Bieža valdību maiņa bija neatkarīgās Latvijas sērga starpkaru periodā, taču alternatīva – autoritārais režīms – drīz izrādījās nevis zāles, bet gan anestēzija pirms padomju okupācijas
Latvija pirmajos neatkarības 22 gados piedzīvoja 15 valdību nomaiņu un deviņus Ministru prezidentus. Pirmais nāk prātā Kārlis Ulmanis. Tas ir pelnīti – viņš piedalījies valsts dibināšanā, bijis pirmais Ministru prezidents un kopumā pie valdības stūres stājies četras reizes. Ulmaņlaiki latviešu kolektīvajā apziņā ir iesakņojies kā sinonīms mieram un labklājībai. Taču Ulmaņa mantojumā ir arī drūma nasta – vispirms 1934.gada 15.maija apvērsumā viņš pārvilka svītru demokrātijai, bet 1940.gadā bezpalīdzīgi noskatījās, kā Latvijas valstiskumam punktu pielika padomju okupācija.
Vadonis kā tēvs
Nevienā citā Latvijas politiķī nav tik spilgti redzami 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma attīstības procesi kā Kārļa Ulmaņa personībā, uzskata RSU profesors Deniss Hanovs, grāmatas Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1934–1940 līdzautors.
Ulmanis bija turīga Zemgales zemnieka dēls, studējis Eiropā un ASV. Jau no jaunības gadiem aktīvi iesaistījies politiskajā darbībā un pēc 1905.gada nemieriem arī pasēdējis cietumā Krievijā. «Viņa personībā apvienojas globālais un latviskais – viņš ir eiropietis un latvietis vienlaikus,» saka Hanovs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.