Totālā mobilizācija

Kas noticis, ka hokejisti raujas pie Teda Nolana izlasē?

Virsrakstā lietots izteikti militārs termins, kas vieniem asociēsies ar 1991.gada ziemu, kad uz Rīgu tika sūtīts „pēdējais traktors”. Kādam varbūt ar 1941.gada ziemu, kad pie Maskavas ierakumos šautene tika likta rokā „pēdējam pionierim”. Taču cīņai līdz „pēdējai patronai vai bultai” ir daudz senāka vēsture un šoreiz ne par to. Šoreiz par hokeju un totālu mobilizāciju Latvijas izlases rindās.

Ar faktu, ka vienkāršajam mirstīgajam nu ļoti gribas redzēt, ko krievi izdarījuši ar gandrīz 40 miljardiem eiro, kas būs iztērēti gatavojoties ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos, to izskaidrot nevar. Nē, nē, ne Sandim Ozoliņam, ne Aleksandram Ņiživijam šis nebija galvenais motīvs, lai pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra atgrieztos Latvijas izlasē. Un pilnīgi droši, ka viņi negrib pārspēt, teiksim, Valda Valtera vai Leona Krivāna rekordu ar neskaitāmu aiziešanu un atgriešanos basketbolā. Arī ar LHF prezidenta Kirova Lipmana pieaugušo satraukumu tam ir maza saistība. Ne jau Kirova dēļ viņi ir pie Nolana.

Patiešām, kas tad ir noticis, ka Ozoliņš un Ņiživijs mainījuši domas, ka ar smadzeņu satricinājuma sekām uz ledus raujas Miķelis Rēdlihs?

Uz pēdējiem pasaules čempionātiem allaž bija kāds, kam kaut kas sāpēja vai arī gadījās kādas citas likstas vai pienākumi. Protams, Soči ir lielāks māneklis par ikgadēju pasaules čempionātu. Vai tikai tas? Vai sarkanbaltisarkanais atkal plīvo augstāk nekā parasti? Arī diez vai. Vai tā tomēr nav tīri sportiska vēlme parādīt, ka viņi visi kopā ir labāki nekā daudzi tagad domā? Ka visi kopā ir spējīgi pierādīt, ka Latvijai ir izlase, kas cienīga spēlēt Sočos. Šo brīdi kaut nedaudz gribas salīdzināt ar situāciju Slovākijas izlasē laikā, kad tās priekšgalā nostājās Petrs Ščastnijs. Hokeja aprakstnieks Jānis Matulis toreiz bija Bratislavā un varētu labi pastāstīt, kādas strāvas toreiz tur virmoja.

Vārds pa vārdam, uzmundrinājums pa uzmundrinājumam. Pirmais soli spēra Ozoliņš, tad arī Ņiživijs, un visi jau trenējas pie Teda Nolana. Ārpus izlases šoreiz palikuši Guntis Galviņš un Raitis Ivanāns, kas arī noteikti gribēja būt Nolana izredzēto pulkā. Un droši var teikt, ka trešdien aiz svītras paliks vēl daži.

Konkurence par vietu sastāvā ir kā nekad un šoreiz atšķirībā no dažiem mūsu konkurentiem, sijāšana notiks tikai pēc treniņos parādītā un no iepriekšējām spēlēm Nolana atmiņā palikušā.

Skaidrs, ka pēc mobilizācijas hokejistu pulkā būs arī mobilizācija fanu rindās. Tribīnes solās būt pilnas, un atbalsts būs labs. Bet arī spiediens uz laukuma saimnieku galvām būs kā nekad.

Tomēr pavisam naivi būtu cerēt, ka ar to vien jau ceļazīme uz Sočiem ir rokās. Daudzi vēl atceras, ka uz 1998.gada spēlēm Nagano Latvija netika arī ar Ozoliņu sastāvā, bet nākamajās reizēs, lai arī pēc atšķirīgiem scenārijiem, ceļazīmes tika iegūtas bez viņa. Arī viena vai divu spēlētāju vēlme grauzt ledu neko neizšķirs, ja to nedarīs ikviens, kas izies laukumā. Un te „totālā mobilizācija” un Sanda Ozoliņa klātbūtne gan var nospēlēt svarīgu lomu. Tad svētdienas vakarā nebūs vēl viena „totālā mobilizācija” – ķengu komentāru rakstīšanā. Jo ne jau tikai Kirovs nepieļauj domu, ka Latvijas izlases Sočos nebūs.

Pirmā spēle jau ceturtdien. Ceļazīme ir tikai viena. Mobilizējamies arī mēs!

Olimpiskā kvalifikācijas turnīra kalendārs:

7.II 

15:30 Francija – Kazahstāna 

19:30 Latvija – Lielbritānija

8.II 

15:30 Francija – Lielbritānija 

 19:30 Latvija – Kazahstāna 

10.II 

13:00 Kazahstāna – Lielbritānija

15:00 Latvija – Francija