Kas ir patriotisms?

Lai būtu Latvijas patriots, nav obligāti jābūt latvietim

Tuvojoties Lāčplēša dienai un valsts svētkiem, visā valstī un daudzos no mums uzvirmo patriotiskas jūtas. Būs svinības, gājieni, patriotiski raksti un runas. Un būs arī cilvēki, kuru uzskati sakrīt ar Semjuela Džonsona slaveno aforismu: „Patriotisms ir pēdējais nelieša patvērums”. Bieži aizmirstot, ka Džonsons ar šiem vārdiem 1775.gadā nenosodīja patriotismu, bet gan viltus patriotismu.

Kas ir patriotisms? Latvijas gadījumā tā ir cieņa un mīlestība pret mūsu kopienu – mūsu kopīgo latviešu valsti. Lai izjustu Latvijas patriotismu, obligāti nav jābūt latvietim, jo mūsu kopiena un mūsu valsts ir vienmēr pieņēmusi cittautiešus.

Lāčplēša dienu var svinēt arī Latvijas vācieši, kaut arī tā atzīmē Latvijas uzvaru pār bermontiešiem un galu galā – Latvijas uzvaru pār Vāciju. Ir svarīgi atcerēties, ka Vācija ir vienīgā valsts, kurai Latvija jebkad ir oficiāli pieteikusi karu un ka mēs šo karu uzvarējām.

Valsts svētkus var svinēt arī Latvijas krievi un atzīmēt Latvijas atbrīvošanu no Krievijas jūga. 1920.gada miera līgums ar Krieviju izsludināja tā saukto „nulles variantu”, un Latvijas pavalstniecību varēja iegūt visi Latvijas teritorijā dzīvojošie.

Bet atkārtoti „nulles varianti” mums nebūs, izņemot, ja mūs pārņem valstiski pašnāvnieciska pārliecība.

Diemžēl šādas tendences pēdējā laikā ir pārāk bieži manāmas, kosmopolītisma un demokrātijas vārdā veicinot mūsu valstij bīstamus procesus. Vai tā ir iedomība vai pašcieņas trūkums, kas liek atbalstīt valsts pamatu graušanu? Iedomība – „uzticos Latvijas tautas spējai” vai pašcieņas trūkums – „tā mums Eiropa liek darīt”. Patriotisms nosaka stingrāku stāju – „neļausim graut valsts pamatus, un viss!” Mēs tā drīkstam un varam teikt. Tikai vajadzīga drosme.

„Vēl aug ozoli Latvijas ārēs…” Tikai ne vairs pie Gulbenes-Rēzeknes ceļa. Patriotisms arī prasa saprast kaut ko dziļāku. Mēs esam no šīs zemes, un atradīsim veidu, kā neizcūkot šo zemi. Atrisinājumus var rast, un nevajag šādus dabas vērtības iznīcināšanas darbus slēpt aiz novazātā saukļa „viss ir likumīgi”. Tāpat kā valsts graušanas darbus nevjag veicināt ar tādu pašu atrunu – „viss ir likumīgi”, dāmas un kungi!

Ne viss, kas ir likumīgi, ir arī morāli pareizi.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors