Bičkovičs: Mums nav autoritārais režīms

Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču izjautājam par skaļākajiem skandāliem tiesu sistēmā un četros gados paveikto

Žurnāla iepriekšējā numurā intervējām premjerministru Dombrovski un viņš atzina, ka tiesu sistēmas nesakārtotība ir viens no iemesliem, kas atbaida ārvalstu investorus. Uz to norāda arī globālās konkurētspējas indekss – vērtējot pēc juridisko un ekonomisko strīdu risināšanas efektivitātes, Latvija ir 117. vietā, Igaunija – 4., Lietuva – 77. Kādu atzīmi 10 ballu sistēmā jūs šobrīd liktu Latvijas tiesu sistēmai?

Es nemēģināšu konkrētu atzīmi ielikt, bet man ir pilnīgi jāpiekrīt. Patiesībā Augstākā tiesa bija viena no pirmajām, kas sāka skandēt trauksmes zvanu. Ja nemaldos, tas bija līdz ar ekonomiskās krīzēs sākšanos, 2009.gada pavasarī lielajā plēnumā paudām satraukumu par strauji pieaugošo lietu skaitu. Neapšaubāmi, uzņēmējiem ir pamats bažām. Neatklāšu noslēpumu, ka zem vārdiem «tiesu problēmas» vai «tiesus sistēmas nesakārtotība» šī sabiedrības daļa saprot tieši pārlieku ilgos civilo, tajā skaitā komercstrīdu izskatīšanas termiņus. Lielākajā daļā šo lietu tā vai savādāk ir iesaistīti finanšu līdzekļi – tā ir nauda, kurai ir jābūt apgrozībā. Protams, jebkurš investors, biznesmenis, nesagaidot ātru rezultātu jebkādu strīdu izšķiršanā, jūt [problēmu] tīri materiāli. Neapšaubāmi, tā ir šodienas problēma numur viens.

Un kādu jūs piedāvājat risinājumu?

Baidos, ka neviens nenosauks vienu vislabāko brīnumlīdzekli. Tas, ko mēs mēģinām darīt… Vienkāršākais būtu palielināt tiesnešu skaitu. Par Augstāko tiesu (AT) varu pateikt, ka otro gadu strādājam Latvijas vēsturē vislielākajā tiesnešu skaitā – tas ir maksimālais, ko varam pieaudzēt. Mums ir 50 reāli strādājoši tiesneši. Protams, tas ir tā saucamais ekstensīvās attīstības ceļš, bet ne intensīvās. Respektīvi, audzēt [tiesnešu skaitu], pie kam nepietiekama finansējuma apstākļos, tas arī nav diezko prātīgi, jo mēs uzskatām, ka šī situācija ir tomēr pārejoša.

Pamatproblēma ir procesuālās tiesības, kārtība, kādā skata lietas. Dažādos forumos profesionāļi pamatoti runā par to, ka Latvijas tiesāšanās procedūras ir pārlieku smagnējas, sarežģītas.

Ko jūs esat darījis, lai padarītu tās ātrākas un efektīvākas?

Man personīgi nav likumdošanas iniciatīvas tiesības un jāpatur prātā, ka tiesa ir spiesta spēlēt ar tiem noteikumiem, kurus veido likumdevējs. Ir virkne valstu, kuras principā norobežojas no likumdošanas procesiem, bet Latvijas tiesneši un konkrēti AT ļoti aktīvi iesaistās dažādās likumu izstrādes darba grupās, vēl vairāk – pati nākusi ar iniciatīvu paplašināt to lietu kategoriju, kuras var skatīt tā sauktajā rakstveida procesā, kas ir ātrāk un lētāk. Daļa mūsu ierosinājumu jau ir pieņemti, daļa atrodas izstrādes stadijā, daļa parlamentā iet savu apstriprināšanas ceļu.

Viens no jautājumiem ir atteikšanās no tādām funkcijām, kas nav īsti raksturīgas tiesām, piemēram, no uzraudzības protestu izskatīšanas, nododot to pilnībā prokuratūras kompetencē. Šāds priekšlikums nāca tieši no AT, tas šobrīd atrodas Saeimā. Tieši tāpat mūsu tiesneši ir piedalījušies likumu paketes [izstrādē], kas attiecas uz administratīvā procesa pilnveidošanu.

Nepalielinoties tiesnešu skaitam, lietu skaits no aptuveni 80 tūkstošiem 2007.gadā ir pieaudzis līdz 120 tūkstošiem 2011.gadā. Tad mēs redzam, kāpēc rodas lietu uzkrājums, tā ir tīrā matemātika. Tāpēc apsveicama lieta ir tiesu atslogošana no lietām, kuras var skatīt kāds cits. Piemēram, bezstrīdus laulības šķiršana ir nodota notāriem, mēs atbalstām mediācijas.

Šis diemžēl nav pirmais gads, kurā Latvija saskaras ar šīm nopietnajām problēmām.

Apmēram trešais gads.

Jūsu prognoze, kad šī situācija tiks sakārtota?

Man grūti pateikt, es nevaru noteikt Saeimas dienas kārtību. Redzu, ka šobrīd straume ar likumu grozījumu priekšlikumiem ir lielāka nekā Saeimas spēja tos pieņemt.

Tieslietu ministrija nav bijusi pasīva šo jautājumu risināšanā?

Tieslietu ministrija izpilda parlamenta darba uzdevumu. Mēs ar savām iniciatīvām vēršamies Tieslietu ministrijā, sadarbība ar to ir viscaur pozitīva un vismaz pēdējos ļoti intensīvajos darba gados mūsu starpā nav nekādas domstarpības par to, kas ir vajadzīgs.

Lūdzu, nosauciet konkrētas lietas, kuras jūs esat rosinājuši un kuras parlaments ir noraidījis.

Tādu konkrētu noraidošu situāciju nav bijis. Es nesaku, ka viņi noraida, es saku, ka parlaments nespēj tik ātri izskatīt. Piemēram, kavējas grozījumi administratīvajā procesā – gribētu, lai tas iet ātrāk, bet mēs taču nevaram noteikt dienaskārtību parlamentam. Tas pats jautājums par atteikšanos no uzraudzības sūdzībām un protestiem. Mēs jau vienojāmies ar ģenerālprokuroru pagājušā gada nogalē, bet diemžēl līdz pat šodienai tas tiek skatīts [Saeimā]. Es runāju par darba apjomu – tas ir tik liels, ka viņi nevar visu ne vienā dienā, ne vienā nedēļā izdarīt.

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi jaunus tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanas nosacījumus. Vai jaunā kārtība ir pietiekami stingra, lai panāktu tiesu darba kvalitātes uzlabošanos?

Vispirms iebildīšu – tas noteikti nav tikai Tieslietu ministrijas darba produkts.

Ministrs to prezentēja.

Tas ir darīts saziņā ar tiesu varu, tajā skaitā ar tieslietu padomi. Tieslietu ministrija ir izpildījusi to, ko pasūtīja likumdevējs kopā ar tiesu varu.

Tad šī jaunā sistēma ir pietiekami stingra, lai uzlabotu tiesu darba kvalitāti?

To, vai ir pietiekami stinga, mēs redzēsim, šai sistēmai sākoties. Izskatās, ka vajadzētu būt efektīvākai, jo pretējā gadījumā nebūtu jēgas šai reformai.

Šobrīd mums ir [tiesnešu] kvalifikācijas klases, kas ir diezgan formāla lieta. Ideja ir, atsakoties no kvalifikācijas klasēm, saglabāt periodisko pienākumu atestēties. Mēs varam tikai iztēloties, kā tas varētu darboties. Katrā ziņā Tieslietu padome ar šo jautājumu strādā, es esmu arī Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Ļoti ceram, ka šī sistēma parādīs sevi. Protams, būsim reālisti – nāksies to pielabot, papildināt.

Kas šajā jaunajā sistēmā garantē to, ka tiesnešu profesionālā kvalitāte būs augstāka?

Es atturētos lietot vārdu «garantē», jo to rezultātu… Pamatlieta – atestācija nedrīkst būt formāla, tai jāatspoguļo reālā situācija. Tā ir būtiskā atšķirība starp to, ka laika tecējumā [pēc vecās sistēmas] aug kvalifikācija, bet šeit [pēc jaunās sistēmas] neaugs nekāda kvalifikācija, cilvēkam ir jāpierāda sava kompetence.

Vai jūs atbalstāt to, ka šajā vērtēšanā iesaistās arī citu juridisko profesiju pārstāvji?

Tas tur nav paredzēts. Likums paredz, ka to darīs tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, kuru mēs ievēlējām pagājušā nedēļā [un tajā ir tikai tiesneši].

Mēs to jautājam, jo ministrs izteica domu – lai padarītu vērtējumu objektīvāku, būtu jāiesaista citu juridisko profesiju pārstāvji tiesnešu vērtēšanā.

Iespējams, es nenoliegšu šādas diskusijas nepieciešamību, tikai paturēsim prātā – runa ir ne par uzvedību, ne par ētiku, bet runa par kvalifikāciju. Pamatā jaunajai kārtībai bija arguments, ka tiesneša kvalifikāciju nevar vērtēt ne vēsturnieks, ne filozofs, [tāpat kā] ārsta kvalifikāciju nevar vērtēt skolotājs, jurists.

Bet LU Juridiskās fakultātes profesors?

Iespējams, kādreiz nonāksim pie tā. Likumdošā nekas nav iekalts uz mūžīgiem laikiem.

Pēc kādiem kritērijiem ir jāvērtē tiesneša profesionalitāte un reputācija? Piemēram, vai laba reputācija ir tiesnesim Gencam, kuru pēc «tiesu ķēķa» sarunām atbrīvoja no amata, bet jūsu laikā iecēla atkal par civillietu departamenta vadītāju, tiesnešiem Strazdam un Buividei, kas iesaistīti nesenajā skandālā ar viltus darbiniekiem Zemgales priekšpilsētas tiesā un tagad slimo.

Vispirms, man jāsaka, ka jums tāda druscīt tendencīte… Jūsu redzējums, manuprāt, ir pārlieku…

Kas tieši ir tendenciozi?

Visu to salikt vienā katliņā.

Sāksim ar profesionālitātes kritērijiem – trīs galvenie?

Tiesneša pieņemto lēmumu likumība, pamatotība, prasme argumentēt, motivēt savu lēmumu, lai tas būtu pareizs – acīmredzot, tas ir profesionālisms.

Kā ar reputāciju?

Protams, viņa uzvedībai jābūt ētiskai. Te mēs varam citēt visu tiesnešu ētikas kodeksu – ne tieši, ne šķietami viņa uzvedība nevar radīt pārliecību vai pat aizdomas par neobjektivitāti.

Interešu konflikts arī ietverts?

Protams.

Vai šiem jūsu minētajiem kritērijiem atbilst AT tiesnesis Gencs?

Tiesnesis Gencs. Lai tiesnesis vairs nebūtu tiesnesis…

Vai viņš atbilst šiem kritērijiem? Jūs pats tikko tos uzskaitījāt.

Es domāju, ka atbilst.

Vai tiem atbilst tiesnesis Strazds un tiesnese Buivide?

Man nav informācijas par to. Ņemsi vērā, ka tās ir citu līmeņu tiesas. Es esmu lasījis informāciju masu medijos, tas ir vienīgais informācijas avots. Kā es saprotu, KNAB ir aizdomas par kaut kādu rīcību. Ja šāda rīcība patiešām ir reāli bijusi, tā, protams, ir absolūti nosodāma lieta.

Jūs pats ar Strazdu šo jautājumu pārrunājāt?

Nē, protams.

Vai nu tā būs, ka jūs tikai lasījāt medijos. Tomēr Tieslietu padome arī skatīja Strazda disciplinārlietu.

Atvainojos, Tieslietu padome nav skatījusi un tai nepiekrīt pēc kompetences nodarboties ar…

Padome lēma šo jautājumu.

Tieslietu padome izskatīja tiesneša Strazda iesniegumu atbrīvot viņu no darba sakarā ar veselības stāvokli. Tikai un vienīgi šādā griezumā. Tieslietu padome konstatēja, ka veselības problēmas apliecinošu argumentu nav tik daudz un nedeva piekrišanu viņa atbrīvošanai no darba veselības stāvokļa dēļ.

Vai jums nebija sevi jāatstata no šīs lietas skatīšanas Tieslietu padomē, jo tieši Strazda kungs bija tas, kurš savulaik skatīja jūsu tā saucamo VDK lietu. Vai jūs nebijāt interešu konfliktā?

Nekādā mērā. Es īsti neredzu, kāds tur varētu būt sakars.

Jautājums ir par disciplinārlietas neierosināšanu.

Es vēlreiz atkārtošu – Tieslietu padome nav skatījusi jautājumu [par disciplinārlietas ierosināšanu].

Jūs skatījāt iesniegumu.

Bet viņa paša iesniegums par atbrīvošanu no amata un viņa disciplinārā iespējamā atbildība – tās ir pilnīgi nesavienojamas [lietas], tam nav nekāda sakara. Es drīkstēju skatīt jautājumu par tiesneša iespējamo atbrīvošanos no amata.

Tagad par disciplinārietu. Vai, jūsuprāt, ir taisnīgi, ka disciplinārlieta tagad netiek ierosināta? Tieslietu ministrs vērsās ar lūgumu ierosināt disciplinārlietu…

Precizēsim tās lietas, acīmredzot nav īsti skaidrības. Disciplinārlieta par tiesnesi Ziedoni Strazdu ir ierosināta, ierosināja to tieslietu ministrs. Tieslietu ministrs paša ierosināto lietu nosūtīja izskatīšanai disciplinārkolēģijai kā pašpārvaldes institūcijai. Tiesnešu discplinārkolēģija, uzskatot, ka viens lēmums par lietas ierosināšanu nav pietiekams dokumentu materiālu kopums [nosūtīja šo lietu atpakaļ ministram ar lūgumu novērst trūkumus]. Ja kaut kas tiek apgalvots, tad ir jāpieliek otrs dokuments, trešais vai piektais, kas to apstrina.

Kādus dokumentus tad vajadzēja?

Tad jums ir jārunā ar tiesnešu pašpārvaldes institūcijas vadītāju [AT priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Dzalbi].

Bet kā ir jūsuprāt?

Mēs runājam par disciplinārlietu. Tieši tāpat kā nevar nevienu cilvēku notiesāt tikai uz apsūdzības raksta pamata krimināllietā, ir jābūt pierādījumiem.

Šeit nav runa par notiesāšanu.

Par sodīšanu. Kāpēc tad tiek rosināta disciplinārlieta? Ar kādu mērķi?

Lai izvērtētu, kas ir noticis.

Nē, nē, nē, nu, pilnīgi aplami, atvainojiet! Amatpersona, kas ir tiesīga rosināt disciplinārlietu, to dara tikai un vienīgi situācijā, ja viņai ir pārliecība…

Bičkoviča kungs, ir sajūta, ka AT mēģina pasargāt Strazda kungu un nav saprotams, kādēļ. Jūs varētu, lūdzu, paskaidrot?

AT ar tiesnesi Ziedoni Strazdu nav ne mazākā sakara. Ja jums šobrīd nepatīk un es saprotu – vienai [sabiedrības] daļai nav pieņemama tiesnešu disciplinārkolēģijas rīcība, nododot atpakaļ šo materiālu ar lūgumu papildināt, tad es vēlreiz atgādinu – Augstākajai tiesai ar tiesnešu disciplinārkolēģiju nav ne mazākā sakara. (Patiesībā disciplinārkolēģijas darbu organizatoriski un finansiāli nodrošina AT, kolēģiju vada AT priekšsēdētaja vietnieks un tajā darbojas pieci AT tiesneši, divi Apgabaltiesu priekšsēdētāji, divi rajonu tiesu priekšsēdētāji un divi Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieki – red.).

Kā jūs to kā AT priekšsēdētājs vērtējat? Ir ierosināts kriminālprocess, bet no tiesnešu vidus ir mēģinājumi pasargāt šo tiesnesi, nevis…

Kādi mēģinājumi, par ko jūs runājat?

Mēs runājam par šo disciplinārlietu.

Bet nav jau disciplinārlietas. Ir lēmums par šādas lietas ierosināšanu un kolēģija lūdza pievienot šim lēmumam materiālus, kas apstiprina to, kas ir rakstīts lēmumā. Tā ir nevalstiska struktūra, viņi lemj koleģiāli un AT tur nepiedalās ne padomu došanā, ne lemšanā.

Ziniet, ir tāda lieta kā statistika. Arī AT priekšsēdētājiem ir tiesības ierosināt disciplinārlietas. Mēs paskatījāmies statistiku. Piemēram, iepriekšējais AT priekšsēdētājs Guļāna kungs savā pēdējā darba gadā vien ierosināja 5 disciplinārlietas, jūs visā pilnvaru periodā esat ierosinājis tikai divas. Kāpēc?

Visos gadījumos, kad esmu uzskatījis par nepieciešamu ierosināt lietu, esmu to darījis. Ja paskatāmies kādus gadus atpakaļ, tad šis lietu skaita kritums notika nevis Bičkoviča ievēlēšanas laikā, bet faktiski Guļāna kunga disciplinārkolēģijas vadīšanas pēdējos gados – ja nemaldos, tas bija 2006., 2007.gads, tur parādās šis kritums no padsmit lietām jau uz kādu septiņā, astoņām.

2007.gadā ir 17 lietas.

Katrā ziņā visos tajos gadījumos, kad es esmu uzskatījis par nepieciešamu, lietas ir bijušas rosinātas.

Vai jūs domājat, ka tiesneši strādā labāk? 2007.gadā ir 17 lietas un tad tas lietu skaits iet uz leju, leju, leju.

Acīmredzot, tas ir pamats domāt, ka mazinās tādu gadījumu skaits, kad tiesnesis ir saucams pie disciplināratbildības – kā savādāk gan izskaidrot, ka mazinās [lietu skaits]. Labi, kā jūs sakāt, es varētu būt tā barjera, bet, atvainojiet, mums nav autoritārais režīms, kur [viss atkarīgs] no AT priekšsēdētāja. Manuprāt, pat vairāk būtu jāskatās [situācija] uz vietas tiesu priekšsēdētājiem, augstāku instanču tiesu prieksšēdētājiem, tieslietu ministram un arī ētikas komisijai, kas līdz nesenai pagātnei vispār nebija tiesīga vērtēt [disciplināratbildību]. Ņemot vērā to, ka virkne sūdzību par tiesnešu darbību ir saistītas ar ētikas izvērtēšanu, saskaņā ar likumu visdrīzāk sūdzības tiek nosūtītas ētikas komisijai, kura ir tiesīga izvērtēt un, konstatējot pārkāpumu, rosināt lietas. Un tā tas darbojās un ļoti labi darbojās. (Saskaņā ar statistikas datiem ētikas komisija nav ierosinājusi nevienu disciplinārlietu kopš 2010.gada, kad tai dotas šādas tiesības – red.)

Viens no tiesnešu darba kvalitātes rādītājiem ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi. Apmēram trešdaļa Latvijai nelabvēlīgo spriedumu ir uz AT sirdsapziņas. Pieļautās kļūdas ir absolūti vienkāršas un liecina par paviršību. Piemēram, aizmirst kādu no pusēm uzaicināt uz tiesu. Šādu kļūdu dēļ valsts maksā tūkstošus. Kā jūs to vērtējat?

Vispirms atļaušos piezīmēt, ka jūsu vērtējums ir balsīts uz pastarpinātu informāciju. Ja jūs būtu juriste, mēs varētu padiskutēt tīri profesionāli, kā mēs to darījām AT, uzaicinot Latvijas, Lietuvas, Polijas, Igaunijas Strasbūras tiesnešus uz pavasara konferenci, piedaloties visu nosaukto valstu AT pārstāvjiem un runājot tieši par nacionālo AT lomu cilvēktiesību ievērošanā. Problēma nav tik vienkārša, kā jūs viņu nodefinējāt, uzdodot jautājumu. Ja jūs esat sekojusi līdzi ne tikai [Latvijas līdzšinējās pārstāves ECT Ingas] Reines kundzes pozīcijai, bet palasījusi arī akadēmiķa Kalvja Torgāna vērtējumu Jurista vārdā, tad tās problēmas nav tik vienkāršas – ka tiesa aizmirsa kaut ko uzrakstīt. Jāsaprot, kas ir Reines kundze. Reines kundze ir zaudētājpuses pārstāve un, beidzoties savu pilnvaru termiņam, protams, viņai ir kaut kādi iebildumi un argumenti, kāpēc šajās situācijās ir zaudētas lietas.

Es nevaru piekrist tam, ka AT, kā jūs teicāt, pieļauj 30% gadījumos muļķīgas lietas.

Labi, viens piemērs. Podkolzinas lieta, kur Latvija zaudēja. Daļēji politiska lieta (Līdztiesības kandidāti Podkolzinu par valsts valodas prasmes neatbilstību izslēdza no 7.Saeimas kandidātu saraksta – red.), taču šajā daļā spriedums ir daudz mīkstāks par to daļu, kurā ECT secina, ka AT aizmirsa atbildētāju uzaicināt uz tiesas sēdi.

Kāds ir jautājums? Mums ir maz laika… Ja par konkrētām lietām gribat runāt, tad jāzina tie tiesneši, kas šīs lietas skatīja.

To mēs šobrīd cenšamies noskaidrot…

Kāds ir jautājums?

Vai jūs kā AT priekšsēdētājs esat izvērtējis tos gadījumus, kuros Latvija ir zaudējusi?

Jā, esmu.

Un kā domājat labot situāciju, lai vairs nebūtu elementāru kļūdu?

Mēs ne tikai domājam, mēs pastāvīgi strādājam ar to. Nav tā, ka esam pasīvā vērotāja lomā. AT tradicionāli vismaz reizi gadā, budžeta iespēju robežās, apmeklē Stasbūras tiesu. Katru gadu vismaz reizi, mēdz būt divas reizes gadā, [ECT tiesnese] Ineta Ziemele viesojas profesionālai sarunai ar AT tiesnešiem šeit. AT budžeta iespēju robežās rīko konferences. Šai tematikai būs veltīta rudens lielā tiesnešu konference, kur mēs turpināsim runāt par cilvēktiesībām. AT mājas lapa ir vienīgais portāls Latvijā, kur varat izlasīt latviešu valodā sistēmiski sakārtotus Strasbūras tiesas nolēmumus saprotamā latviešu valodā. Katra zaudēta lieta tiek izanalizēta un pārrunāta arī konkrētu tiesnešu kolektīvā. Ja tā ir krimināllieta, tad tas ir Senāta Krimināllietu departaments, ja tā ir Cilvillieta, tad tas ir Civillietu departaments. Tas viss jau tiek darīts.

Vai ar to pietiek, lai šīs paviršības kļūdas vairs nebūtu?

Es nezinu, vai kļūdas nebūs – kurš dos garantiju. Cilvēki mācās no savām kļūdām. Līdz šim arī nav bijis tā, ka tiktu konstatēts – spītīgi dara vienu un to pašu, zinot, ka ir bijusi kļūda. Tā ka man ir viss pamats domāt, ka mēs noteikti turpināsim šo te [mācīšanos]. Augustā bija Ineta Ziemele pie mums, tajā skaitā pārrunājām šīs lietas. Darbs notiek un visai intensīvs.

Vai jūs pats personiski piekrītat Augstākās tiesas spriedumam lietā par Balvu policistiem, kuri viltoja pierādījumus, lai piesegtu kolēģi, kurš dzērumā nobrauca cilvēku. Vai pievienojaties viedoklim, ka “trūkst pierādījumu būtiskam kaitējumam valsts varai”.

Es šīs lietas izskatīšanā nepiedalījos. Ja reiz esmu profesionāls tiesnesis, es no šādiem jautājumiem atturētos, jo katra lieta prasa iedziļināšanos pierādījumos. Katrā ziņā man nav pamata domāt, ka šāds nolēmums ir tapis pretēji likumam vai nebūtu balstīts uz savāktajiem pierādījumiem.

Tomēr sabiedrībā tas raisa neizpratni. Tiesībsargu kolektīvs kopīgi veikuši pārkāpumus un, izejot visas tiesu instances, rezultāts ir nekāds.

Kā es saprotu, nav attaisnota tā persona, kuras darbību rezultātā ir gājis bojā cilvēks – tā lieta ir [jau agrāk] iztiesāta un cilvēks ir savu sodu pelnījis. Līdz ar to nāves sekas tīri objektīvi nav saistāmas ar [amatpersonu pieļauto viltojumu] lietu, par kuru jūs man prasāt.

Bet kādu kaitējumu tas nodara gan policijas, gan tiesas prestižam?

Es jums vēlreiz mēģināšu teikt, ka konkrētā lietā nepiedalījos. Līdz ar to mani secinājumi izpaliek šajā tiesas nolēmumā.

Lietas pret tā saucamajām lielajām zivīm Lavijā tiek iztiesātas gadiem ilgi, piemēram, Lemberga lieta, digitālgeita. Jūsuprāt, vai tā ir nelabvēlīga apstākļu sakritība vai arī apliecinājums visas sistēmas vājumam?

Ne viens, ne otrs. Tas ir apliecinājums šīs lietas komplicētībai un apjomam. Šādās lietās iesaistīto personu skaits ir mērāms simtos, lietas materiālu jeb sējumu skaits ir mērams ne jau vienā desmitā vien. Cik man ir nācies dzirdēt, ne viena, ne otra [lietā iesaistītā] puse neizvirza argumentu par to, ka tiesa parāk lēni strādātu vai apzināti vilcinātu lietu.

ASV apjomīgas finanšu krāpšanas lietas izskata gada, divu laikā no nodarījuma. Pērn janvārī Ir rakstīja par šo tēmu, dažādi speciālisti nosauca savus risinājumus. Kas šajā laikā ir izdarīts, lai samazinātu lietu izskatīšanas laiku?

Lietu izskatīšanā labprāt varu atgriezties, jo pie šī jautājuma tiek strādāts jau vairāku gadu garumā un lietu izskatīšanas procedūru vienkāršošana joprojām ir dienas kārtībā. Kā teicu pašā sākumā, nav strīda par to, ka Latvijas tiesu procedūras ir pārāk smagnējas. Darbosies [gan] princips, ka procesa laikā netiek mainīti spēles noteikumi. Lai ko mēs pieņemtu, mums ir jādomā, lai [nebūtu tā, kā] tagad – nereti parādās aizdomas, vai tikai likums nav pieņemts, piemērojot to konkrētai lietai. Tas, ko darām, tiek stimulēts un atbalstīts – [ir] situācijas, kuras ir dekriminalizējamas, situācijas, kuras nav virzāmas uz tiesu.

Jūs runājat par mazajām lietām, bet mēs jautājam par lielajām.

Lielās lietas jebkurā gadījumā nāks uz tiesu un tajās būs iesaistīti daudzi cilvēki. Viena no lietām, kas varētu ietekmēt tīri tehniski – AT ir atbalstījusi Šveices valdības finansētu projektu, kurā visas Latvijas tiesu zāles tiek aprīkotas ar audio un video sistēmām. Tas neapšaubāmi atvieglos un paātrinās [procesu]. Ir jāļauj, lai tā sistēma sevi parāda. Tas ir ļoti labs solis, kas vērsts tieši ārzemju virzienā, jo ir jāskata lietas, [kuru ietvaros] cilvēki ir izbraukuši. Viņus nevar atrast, nevar sazvanīt. Šobrīd mums ir radusies tehniska iespēja strādāt ar viņiem video režīmā, neatliekot lietas, Latvijas tiesas to noteikti izmantos. Ticiet man, neviena tiesa nav ieinteresēta vilkt un atlikt lietas. Jo ilgāk lieta iestāvas, jo grūtāk to izskatīt. Cilvēki aizmirst liecības, maina dzīves vietas. Tiesas balso ar abām rokām par to, lai šie procesi kļūtu ātrāki un vienkāršāki.

Viens no iemesliem lietu atlikšanai – advokāti ir ļoti slimīgas profesijas pārstāvji. Ir tiesneši, pie kuriem advokāts pat slims būdams ies uz tiesu, bet ir tiesneši, kuriem advokātu sekretāres var piezvanīt pāris minūtes pirms tiesas un sēdi atliek. Kāpēc ir tāda atšķirība?

Es nevaru ne noliegt, ne apstiprināt jūsu apgalvojumu, kas ietverts šajā jautājumā. Es varu vienkarši teikt savu redzējumu par advokātu neierašanos uz tiesām. Mēs te kādu laiciņu apskatījām Krimināllietu tiesu palātas statistiku un parādījās, ka advokātu neesasamības no visām atliktajām lietām ir atlikti apmēram 30%. Trešdaļa ir uz advokātu pleciem, trešdaļa slimību dēļ – ne advokātu, bet visu citu [procesa dalībnieku] slimības, trešadaļa ir vienkārši neierašanās, kad liecinieki neatnāk vai cietušais. Par advokātiem – šobrīd tiek strādāts Tieslietu ministrijas paspārnē pie elektroniskās dienasgrāmatas izveidošanas. Diemžēl līdz šim brīdim Latvijā nav [laika ziņā] sakoordinētas tiesu, prokuratūras un advokātu savstarpējās darbības. Jo advokāts ir vajadzīgs tiesai, prokuratūrai, pie tam ne tikai vienai tiesai un ne vienam prokuroram. Un ja man šodien vajag advokātu, tad viņš drīzāk neguļ pludmalē vai nelasa avīzi.

Mēs jau nevaram zināt, ko advokāts dara…

Dzīve rāda, ka visdrīzāk ir pārklājušās divas tiesas sēdes vai vajadzība pēc viņa prokuratūrā un viņš strādā citā lietā. Augstākā tiesa atbalsta [elektronisko dienasgrāmatu] un Tieslietu padome iesaistīsies, kad būs jārada gala produkts. Līdzīgi kā tas ir Igaunijā – nozīmējot konkrētu tiesas sēdi ar konkrētu advokātu mēs redzēsim, vai netrāpām lauciņā, kas ir jau aizņemts. Tas arī ir maziņš solītis virzienā uz lietu uzkrājuma samazinājumu.

Pētot maksātnespējas procesus, saskārāmies ar daudzām lietām, kurās loģiskākais dažādu dīvainību skaidrojums ir korupcija. Kāpēc, jūsuprāt, uzņēmumi pirms maksātnespējas pieteikuma ar dažu nedēļu intervālu piecas, sešas reizes nomaina juridisko adresi un tātad tiesu, kurai būtu jāskata lieta?

Es varbūt jums likšu vilties, bet jautājumi, kas skar maksātnespējīgo uzņēmumu administrēšanu, faktiski ir ārpus tiesu kompetences – vienīgā saskarsme ar šīm procedūrām apstājas rajona tiesas līmenī. AT pagājušajā gadā, ja nemaldos ir kādi 10 līdz 15 protesti par maksātnespējas administratoriem.

Bet kā jūs skaidrojat to, ka uzņēmumi maina savas juridiskās adreses, lai pielāgotos konkrētām tiesām?

Neesmu iesaistīts šajos procesos un man arī nav skaidrojuma. Es nevaru vienkārši atļauties tā filozofēt, jo man nav ne mazākā kontakta [ar šo sfēru]. Ja es šajā vidē strādātu, ar to saskartos, tad es vērtētu un analizētu šāda veida parādības.

Jūsu kolēģim, tiesnesim Genca kungam gan ir nācies ar to saskarties. Mums ir zināms konkrēts gadījums – viņš skatīja sūdzību par to, ka maksātnespējas procesā tiesnesis skatīja savas bijušās priekšnieces lietu, pieņēma viņai labvēlīgus lēmumus. Genca kungs nesaskatīja problēmu. Tā saprotams, ka AT arī to akceptē?

Nē, jūs, lūdzu, pārāk nevispāriniet. Katru lietu skata konkrēti tiesneši, [nevis] AT kā tāda. Man ir grūti komentēt konkrētas lietas.

Kā jūs kontrolējat to, lai tiesneši nenonāktu interešu konflikta situācijās?

Precizējiet, lūdzu, ko jūs ar to saprotat.

Kā jūs kontrolējat, lai tiesneši, piemēram, nelemtu par cilvēkiem, kas ir viņiem ļoti labi pazīstami – bijusī priekšniece, attāls radinieks, kopā strādājuši. Jūs nezināt, ko nozīmē interešu konflikts?

Es zinu, ko nozīmē interešu konflikts. Bet tiesas prieksšēdētājs – ne rajona, ne apgabala, ne augstākās – nav pilnvarots un viņam nav sviru šādas kontroles veikšanai. Kādā veidā tas tiek kontrolēts? Vispirms to nosaka likumi. Civilprocess, Kriminālprocess, Administratīvais process. Ja tiesnesis atrodas interešu konfliktā, viņam pašam sevi ir jāatstata. Ja viņš sevi nevēlas atstatīt, lietā iesaistītajām personām ir tiesības pieteikt noraidījumu. Ja es [kā tiesnesis] zināšu par apzinātu nonākšanu interešu konfliktā, tad man ir tiesības izvērtēt un galu galā tas var beigties ar disciplināratbildību.

Es par konkrēto lietu jums nosūtīju jautājumus. Arī jūsu palīdze atsūtīja atbildes, ka tur nav nekādu problēmu. Jūs atrakstījāties.

Nevis atrakstījos, bet aizsūtīju atbildi tādu, kādu…

Ja tiesnese lemj par savu bijušo darba devēju un pieņem labvēlīgus lēmumus, tad tas nav interešu konflikts?

Es neizlēmu šo te jautājumu un tas tiek darīts likumā noteiktajā kārtībā. Atvainojiet, jūsu viedoklis acīmredzot ne vienmēr sakrīt ar tiesnešu vai tiesas spriedēju viedokli.

Šobrīd ir cita procedūra, lai pret tiesnesi veiktu operatīvās darbības un noklausītos telefona sarunas…

Iepriekšējā kārtība nav mainīta līdz šai dienai. Līdz procesa ierosināšanai jautājums par operatīvajiem pasākumiem notiek ar AT priekšsēdētāja vai viņa pilnvarota viena tiesneša akceptu. Pēc procesa ierosināšanas šo pašu akceptu dod nevis AT, bet konkrētās rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis. Tiesneša aizturēšanai, kratīšanai – arī viens tiensesis. Kriminālvajāšanas uzsākšanai – nedarbojas tiesneši, bet ir ģenerālprokurora akcepts. Saukšanai pie kriminālatbildības ir vajadzīgs parlamenta lēmums.

Jautājums par šo situāciju varētu rasties, jo mums stāv priekšā visas Latvijas tiesu sistēmas reorganizācija – mēs pārejam uz tīrajām trīs instancēm. AT tiek noņemtas divas palātas (no 2015.gada janvāra beidz pastāvēt Kriminālllietu tiesu palāta, Civillietu palāta turpina likvidēties deviņu gadu garumā), 20 tiešneši iet mazumā un faktiski tā pārvērtīsies par tīro kasācijas tiesu. Līdz ar to rodas jautājums, vai AT Senāts ir tas, kam būtu jādod akcepti šiem operatīvajiem pasākumiem [pret tiesnešiem]. Pasaulē mēs diezvai atradīsim tādus piemērus.

Kad šis priekšlikums varētu iegūt likuma spēku?

Tas priekšlikums pavisam nesen [tika apspriests] Saeimā saistībā ar diskusiju par operatīvā likuma pilnveidošanu. Ir domas to pārrakstīt vai pilnveidot. Bet tajā kontekstā cita starpā tika aktualizēts jautājums par to, kurš tad būs tas, kas apkceptēs šos pasākumus pēc ATreorganizācijas.

Nosauciet, lūdzu, trīs lietas, kuras savu pilnvaru laikā esat izdarījis, lai stiprinātu tiesiskumu. Un otra jautājuma puse – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara, tāpēc kādas ir jūsu būtiskākās kļūdas?

Es mēģināšu atbildēt, bet nelikšu sev atzīmes, jo to visdrīzāk var novērtēt kāds no malas. 2008.gada rudenī burtiski uzreiz pēc manu pilnvaru sākšanās AT tika samazināts finansējums un šobrīd mēs strādājam ar 40% mazāku budžetu nekā tā saucamajos labajos gados, kad strādaja mani priekšteči. Samazinājām apmēram 20% darbinieku. Lietu skaits ir ļoti pieaudzis. Neskatoties uz to, darbs ir darīts pietiekami kvalitatīvi un AT ir spējusi noturēt šo augsto latiņu. Protams, ne jau pateicoties Bičkovičam, bet es domāju, ka sava artava administrēšanas, budžeta izpildes [ziņā ir]. Cita starpā, jau otro gadu pēc kārtas Valsts kontrole neatrod faktiski nevienu būtisku nebūšanu ar valsts līdzekļu izlietojumu.

Otra lieta – Tieslietu padomes izveidošana, kas novembrī svinēs savu otro dzimšanas dienu. Mēs mācāmies. Esam tikušies ar citu valstu pārstāvjiem, kur Tieslietu padomei ir jau vairāku desmitu gadu pieredze, arī pavisam cits finansējums. Polijā ir 60 cilvēku sekretariātā. Latvijā diemžēl tas ir viens cilvēciņš. Lietvede, un tā ir pati mums piešķirta no Tieslietu ministrijas. Bet mēs nesūkstāmies, mēs strādājam, cenšamies audzēt muskuļus un pieteikt sevi kā tiesu sistēmu. Mēs iestājamies par reformām, par tiesu sistēmas tālāku pilnveidošanu.

Trešais – šis periods tiks ierastīts vēsturē ar to, ka acīmredzot es lielā mērā būšu atbildīgs, lai AT strukturālā reforma norisinātos ar minimāliem zaudējumiem priekš tiesnešiem. No visiem šā brīža 50 tiesnešiem visi ir pietiekami augsta līmeņa profesionāļi un likvidēt divas piektdaļas – mēs Saeimā un arī ministrijā domāsim, kā pakāpeniski šo reformu realizēt. Tā nav tikai AT problēma, jo lietu skaits pieaugs rajona tiesās, apagabaltiesās. Neapšaubāmi, mēs esam ieinteresēti, lai mums nemazinātos iespēja ietekmēt vienotas tiesu prakses veidošanu. Jāsaprot, ka līdz kasācijai nonāks [aptuveni] trešdaļa lietu, caur kurām mēs varam ietekmēt tiesas spriešanu reģionos. Pārējie diemžēl paliek ārpus tieša AT redzesloka, bet mēģināsim strādāt ar Judikatūras nodaļu, taisīt [spreidumu] apkopojumus un secinājumus. Strādājam, cik rocība atļauj, bet katrā ziņā idejas ir. Domāju, ka mums viss izdosies.

Un kļūdas?

Kļūdas arī, protams, ir. Tādu īpašu kļūdu… nu, grūti pateikt. Es nedomāju, ka [būtu] tādas fatālas kļūdas, kas novedušas pie smagām sekām. Administrēšana ir pilnīgi atšķirīga sfēra no tiesas spriešanas. Ne katrs tiesas spriedējs var būt vadītājs un otrādi – tā tas ir jebkurā nozarē. Tātad, kļūdas ir bijušas, bet nav pārāk sāpīgas un nav pārāk nevienam kaitējušas. Es vienmēr arī esmu centies uzklausīt gan savu vecāko kolēģu padomu, gan arī pats no savām kļūdām mācīties.

Tad nevienu konkrētu nesauksiet?

Lai nosauc kāds no malas. Tas, ko varētu darīt savādāk… Ļoti sāpīgs bija jautājums par darbinieku atlaišanu – kā saka, kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Bet arī šīs emocionāli sāpīgās problēmas tomēr atrisinājām likumā paredzētajā kārtībā un neviens arī nav mēģinājis mūs iesūdzēt tiesā par to, ka būtu nepamatoti atbrīvots no darba.

Kā vērtējat grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas ļauj pievienot papildu pierādījumus tiesas procesa gaitā?

Es atturēšos no šāda jautājuma. Ļausim, lai parlaments strādā.

Bet kāpēc jūs nevarat novērtēt šos grozījumus?

Vēl jau to nav. Pieņemsim, un tad strādāsim ar šo likumu. Acīmredzot neviens tiesnesis nepriecāsies, ja deputāts viņam palīdzēs rakstīt spriedumu, tāpat ir vesela virkne Eiropas zemju, kur absolūti korekti un ar cieņu pret abiem pārējiem varas atzariem [tiesas norobežojas] – tu neraksti manu spriedumu, es nerakstu tavu likumu. Pieņemsiet likumu, es ar to strādāšu.