Nabadzība kā pienākums pret valsti

Viegla kņada paralēlajā šodienā

Laiks tecēja ne izstiepdamies, ne saraudamies, kņada ap sīkumiem garlaikoja kā sāk garlaikot ilgi iestiepusies dzīru mielasta beigu daļa, un vārdā „nekas” nebija nekā no eksistenciālā, ko tajā ielika Heidegers vai Sartrs. Dumpīgais cilvēks snauduļoja pie tiltiņa, kas veda uz kaut kurieni tālēs zilajās, un bija miers no apvāršņa līdz apvārsnim, un neviena, kam pārdod biļeti uz turieni.

Albers Kamī savā Nobela runā 1957. gada decembrī skaisti teica: „Rakstnieks nevar būt kalps tiem, kas veido vēsturi. Tieši pretēji, viņam jākalpo tiem, kas cieš no vēsturiskajiem pārveidojumiem.”

Kolēģe un tulkotāja Lenvija Sīle prezentēja grāmatu par Dailes teātra Sesto studiju, dodot darbam arī otru nosaukumu „Paralēlā pagātne”. Grāmatas atvēršanas svētki lēnām pārauga Lenvijas dzīvesbiedra Andra Bērziņa jubilejas ballītē ar prominentu personu un ilgi neredzētu draugu līdzdalību. Pie sīvāka malka ar Bērziņu Uldi spriedām par jauno Bībeles tulkojumu un beigās vienojāmies, ka Bībeles būtībai tuvāks ir Katrīnas I skolotāja alūksnieša Ernsta Glika „tev nebūs zagt” ar teiktā imperatīvu, bet sekulārais uzraksts „nezodz” ir piemērotāks garderobei vai pie tirgus laukuma vārtiem.

Atcerējos Glika ozolu un Īvānu Daini, kas publicēja izmisuma rakstu par Gulbenes ozolu gatvi, kas tika nocirsta „starptautiskajam autobānim” starp Gulbeni un Rēzekni. Un vēl Stradiņu Jāni, kas sirdīgi bikstīja uz Andreja Eglīša piemiņas plāksni, jo pieminējumā gada skaitļi bija ierakstīti galīgi aplami. Bet Bērziņa balle bija kā balle. Nekas ārkārtējs, nekas briesmīgs.

Treknie un liesie, un pavisam liesie

Latvijas valsts lielā mērā barojas no iepriekšējo paaudžu radītā, un tikai lielveikali ir jaunās paaudzes produkts. Uzskats, ka vienā gaišā dienā 1991.gadā no debesīm nokrita Latvija, liekas smieklīgs, lai gan vecie kolēģi Ķeguma HES, kuri pagājušā gadsimta 30. gados būvēja spēkstaciju, diez vai smietos. Viņiem bija joks, ka sprāgušam zirgam ir īpašība smirdēt, bet viss atkarīgs no priekšniecības. 

Labklājības ministre Ilze Viņķele uzstāja, ka padomju laikos strādājošo pensionāru vairākums joprojām negrib saprast, ka pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko „šie cilvēki nav radījuši”. Man patīk šāda ideoloģija, no kuras vēdī pēckara ainas un reparāciju posts. Pārskrēju savas pensijas annālēm un atklāju, ka, jauno Ķeguma HES „radījot”, esmu pie pensijas ik gadus dabūjis 0,74 latu pielikumu, kas nebūt nav miljoni, bet nabadzībai pietiekami.

Šķiroties no PSRS saistību un tiesību pārņēmējas Krievijas, pirmie ministru prezidenti tīri labi saprata, ka no tālaika Krievijas neizspiest nekādu sociālu kompensāciju par Latvijas teritorijā paliekošiem cilvēkiem, tāpēc pieņēma lēmumu par speciālo pensiju fondu, kuram jāpildās no valsts sabiedrībām (10% VSAA daļas) un pašvaldību sabiedrībām (5% VSAA daļas).

Teorijā valsts filozofija bija pareiza, praksē speciālajā budžetā vispopulārākais ieraksts ir: „Nav saņemtas dividendes.” Šāds ieraksts greznojās pat ailē a/s „Latvijas kuģniecība”, kuras lielākais akcionārs ir a/s „Ventspils nafta”.

Labklājības ministrija izrādījās kaila, lai gan Viņķeles kundzei var pārmest tikai neveiklu izteikumu. Pensiju sistēma veidojās tad, kad viņa vēl staigāja zem galda, bet izskatās, ka vienas frāzes dēļ ministres izskatā atrasts grēkāzis, kas nolobījis kāpostus, lai gan tos sen zupā apēduši paši dārznieki.

Sabiedrības šķirošanās vai noslāņošanās

Karls Poppers Marksa teoriju par šķiru cīņu norakstīja vēstures annālēs, bet to var atļauties tikai cilvēks, kas pats bijis adeptu rindās. Prezidenta Andra Bērziņa runāšana par nabadzību nav uzticamības vērta. Alberts Bels gan kādreiz teica, ka rakstot par to, kā cepas omlete, „nav jāsēžas uz pannas”.

Šodienas Latvijā mēs staigājam ar papīra pannu. Stāstām, kā pensionāri 2009.gadā glāba valsti. Jēdziens „attiecības pret ražošanas līdzekļiem” peld gaisā no pērnā gadsimta pirmās puses, nokrītot tur, kur nu gadās.

Laikā pēc Atmodas sabiedrība gluži dabīgi ir ekonomiski un garīgi noslāņojusies, vērtību sistēma dreifē tiesu sistēmas nevarībā, sprauga starp bagātajiem un nabagiem ir visai Eiropai par kaunu, ko gan lūko saukt par veiksmes stāstu.

Radinieks Maļcevu Aleksandrs kādreiz sarunā par sociālo nevienlīdzību smēja: „Marksu nepiemini, tas esot slikts stils pat tiem, kas nav to lasījuši. Daudz ir tādu, kas lieto Latvijas valsti, bet maz tādu, kas dzīvo Latvijas valsti.”

Nekas ikdienišķais I

Lielveikalā dzirdēju sarunu. „Brāl, nesteidz precēties! Iepriekš iestājies rindā bērnudārzā, un tad pēc pāris gadiem domā par kāzām!”

Rīgas mēru ir bijis pilna aptvere, no latviski nacionāliem līdz sociāli saskanīgajiem, visi braši uz ambrazūrām, ka bērniem dārziņos nebūs rindas, bet reālie darbi velkas nopakaļ kā tukšas konservu kārbas aiz kāzu mašīnām. Arī Nils stāsta par demogrāfiju un tautas attīstību, bet patiesībā tās ir tukšas pļāpas. Rīgu glābj tikai aizbraucēji, un Rīgas dome paliek cerībās, ka aizbrauks vismaz trešdaļa Rīgas māmiņu un varēs laimīgi lepoties par brīvām vietām dārziņos.

Mazmeita Gerda arī stāv rindā un ir cerības ceturtajā dzīves gadā ietikt pašvaldības bērnudārzā. „Varbūt uz rudeni būs vieta,” tā mamma Arta. „Šobrīd laižam privātajā, uz stundām, bet viņa grib vairāk. Nav gan lēts tas prieciņš.”

Nekas ikdienišķais II

Artas mamma Brigita Zepa socioloģiskā pārskatā par 2010., 2011. gadu, analizējot masveida izbraukšana no Latvijas, lietoja jēdzienu „izstumšana no valsts”. Neizpratnē par tik tiešu formulējumu uzjautāju, vai vispār drīkst tā teikt, uz ko Brigita atrakstīja, ka “izstumšana no valsts” ir termins, ko socioloģija var lietot, jo frāžu izmantošana no ikdienas valodas, lai tekstu domu padarītu skaidrāku, ir pilnīgi leģitīma. Vēl vairāk, sociālās zinātnēs stiprinoties atziņa, ka jaunas zināšanas rodas ne tikai kabinetos, bet arī ikdienas dzīvē, atliek vien to ieraudzīt.

Vienvakar aizstaigāju līdz meitenēm, kas rajonā “rotaļājās ar kontrabasu” un mūsu saruna bija daudz dzīvāka nekā neartikulētās skaņas no valsts tribīnēm. Nekādu augstu filozofiju „nedzinām”, man izstāstīja par krievu draudzenēm, kas Sidnejā atvērušas savu rūpalu un teju vai par latvietēm kļuvušas, ejot uz latviešu saietiem, ko Latvijā nekad nav darījušas.

Manā pareizajā pasaules ainā tas neiekļāvās.

Uzņēmīgākie aizbrauc, ja nevar pabarot bērnus, ja neatliek kapeikas pusdienu reizei vecākiem, un valstij jābūt pateicīgai, jo kā teica paziņa: „Ja mēs paliktu, mēs uztaisītu revolūciju. Pats zini, revolūcijas allaž slikti beidzas, ko mēs negribam vēlēt Latvijai.”

Nekas ikdienišķais III

Desmit gadu vecumā skraidīju pa pagalmu, apkāries ar Triju Zvaigžņu ordeņiem. Kamēr vecāmāte neatņēma. Lūcijas Rātminderes dzīvesbiedrs bija Augusts Auniņš, kuram bija nomogrammu un vērtslietu kiosks pie Vērmanes dārza iepretim bijušajai Ārlietu ministrijas mājai jeb, kā tagad saka, Tiesu namam. Viņi uzpirka arī Triju Zvaigžņu ordeņus. Lūcijas tantes čemodānā „Snipos” to bija vesela kaudze, un desmitgadīgais puika iemanījās tikt tiem klāt un izrotāties.

Tikai pēc daudziem gadiem izlasīju Armēnijas brīvības cīņu zelta zvaigznes kavaliera Voldemāra Ozola piezīmes Ulmaņa cietumā: „Divu pulkvežu un Lāčplēša ordeņa kavalieru tēvs stāv pie Gaisa tilta rindā nabagu virtuvē zupu baudīt. Lieliski, Latvija!”

Vecam draugam un skolotājam Paulam Putniņam un Harijam Gulbim iedeva Triju Zvaigžņu ordeņus, par ko priecājos.

Nedod Dievs, lai Harijs vai Pauls pēc apdāvināšanās balles būtu spiesti nest savus ordeņus vērtslietu uzpircējiem un vēl pēc gadiem divdesmit pasaulē kāds puika skraidītu ar tiem pa pagalmu!

Autors ir rakstnieks un publicists