu studentu piesaisti. Koalīcijas darba grupā vienojāmies, ka tas ir tas, uz ko paralēli strādājam.

Tas politikas mērķis ir iekļaujoša, uz radošumu, kompetenču attīstību vērsta izglītības sistēma kopumā. Tāda iespēja Latvijai ir. Darbiniekiem pirmajā uzrunā teicu, ka uz šo amatu pieteikties tiešām motivēja redzējums, ka izglītības un zinātnes sistēma būtībā noteiks Latvijas attīstības virzienu nākamajos 10 gados.

Skaidri saredzu tās iespējas, kas globālās ekonomikas pārmaiņu laikā paveras Latvijas iedzīvotājiem, ja to kompetences būs soli priekšā citiem. Latvija kā salīdzinoši maza valsts var ieviest nepieciešamās pārmaiņas ātrāk un tas arī būs priekšnosacījums tam, vai izdosies panākt ekonomisko izrāvienu un straujāku iedzīvotāju ienākumu kāpumu. Šis tad arī ir IZM izaicinājums un mērķis, kura sasniegšanai nepieciešama ministrijas jomu efektīva pārvalde un katra darbinieka mērķtiecīgs ieguldījums.

Domāju, ka reformu pieteikums un iesāktā ministrijas reorganizācija dod iespējas mēģināt darīt kaut ko tālāk. Es arī iepriekš esmu strādājusi apstākļos, kad kaut kas ir iesākts un ir daudz ideju, bet tālāk ir daudz jādara, lai tās iedzīvinātu. Tas ir izaicinājums, kas mani personīgi piesaista un motivē.

Koalīcijas partneri un izglītības sistēmas pārstāvji Ķīlim pārmet, ka viņi nesaprot, ko viņš grib, un ka viņš nav skaidri pateicis, ko viņš darīs. Vai jūs saprotat, ko Ķīlis vēlas?

Ļoti labi saprotu uzstādījumu, ko Ķīļa kungs man dod. Tā ir ministrijas darba organizācijas efektivitāte un arī palīdzēt veidot tehnisko piedāvājumu reformu idejām, kur tās tālāk ir jāizvērš. Piemēram, augstākajā izglītībā strādāt ar informatīvo ziņojumu, tālāk skatīties finansēšanas modeļus, ko mēs varam piedāvāt diskusijai.

Protams, Ķīļa kungam ir vīzija, bet manas sarunas liecina, ka viņš ir ļoti atvērts alternatīviem piedāvājumiem, ja tie noved pie mērķa. Mērķis, manuprāt, ir ļoti skaidrs. Saskaņā ar Latvijas attīstības plānošanas dokumentos noteiktajiem uzdevumiem augstākās izglītības un zinātnes jomā, ministrija turpina īstenot sāktās reformas, lai sasniegtu galveno mērķi – nodrošinātu kvalitatīvu, starptautiski konkurētspējīgu un zinātnē balstītu augstāko izglītību, ko īsteno efektīvi pārvaldītas institūcijas ar konsolidētiem resursiem.

Kā es teicu ministram, otra fundamentāla prioritāte ir profesionālā izglītība. Esmu tai veltījusi daudz laika, tur ir daudz iekavētu lēmumu ERAF projektu kontekstā. Ir palicis maz laika, lai organizētu ministrijas iekšējo darbu tā, lai profesionālajai izglītībai pieejamie ES struktūrfondu līdzekļi tiešām sasniedz savu mērķi, būtiski uzlabojot mācību vidi audzēkņiem. Profesionālās izglītības infrastruktūras modernizēšanai un konkurētspējīgas profesionālās izglītības sistēmas veidošanai ministrija nodrošinājusi finansējumu 90,7 miljonu latu apmērā, un ERAF aktivitātes otrajā kārtā tiks izveidoti 11 pilnībā modernizēti profesionālās izglītības centri visos Latvijas reģionos. Projekta pirmās kārtas ietvaros par 22 miljoniem latu tiek modernizētas 15 profesionālās skolas. Kopējais finansējuma apjoms profesionālajā izglītībā no 2007. līdz 2013.gadam ir 161 miljons latu.

Kopējie uzstādījumi man ir skaidri, bet ir daudz tehnisku lietu, kas jāizdara, lai mēs nonāktu pie praktiskiem risinājumiem. Bet to, domāju, nevienā brīdī neprasa no ministra, tā ir iestādes spēja piedāvāt risinājumus.

Vai šajā milzīgajā sistēmā vispār ir iespējamas būtiskas reformas, jo daudzi, kas tagad ir ērtās, prestižās pozīcijās, reformās no tām izkristu?

Piemēram?

Piemēram, skandāls LU Filozofijas fakultātē pirms kāda laika, kad izrādījās, ka pasniedzēji nodarbojas ar plaģiātismu, un fakultāte uz to reaģēja aizvainoti un augstprātīgi.

Atbildei ir divas daļas. Viens ir organizāciju efektīva pārvalde, kas, manuprāt, iet cauri visai sistēmai – ministrijas līmenī, augstskolu pārvaldes līmenī u.c. Kā mēs nosakām mērķus, kā uz viņiem mēģinām virzīties, sasniedzam tos. Struktūrfondu projektu ietvaros līdz šim iniciatīvas ir bijušas vairāk vērstas uz mācībspēku kvalifikācijas paaugstināšanu, skolotāju tālākizglītību, konkrētu – matemātikas, inženierzinātņu – jomas attīstību. Ir bijušas ieceres fokusēties uz vadītāju kompetencēm, bet krīzes laikā tās atzītas par mazāk prioritārām. Šis ir laiks, kad pie tā jāatgriežas. Tā ir viena atbildes daļa, ir jābūt lielam uzsvaram uz organizāciju efektīvu vadību.

Piemēram, šonedēļ mums bija diskusijas par profesionālās izglītības iestāžu modernizācijas projektu realizāciju, kur skolas mēģina saprast, kā tās šos 6, 10 miljonus latu vērtos projektus vadīs. Skaidrs, ka šādu lietu īstenošanai ir nepieciešams projektu vadītājs. Mēs tagad vērtējam, vai skolas vispār var pieņemt [darbā] direktora vietnieka līmenī cilvēkus bez pedagoģiskās izglītības. Skolai jau ir arī citas saimnieciskas funkcijas, un kādā veidā tās var piesaistīt kvalificētus cilvēkus šādu lietu īstenošanai. Tas ir īpaši svarīgi, ja mēs runājam par kompetenču centru kā lielāku vienību attīstību.

Otra atbildes daļa – esmu pārliecināta, ja ir pietiekami skaidrs uzstādījums un ir stimuli, lielākā daļa cilvēku pārskatāmā laika periodā spēj pielāgoties. Būs tādi, kuriem tas izdosies labāk un kuriem sliktāk. Tad ir jābūt kaut kādai vērtēšanas sistēmai, par ko ir runāts, bet līdz šim nav ieviesta.

Jūs esat mācījusies gan Latvijā, gan ārpus. Kā vērtējat to, ko saņēmāt Latvijā un ko universitātē ASV?

Protams, es novērtēju to pieredzi, kas bija Latvijā politologos, tobrīd LU Vēstures un filozofijas fakultātē, arī Juridiskajā fakultātē. Vēl mācījos Eirofakultātē, bija tāda starpdisciplināra vienība, kur daudzi mani vienaudži ir mācījušies.

Mani vienmēr ir interesējuši valsts pārvaldes un administratīvo, konstitucionālo tiesību jautājumi. Tas, ko akūti izjutu, ka man trūkst tādu ekonomikas, statistikas, finanšu vadības pamatu. Tobrīd Latvijā starpdisciplinārā sfērā to nebija iespējams apgūt, un tas bija iemesls, kāpēc devos studēt uz Maxwell School of Citizenship and Public Affairs, kur ieguvu maģistra grādu sabiedrības vadībā.

Atgriežoties kopā ar Daci Jansoni, Vinetu Silkāni un profesori Rajevsku tādu starpdisciplināru programmu, kas fokusētos uz līdzīgām lietām, mēģinājām izveidot Latvijā. Man bija sarunas arī ar LU, kur tajā brīdī intereses nebija, jo viņiem bija sajūta, ka tas viss jau tiek darīts. Tad tas rezultējās sabiedrības vadības programmā Vidzemes augstskolā. Tas bija interesants eksperiments, kā ieviest pārmaiņas augstākajā izglītībā ļoti konkrētā jomā.

Es neteiktu, ka pieredze bija radikāli atšķirīga. Arī šeit bija pasniedzēji, kuriem bija ļoti augstas prasības un bija iedvesmojoši mācīties, un bija pasniedzēji, pie kuriem tā nebija. Maxwell School šī atšķirība starp pasniedzējiem bija mazāka.