Par Merķeli un mācību

No vēstures var paņemt vairāk nekā tikai asaras un ciešanas

Mans iepriekšējais raksts šajā portālā par gremdēšanos dzimtas radu rakstos, kā ierasts, raisīja ļoti dažādus un interesantus lasītāju komentārus. Taču daži no tiem bija simptomātiski, jo mēdz parādīties ne tikai pie maniem rakstiem un ne tikai pie rakstiem par vēsturi. Taču tie ir ievērības cienīgi, lai uz tiem atbildētu. Par to arī šis raksts.

Sāksim ar Garlību Merķeli. Viņa garadarbs „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (digitālā veidā pieejams www.letonika.lv) mūsdienās tiek piesaukts vietā un nevietā. Tajā skaitā bieži arī interneta komentāros pie rakstiem par vēsturi, politiku, latviešiem. Arī pie mana iepriekšējā raksta portālā komentāru daļā bija iekopēti citāti no G.Merķela darba.

Esmu lasījusi un pārlasījusi šo darbu. Tāpat kā citus avotus par attiecīgo laikmetu Latvijas vēsturē. Neesmu nedz vēsturniece, nedz literatūras zinātniece, lai te sīki un smalki aprakstītu dažādās kopsakarības un blakusparādības, kas saistītas ar G.Merķeļa darbu. Taču interesentiem iesaku pašiem „meklēt rakstos” gan par G.Merķeļa attiecībām ar Krievijas impēriju un vācu muižniekiem, gan citām apgaismības laikmeta īpatnībām.

Dzērāju bērni

Ja savulaik G.Merķelis vairāk tika vietā un nevietā piesaukts kā cīnītājs pret vācu muižniekiem un dzimtbūšanas iekārtu, tad mūsdienās, tīmekļa laikmetā, tas vairāk kalpo par sava veida „pierādījumu” latviešu „iedzimtajiem grēkiem” – lopiskas dzeršanas netikumam, slinkumam, nabadzībai, verdziskai pazemībai kungu priekšā.

Protams, ka tādas lietas G.Merķeļa darbā var atrast un, izraujot no kopsakara, arī pielietot mūsdienās. Man nav pamata neticēt, ka G.Merķelis ko tādu arī savām acīm redzēja. Tajā laikā neesmu dzīvojusi un G.Merķelim klāt neesmu stāvējusi. Diemžēl nevaru viņam uzdot arī žurnālistiski precizējošus jautājumus – cik liela bija viņa pētījumu bāze, cik proporcionāli daudz šādu ļautiņu viņš tieši saticis, kur tieši balstījis savus secinājumus u.t.t.

Taču domājot par G.Merķela secinājumiem un to plašo pielietojumu mūsdienās, mieru tomēr neliek daži žurnālistiski ķecerīgi jautājumi, ko patiesībā varam šodien uzdot paši sev tā vietā, lai traucētu Katlkalna kapos svētā mierā dusošo apgaismības laikmeta dižgaru.

Ja reiz latvieši XVIII gadsimta beigās būtu bijuši tik lieli dzērāji, kā mēs to šodien izvelkam no G.Merķeļa darba, vai mēs kā tauta šodien pastāvētu? Vai tad dzērāju bērni nenomirtu badā jau tā trūcīgajos un smagajos dzimtbūšanas apstākļos? Vai tad dzērājiem nedzimtu garīgi un fiziski kropli bērni? Ja tā būtu, tad jau laikam mums būtu zināmi arī kādi biedējoši statistiski skaitļi no tā laikmeta.

Un kur tad tiem dzērājiem, sliņķiem un dvēselē vergiem radās gudrība saviem bērniem ieaudzināt darba tikumu, alkas pēc izglītības un brīvības, lai jau dažas paaudzes vēlāk pie pirmās izdevības to arī liktu lietā, nostiprinoties ekonomiski, kulturāli un vēlāk arī politiski līdz ar sapni par savu valsti.

Protams, ka ne jau visi kļuva bagāti, izglītoti un politiski aktīvi. Protams, ka visos laikos un visās sabiedrībās ir daļa cilvēku, kas netiek galā ar netikumiem un atkarībām no kaitīgām vielām. Taču jebkura sabiedrība, kurā tādu būtu vairums vai vismaz puse, ir nolemta neglābjamai iznīcībai, jo tādiem cilvēkiem un viņu pēcnācējiem ir mazākas izredzes izdzīvot. Tomēr tas, kā izskatās, nav noticis ar latviešu tautu. Tieši otrādi – kopš G.Merķeļa aprakstītā laikmeta esam auguši gan prātā, gan bagātībā, gan vairumā, par spīti kariem, okupācijām un globalizācijām. Ja vien paši neatmetam ar roku lietām, kuras bijušas svētas un svarīgas paaudzēm pirms mums.

Dainu sudrabs

Otrs visai bieži minētais viedoklis gan pie maniem rakstiem, gan citviet tīmekļa vidē ir būtībā diezgan kategorisks atzinums, ka ar „vaimanaloģiju” un iedziļināšanos vēsturē nav ko krāmēties un ka no latviešu tautas pagātnes neko mūsdienām noderīgu iemācīties nevar. Īsumā – ar skaistiem cimdiem, tautastērpiem un dziesmiņām neviens paēdis un pārticis nekļūs mūsdienu kapitālistiskajā vilku pasaulē un „šaušalīgi” mazajā tirgū un valstī kā Latvija.

Taču šādos gadījumos es parasti brīnos par šo cilvēku vēstures un savas kultūras zināšanām. Pietiek palasīt tās pašas dainas un vēl kādu pētījumu par tajās slēpto lietu nozīmi, lai saprastu, ka līdztekus garīgajām un estētiskajām vērtībām mūsu senčiem ļoti svarīgā vietā bijušas arī materiālās vērtības. Sudraba naudas gabali kā labklājības zīme dāļāti pa labi, pa kreisi kāzās un krustabās. Taču kā gan pie tiem tikt, ja ne ar darbu, pašdisciplīnu, uzņēmību un pacietību?

Tie paši tautas tērpi jau arī savā ziņā ļoti lielā mērā ir savas materiālās labklājības izrādīšana. Jo bagātāks novads, jo krāšņāki tērpi un spožākas sudrablietas. Lai seno laiku līgava kāzu dienā varētu klāt villaini uz villaines un dāvāt neskaitāmus pašadītus rakstainu cimdu pārus, tam bija nepieciešams gan sagādāt izejvielu, gan ieguldīt lielu darbu. Turklāt tas bija arī nepārprotams rādītājs līgavas darba tikumam un citām ģimenes dzīvē būtiskām īpašībām.

Ja iedziļināmies dainās, kas lielā mērā ir mūsu tautas kultūras pamats un kā tāds rūpīgi paaudžu paaudzēm nodots tālāk vien mutvārdu veidā, līdz tautas atdzimšanas laikmetā pierakstīts un vienuviet savākts, tad tur cilvēka individuālajai atbildībai un pašdisciplīnai bijusi milzīga nozīme. Tās bija ļoti būtiskas īpašības, lai veidotu to, ko mēs tagad saucam par reputāciju, un kas senos laikos varēja būt vēl svarīgāka veiksmīgas dzīves veidošanai nekā šodien, kad vienmēr ir iespējams tēva mājas pamest, atpakaļ neskatoties un par reputāciju īpaši nedomājot.

Turklāt visas iepriekšējās paaudzes, ja neskaitām kroplīgo padomju sociālisma pusgadsimtu, Latvijā ir dzīvojušas vairāk vai mazāk mežonīga kapitālisma apstākļos. Bez pensijām, bērnu un bezdarbnieku pabalstiem, lielākoties arī bez individuālas izvēles un kustības brīvības. Tā ka pie labas gribas pilnīgi noteikti mūsu vēstures apcirkņos var atrast gan labas saimniekošanas pieredzi, gan pilnu rakstura īpašību komplektu izdzīvošanai skarba kapitālisma apstākļos. Vajag tik gribēt un meklēt!

Kāpēc kaunamies?

Latvijas sabiedriskajām sarunām mūsdienās līdzi sekojot, nereti jābrīnās, cik maz mēs paši runājam par cilvēku individuālo atbildību par savu dzīvi, pašdisciplīnu un uzņēmību. No politiķiem to mēs tikpat kā nedzirdam, un, ja dzirdētu, tad tā jau noteikti būtu politiska pašnāvība, jo tas Latvijā laikam skaitās slikts tonis atzīt, ka, pirmkārt, jau cilvēks pats ir atbildīgs par savu dzīvi, nevis valsts. Un tad nu esam tādā kā apburtā lokā – ko valsts dos un ko nedos, ko es došu vai nedošu atpakaļ valstij. Aizvainojums krājas aizvainojuma galā, bet dzīve tikmēr rit lejā no kalna.

Vai tas ceļas no kāda pārrāvuma tautas likteņgaitā vai no mūsdienu pārprasta modernisma, nemāku teikt, taču īsti nesaprotu, kāpēc nereti kaunamies paši no sevis, no savām vēstures mācībām. Nevajag baidīties tur atrast tikai asaras un ciešanas. Jā, tādu tur neapšaubāmi ir daudz, taču līdzās visām asarām un ciešanām ir tikpat daudz dzīvi apliecinošas lietas – gan dzimtbūšanas laikos, gan izsūtīšanās un padomju represijās. Patiesībā tieši tās ir tās svarīgākās mācības, jo tās turpina tautu un valsti un tās pamatā balstās katra atsevišķa cilvēka gribasspēkā, darbā un izturībā.

P.S. Papildus pārdomām iesaku izlasīt mākslinieka Ģederta Eliasa mātes atmiņas par Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām. Tās kā neliela brošūra pievienota nesen iznākušajam albumam par mākslinieka darbu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste